“Latvijas ceļu būvētājs” aicina ieskatīties patiltēs un sola rosināt pussimts tiltu slēgšanu 0
Pagājušajā nedēļā biedrība “Latvijas ceļu būvētājs” un tās valdes priekšsēdētājs Andris Bērziņš rīkoja kārtējo brīvdabas pasākumu medijiem. Ar neparastu skata punktu – no patiltes, bet, nu jau var teikt, tradicionālu nolūku – neatlaidīgi, uzstājīgi censties vērst sabiedrības un valdības uzmanību uz joprojām nepietiekamu ceļu un tiltu atjaunošanas finansējumu un šādas stratēģijas iespējamām – ne tikai finansiāli, bet gluži fiziski – bīstamām sekām.
“Ceļu būvnieki ir satraukti par valdības attieksmi pret ceļu infrastruktūru kopumā un jo īpaši pret reģionālajiem un vietējiem ceļiem un tiltiem. Tie tiek turēti “bada maizē” un strauji brūk, valdībai aukstasinīgi noskatoties, kā strukturāla un finansiāla nesakārtotība aprij mūsu nacionālo bagātību.” Tā, tiekoties ar žurnālistiem pie Piķurgas tiltiņa Ulbrokas tuvumā, teica Andris Bērziņš.
Tilta stāvokli viņš tēlaini raksturoja ar vācu sakāmvārdu “Oben: “Ui!”, unten: “Fui!”” (Augšā: “Ui!”, apakšā: “Fui!”). Uz tilta uzklāts jauns asfalts, uzliktas jaunas margas, taču kapitālajam remontam projektā nauda nav piešķirta, un tilts jau apdraud satiksmes dalībnieku drošību.
“Var jau, protams, uzlikt vājākajiem tiltiem transporta svaru ierobežojošas zīmes. Šķiet – kas nu tur liels, daži kilometri apbraucama ceļa klāt. Bet kombaina bunkurs piepilda vairākas reizes stundā. Un apkārtceļš jāveic desmitām reižu. Tie jau ir gluži traģiski zaudējumi, kas apdraud visas saimnieciskās darbības rentabilitāti.” Tā situāciju valstī komentēja biedrības «Zemnieku saeima» valdes priekšsēdētājs Juris Lazdiņš. Viņš aicināja atjaunot Autoceļu fondu, ceļu būvē plašāk izmantot publisko privāto partnerību.
A. Bērziņš aicināja valdību apzināties, ka Latvija nevar turpināt dzīvot šķietami taupīgi, bet faktiski izšķērdīgi, tāpēc vairs nedrīkst gadu no gada ceļu sakārtošanu atlikt uz “kaut kad, kad iestāsies vēl lielāks veiksmes stāsts”, jo tāds var arī neatnākt nekad.
“Auto tiek lauzti jau tagad, tilti apdraud cilvēku dzīvību jau tagad, tāpēc ir pienācis laiks domāt stratēģiski un nepārlikt problēmas un izdevumus uz nākamo paaudžu, mūsu bērnu un mazbērnu pleciem un neieiet vēsturē kā valdībai, kuras laikā tika slēgti ceļi un tilti. Katru gadu nekvalitatīvie ceļi to lietotājiem rada 884 miljonu eiro (jeb 440 eiro uz vienu iedzīvotāju) lielus zaudējumus, kas ir lielāka summa nekā izglītībai vai veselības nozarei plānotais valsts budžets, bet visai transporta nozarei piešķirtais gada budžets ir gandrīz divas reizes mazāks nekā ik gadu uz ceļiem zaudētie 884 miljoni eiro. Kāpēc par to klusē Ekonomikas ministrija? Kāpēc nerēķina, ka šis apjoms veido aptuveni 3,7% no Latvijas iekšzemes kopprodukta faktiskajās cenās? Šie ieņēmumi taču ļautu katru Latvijas iedzīvotāju iepriecināt ar 440 eiro gadā, kas ir laba televizora, veļas mašīnas vai ledusskapja cena! Bet pārkrauto mašīnu problēmas atrisināšana, pēc RTU svaigākajiem pētījumiem, pagarinātu uzbūvēto un rekonstruēto ceļu mūžu par vismaz 20 procentiem! Kravas auto svara kontroles funkcija 2011. gadā tika atdota Iekšlietu ministrijai un nu netiek pienācīgi pildīta. Kā citādi lai raksturo uz ceļa svērto mašīnu skaita samazinājumu no 930 reizēm 2010. gadā līdz 156 reizēm 2014. gadā?
No aptuveni 4500 kilometriem asfaltēto reģionālo autoceļu vairāk nekā 51% (2300 km) ir sliktā vai ļoti sliktā stāvoklī. No valsts pārziņā esošajiem 972 tiltiem 248 ir sliktā, bet 145 – ļoti sliktā stāvoklī. Lielu to daļu ir nepieciešams nekavējoties slēgt, pirms nav piedzīvotas traģēdijas.
