Neapšaubāmi, Monako ir bagātnieku koncentrēšanās vieta, kuriem nereti bez personīgā īpašuma tūkstoš metru augstumā virs jūras līmeņa pieder arī kāda no ekskluzīvajām jahtām, kas līgojas Monako ostā. Mazajā karaļvalstī ir vairāk nekā 30 000 iedzīvotāju, no kuriem vien piektdaļa ir Monako piederīgie, pārējie – Francijas un Itālijas pilsoņi. Katru dienu uz darbu Monako ierodas apmēram 30 tūkstoši Francijas pierobežas rajonu iedzīvotāju. Niecīgajā teritorijā uz 1 km² pamanījušies satilpt aptuveni 20 tūkstoši cilvēku. Monako iedzimtajiem nav jāmaksā nodokļi un tie var baudīt arī citas sociālās privilēģijas. Minimālā kvadrātmetra cena uz Monako zemes ir aptuveni 25–30 tūkst. eiro. Karaļvalstī darbojas apmēram 800 starptautisku kompāniju un vairāk nekā 50 banku, kas saviem klientiem garantē diskrētumu un pavisam zemus nodokļus. Šie nosacījumi lieliski darbojas, piesaistot valstij milzīgas summas. Neskatoties uz Monako niecīgo teritoriju, tajā brauc autobusi, darbojas bezmaksas eskalatori, kas nogādās uz nepieciešamo augstuma līmeni, un visādi citādi padomāts par vietējo un viesu ērtību. 1
Zvejniekciems ar sarkano paklājiņu
Kannas pēc Nicas apmeklējuma pirmajā acu uzmetienā ne ar ko nepārsteidz, taču, pakavējoties pilsētā ilgāku laiku un izvairoties no vēlmes salīdzināt un vērtēt, pamazām viedoklis mainās.
Reiz Kannas bija savrups zvejnieku ciematiņš. Par kūrorta galvaspilsētu tas kļuva pēc tam, kad 1863. gadā no Parīzes uz Kannām sāka kursēt vilciens. Pilsētiņa iekaroja popularitāti ar savu brīnišķo klimatu, kas dziedēja tādas aristokrātu vainas kā neirozes, anēmiju, reimatismu un dažādas hroniskas saslimšanas. Kannu izdziedēti, daudzi vairs negribēja atgriezties tramīgajās lielpilsētās. Ap 1870. gadu savrupā vietiņa jau bija pārtapusi par tādu kā aristokrātu “sanatoriju”. Zvejnieki jau varēja saskaitīt 35 viesnīcas un 200 villas.
Pēc Kannu apmeklējuma 1888. gadā Gijs de Mopasāns savus iespaidus par pilsētu noformulēja šādi: “Prinči, prinči, visur prinči!” Mūsdienās to varētu pārfrāzēt tā: “Tūristi, tūristi, itin visur tūristi!” Jo īpaši daudz cilvēku šeit sapulcējas maijā, kad pilsētā noris slavenais Kannu kinofestivāls. Taču, iespējams, tas arī ir īstais laiks, lai izbaudītu Kannu fenomenu. Citādi par vispopulārāko vietu Kannās atzītā Festivālu pils ir gaužām necila kultūras namam līdzīga ēka, uz kuras fona mūsu Kongresu nams pilnīgi noteikti izskatās daudz cienījamāks. Savukārt slavenā Zvaigžņu aleja, kur slaveni aktieri iemūžinājuši savu plaukstu nospiedumus, ir visparastākais skvēriņš. Pirmais kinofestivāls Kannās notika 1946. gadā, bet vēl pēc desmit gadiem, kad pirmizrādi piedzīvoja filma “Un Dievs radīja sievieti” ar franču dīvu Brižitu Bardo, Kannas kļuva par visvairāk apmeklēto Rivjēras vietu.
