Lazdiņš: Nedrīkstam samazināt ražošanu, nedrīkstam saviem zemniekiem uzlikt lielākas prasības nekā citviet Eiropā 5
Ingrīda Mičāne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijā lielākās lauksaimnieku organizācijas “Zemnieku saeima” vadītājs Juris Lazdiņš intervijā – par politiķu piedāvājumu pirmsvēlēšanu gaisotnē, briestošo pārtikas krīzi un šīs sezonas ražu.
Izskatot partiju priekšvēlēšanu programmas un meklējot tur prioritātes saistībā ar lauksaimniecību (arī mežsaimniecību un zivsaimniecību), rodas iespaids, ka šādas nozares Latvijas ekonomikā vispār nav. Labākajā gadījumā pāris teikumos norādīts – “atbalstīsim ilgtspējīgu lauksaimniecību, produkcijas ar augstu pievienoto vērtību ražošanu, godīgākus tiešmaksājumus”.
Dažkārt minēts kaut kas par “ieviesīsim Zaļo kursu saskaņā ar Latvijas iedzīvotāju interesēm”. Pāris partiju piemin samazināto PVN pārtikai. Bet piecām partijām par laukiem programmā vispār nav ne vārda. Tiesa, šīs partijas patlaban nav ievēlētas Saeimā. Par ko liecina šāda attieksme?
J. Lazdiņš: Vispirms jāsaprot, ka īsajās partiju programmās tekstam ir ļoti ierobežots apjoms – tikai 4000 rakstuzīmes. Līdz ar to daudzi no partijas programmatiskajiem uzstādījumiem paliek “aiz borta”. Protams, lauksaimniekiem būtu patīkami redzēt, ja arī īsajās programmās tiktu ieskicētas partijas prioritātes zemkopības jautājumos. Taču tas, cik daudz teikts par lauksaimniecību īsajā programmā, tomēr vēl nav priekšnoteikums tam, lai kādu partiju atbalstītu vai norakstītu. Politiķi par katru no nozarēm var uzrakstīt vienu, divus teikumus, izvērstākas rindkopas atvēlot tiem jautājumiem, kuri šobrīd vēlētājiem “sāp”.
Tomēr uzmanīgu dara tas, ka pat koalīcijā šobrīd esošās partijas savās programmās ļoti virspusēji piemin lauksaimniecības nozari, to pat neizdalot atsevišķi.
Kā jau minēju, galvenais iemesls lauksaimniecības kūtrajai pieminēšanai ir 4000 rakstzīmju ierobežojums. Tomēr jāatzīst, daļa partiju par lauksaimniecību pat nevēlas interesēties. Vasarā ar visām partijām, kuras atsaucās uzaicinājumam, tikāmies un runājām individuāli, un tik tiešām, bija vairākas partijas, piemēram “Apvienotais saraksts”, “Jaunā Vienotība”, Nacionālā apvienība, ZZS, “Konservatīvie”, kurām iekšēji jau bija visai augsts izpratnes līmenis par nozares problemātiku, zinoši eksperti un redzējums par zemkopības attīstību nākotnē.
Bija partijas, kuras lauksaimniecības “drēbi” līdz galam nepārzināja, taču uzmanīgi klausījās un konceptuāli izprata to, kas šobrīd nepieciešams nozares attīstībai. Pie šīm partijām varam pieskaitīt “Saskaņu”, “Progresīvos”, “Katram un Katrai”, “Latvija pirmajā vietā”, “Republika”. Bet bija arī partijas, kuras tā arī neatrada laiku, lai tiktos. Publiski par lauksaimniecību nerunā, konsultācijas nemeklē, un, šķietami, šī nozare viņiem ir vienaldzīga. Nepatīkami pārsteidza esošās koalīcijas partiju apvienība “Attīstībai/Par”, ilgstoši neatrodot laiku tikties ar lauksaimniekiem, taču pozitīvi, ka beidzot šī tikšanās ir ieplānota, un ļoti ceram, ka tā arī notiks.
Vai runāsiet arī par it kā gaidāmo pārtikas krīzi un augošajām cenām?
Pārtikas pieejamības problēmas šobrīd ne Latviju, ne Eiropu vēl nav sasniegušas, taču tās briest. Šobrīd iedzīvotājus ir sasnieguši augstie rēķini, bailes par siltuma trūkumu, bailes no Krievijas iebrukuma un streikojošie skolotāji, tāpēc arī izvērstāk tiek apspriesta enerģētika, drošība, izglītība. Protams, ir skumji, ka problēmas atkal risinām tikai tad, kad ūdens smeļas mutē, nevis tad, kad krīzi vēl būtu iespējams novērst.
Mēs saprotam, ka straujā izaugsme un labā dzīve pēdējos piecos gados politiku lielā mērā ir atrāvusi no saknēm – enerģētikas, pārtikas, drošības. Cilvēki siltumu mājā, ēdienu uz galda un mierīgas debesis virs Latvijas uztvēra kā pašsaprotamu lietu, tāpēc arī politiķi ilgstoši matus skaldīja par “augstākām” problēmām. Piemēram, par to, vai ierobežojumu laikā būs atļauts pirkt zeķbikses vai atļaut praida rīkošanu un tamlīdzīgi.
Tomēr aicinām neatlikt lauksaimniecības problēmu risināšanu uz pēdējo brīdi. Enerģētikas stabilitāte ir kritusi, drošība vairs nav pašsaprotama, un pārtikas krīze būs reāla. Augstas cenas ir jau šobrīd, bet, redzot saražotā apjoma kritumu globāli un mēslojuma trūkumu pasaulē, krīze būs.
Kas zemnieku skatījumā būtu galvenās prioritātes nākamajam Saeimas sasaukumam?
Ņemot vērā ārkārtīgi nekompetentos un pat absurdos lēmumus un diskusijas par lauksaimniecību, kurās atsevišķi 13. Saeimas deputāti ir iesaistījušies, pirms 14. Saeimas vēlēšanām esam nolēmuši pirmo reizi organizācijas pastāvēšanas vēsturē veidot lauksaimniekiem draudzīgāko partiju topu un sniegt balsošanas rekomendācijas.
Vai tas būs objektīvi?
Noteikti. Lai topu veidotu objektīvi, saviem biedriem uzdevām šādu jautājumu: kas, jūsuprāt, ir galvenās prioritātes 14. Saeimā? Saņemtajās atbildēs ar nomācošu pārsvaru izgaismojās tas, ka nedrīkstam samazināt ražošanas apjomu, nedrīkstam saviem zemniekiem uzlikt lielākas prasības nekā citviet Eiropā, vismaz tuvākajos gados nedrīkstam padoties Briseles diktātam, un ir jādara viss iespējamais, lai katrs Latvijas lauksaimniecības zemes hektārs ražotu pārtiku.
Par ražošanu runājot – šosezon lauksaimniekiem grēks būtu sūdzēties par graudu cenām biržās, kur, piemēram, pārtikas kviešu cena caurmērā ir uz pusi augstāka nekā pērnvasar. Kā vērtējat graudu ražu kopumā un kādas ir cenu prognozes ziemai?
Jāatzīst, ka šā gada raža lielai lauksaimnieku daļai bija pārsteigums, jo pavasarī, pēc ziemošanas, kā arī vasarā nekas neliecināja par rezultātu, kādu mēs sagaidījām kulšanas laikā. Potenciāls bija daudz lielāks, tomēr rapsis iedeva tikai divas trešdaļas no plānotās ražas, kas vidēji Latvijā bija 2,4 tonnas no hektāra.
Savukārt ziemas kviešos ražas potenciāls bija par aptuveni 30% mazāks, nekā izskatījās sākotnēji. Abiem šiem pamata kultūraugiem augkopības saimniecībās ražas samazinājuma izskaidrojums tiks rasts diskusijā ar ekspertiem ziemā, jo tūlītējas agronomiskas kļūdas vai būtiskas klimata ietekmes šobrīd nevaram saskatīt. Lauksaimnieku izaicinājums šobrīd ir atrast cēloņus šā gada neražai.
Cenas šogad ir kā jūras viļņi vētras laikā, kas lēkā augšā un lejā. Tas galīgi nav patīkami lauksaimniekiem. Pieņemams modelis ir, ja cenas svārstās 5–7% robežās, kas parasti ir 20–30 eiro par tonnu, jo tad lauksaimnieki var izvēlēties stratēģiski labāku laiku savas produkcijas tirdzniecībai. Tomēr šīs sezonas martā cenas uzkāpuša līdz 400 eiro un pēc tam nokrita līdz 300 eiro, kas nebūt nav labvēlīgi lauksaimniekiem.
Šogad saimniekošana atkal ir bijusi kā tehniska izdzīvošana, jo augkopības saimniecībās izmaksas par energoresursiem un izejvielām ir būtiski pieaugušas, turklāt saražotās produkcijas pārdošanas cenas nesedz šīs izmaksas. Neziņa ir arī par nākamo gadu, jo minerālmēsli ir jāpērk, bet cena nav paredzama. Ja nebūs minerālmēslu vai pieejamais apjoms samazināsies, tad būtiski tiks ietekmēts nākamās ražas potenciāls.
Vai zemniekiem šis gads izvērtīsies par samērā labu augošā pārtikas pieprasījuma dēļ?
Mēs skaidri saprotam, ka pieprasījums pēc pārtikas nemazināsies. Eiropa ir saražojusi mazāk nekā iepriekšējos gados, un tuvākajā laikā Ukraina tirgū nestartēs ar tik lielu eksporta apjomu kā citos gados. Vienlaikus ir skaidri redzamas indikācijas, ka patērētājs nespēs samaksāt to cenu, kāda ir veidojusies no produkcijas pašizmaksas. Patērētājs un pārstrādātājs nevēlas pirkt dārgu produkciju, kas atkal liecina par to, ka primārās produkcijas ražotāji tiek nolikti šajā ķēdes posmā pēdējā vietā un ar viņiem neviens vairs nerēķinās.
