Lavīna Atlantijas okeāna dibenā, kas potenciāli varot izraisīt vispasaules kolapsu 27
Kārlis Franks, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
2022. gada vasarā pētnieki nāca klajā ar paziņojumu par kādu ļoti savdabīgu tikko atklātu lavīnu, kas uzskatāma par šobrīd visgarāko pasaulē. Šis atklājums veikts nejauši dažus gadus pēc nelāgās katastrofas Kongo, un virkne dažādu ar to saistītu secinājumu ekstrapolējas uz visu patlabanējo globālo situāciju. Runa ir par lavīnu Atlantijas okeāna dibenā, kas potenciāli varot izraisīt vispasaules kolapsu – vismaz pasaules transporta un komunikāciju jomās.
Dažviet jau tagad jāiztiek bez tīmekļa
2019. gada beigās Kongo Republikā iesākās virkne notikumu, kas izraisīja postošas sekas, turklāt šo ķēdes reakciju vēl joprojām nevarot uzskatīt par noslēgtu. Laikā no 2019. gada septembra līdz 2020. gada janvārim akustiskais straumes ātruma doplera mērītājs (ADCP) Kongo upē reģistrējis 12 straumes. 2020. gada divās janvāra dienās šīs straumes salauza trīs ADCP mēraparātus. Vēl pēc dažām dienām turpat izveidojās jaudīgāka un ilgāka pēkšņa plūsma, kas jau padarīja nederīgus 11 mēraparatūras sensorus. Pētnieki samierinājās, ka šos aparātiņus vairs nekad neredzēs, turklāt jau atkal ļoti drīz sekoja nākamais incidents: Kongo Republikas austrumu daļā iesākās lietus un plūdu sezona, kā rezultātā applūda 16 no valsts 28 provincēm.
Ūdens stihija sabojāja divus sakaru zemūdens kabeļus, pilnībā pārtraucot tīmekļa savienojumu starp Kongo un Dienvidāfriku. Tad sekoja pavasara palu laiks, kā dēļ situācija kļuva vēl sliktāka: uzplūdi nopostīja desmitiem tūkstošus māju un izraisīja vairāku desmitu cilvēku bojāeju. Speciālā ANO misija pauda, ka visvairāk cietusi Kongo pilsēta Uvira un tuvāk esošie rajoni Dienvidu Kivā, sabojātas hidrotehniskās būves, kas izraisīja nopietnas problēmas apgādē ar dzeramo ūdeni, kam kā neizbēgams iznākums sekoja holeras uzliesmojums.
Oficiālie dati apliecina, ka katastrofas rezultātā plūdi skāruši vismaz 923 000 cilvēku, no kuriem aptuveni 400 000 bija spiesti mainīt dzīvesvietu republikas ietvaros, 170 000 nonāca krietni zem nabadzības sliekšņa, bet vismaz 30 000 kļuva par bēgļiem. Piebilsts, ka šie plūdi bijuši vislielākie vismaz pēdējo 20 gadu laikā.
ANO komisija katastrofas iemeslu lokā minējusi klimata izmaiņas, nekvalitatīvu drenāžu un vispār visu vietējo infrastruktūru. Tomēr jau drīz izrādījās, ka visinteresantākais un vienlaikus visbaisākais slēpjas tieši Kongo upes un tostarp arī Atlantijas okeāna dzīlēs. Britu pētnieks Pīters Talings paudis: straumes fronte secīgi paātrinājusies kopš 2020. gada janvāra vidus, izstiepjoties vismaz 1130 kilometru garumā un virzoties ar ātrumu 5–5,2 metri sekundē pirmo 500 kilometru garumā, bet tad jau sasniedzot ātrumu 8,2 metri sekundē jeb tātad aptuveni 1000 kilometru attālumā no sava avota.
Un, izrādās, šī plūsma, ko pētnieki nodēvējuši par “zemūdens lavīnu” jeb “duļķaino plūsmu”, kļuvusi par nepārtraukta procesa sastāvdaļu, un patlaban pētnieki mēģina izzināt, vai tas nākotnē nedraud ar vēl vērienīgākām katastrofām.
Zemes nogruvums pēc plūdiem Kinšasas nomalē 2022. gada 13. decembrī.
Ar ko bīstamas zemūdens lavīnas
Var atgādināt, ka 2020. gada janvārī, kad lietavas un plūdi uzbruka Kongo Republikai, kādā brīdī pētnieki zaudēja 11 doplera sensorus. Tomēr drīz izrādījās, ka pēc nolūšanas sensori devušies brīvā peldējumā un tostarp turpinājuši ievākt datus. Tad tie iepeldēja Atlantijas okeānā un sāka tajā dreifēt pa tā virsmu, joprojām nepārtraukti fiksējot viļņu svārstības. Pēc neilga laika pētniekiem izdevās tos atrast un savākt atpakaļ. Un šajā laikā sensori bija savākuši kolosālu datu apjomu, kas iegūla vairākos sējumos ietilpināma pētījuma pamatā.
Pētnieki spēja konstatēt, ka 2020. gada 14. janvārī vēl bez visa cita izveidojusies iespaidīga zemūdens lavīna, kas plūdusi 1,1 kilometra attālumā no Kongo upes ietekas un tad sasniegusi Atlantijas okeāna dziļūdens rajonu, kur nofiksējusies 4,5 kilometru dziļumā. Ar tādējādi iegūtajiem datiem esot pilnībā pietiekami, lai varētu veikt noteiktas prognozes.
Varot apgalvot, ka 2022. gads esot iezīmīgs ar to, ka vēl bez virszemes lavīnām un šļūdoņiem kalnu rajonos cilvēki uzzināja arī par zemūdens lavīnām, kas, izrādās, mēdz būt ne mazāk postošas. Britu pētniece, Daremas universitātes ģeogrāfe Megana Beikere paudusi, ka zemūdens lavīnas ir absolūts ģeoloģiskais apdraudējums: tās sagrauj jūras telekomunikācijas kabeļu tīklus, kas patlaban noraida līdz 99% starpkontinentālās datu plūsmas. Un šī datu plūsma cita starpā ir pamatā starptautiskajam tīmeklim un daudziem citiem cilvēku ikdienas dzīves aspektiem visā pasaulē. 2020. gada janvārī lavīna sagrāva divus telekomunikāciju kabeļus, un tas izraisīja ļoti ievērojamu datu plūsmas ātruma samazinājumu faktiski visā Āfrikas dienvidu reģionā.
Tāpat Beikere uzsvērusi, ka 2021. gada aprīlī un 2022. gada janvārī Kongo zemūdens lavīna atkārtoti sapostīja zemūdens komunikāciju kabeļus. Tas esot svarīgi kaut vai tāpēc, ka līdz pat 2022. gada janvārim tur tādi postījumi nekad nebija novēroti. Savukārt tagad tie iemantojuši ciklisku raksturu.
Vai tas nozīmē, ka lavīna Atlantijas okeānā palielinās un pašā Kongo upē palikusi tikai tās aste un ka lavīnas dažādās vietās sadalās un vairojas, bet cilvēce par to praktiski neko pat nenojauš? Katrā ziņā tādas zemūdens lavīnas, visdrīzāk, ir praktiski visur, kur upes savienojas ar jūrām un kur mēdz būt seismiskā aktivitāte.
Globālo komunikāciju tīkliem jāpiesargās
20. gadsimta pirmajā pusē zemūdens lavīnu fenomens vēl nebija pietiekami izpētīts, un tikai faktiski saistībā ar jaunākajiem atklājumiem kļuvis saprotams, kāpēc 1929. gada zemestrīce, kas notika netālu no Ņūfaundlendas piekrastes, izraisīja globālu komunikāciju kolapsu: toreiz no zemestrīces izprovocētās zemūdens lavīnas nopietni cieta 400 jūdzes garais telegrāfa kabelis. Turklāt savdabīgs ir fakts, ka notikušais sakrita ar kārtējo Ņujorkas biržas krahu, lai gan laikam jau šos divus notikumus nevieno nekādas tiešas nesaraujamas saites.
Drīz telegrāfu nomainīja ar pirmo teletaipu globālo tīklu “Telex”, pa kuru savulaik tik vienlaikus kvēli un saviesīgi savstarpēji komunicēja ASV un PSRS vadītāji, katrs paliekot savās mājās, savos kabinetos. Un tad jau salīdzinoši modernais “Telex” bija spiests piekāpties tīmeklim, kura nozīme īpaši pieauga līdz ar neseno neviennozīmīgi vērtējamo koronavīrusa pandēmiju.
Ir skaidrs: mūsdienās tīmeklis kļuvis par cilvēku dzīves miesu un asinīm visā pasaulē. Taču joprojām jāielāgo fakts, ka 99% informācijas noraida pa kabeļiem, kas guļ okeāna dibenā. Tie savieno kontinentus, apejot vienīgi Antarktīdu, un to kopējais garums esot aptuveni 1,2 miljoni (!) kilometru. Piebilsts, ka runa ir par vismaz 400 tā dēvētajiem civilajiem tīkliem, taču vēl bez tiem tur esot virkne militāro, slepeno un dažādu citu “speciālas nozīmes” tīklu, par kuru daudzumu un faktiski pat vispār esamību neviens neko daudz nezina, ieskaitot lielāko vairākumu pasaules valstu valdības.
Un pastāv virkne globālo projektu, kas šīs komunikācijas pastiprina. Piemēram, uzņēmumi Far North Digital un Cinia turpina ierīkot 16 500 kilometrus garo zemūdens kabeli cauri Ziemeļu–Rietumu ejai, kam nāksies savienot Eiropas – Ziemeļatlantijas, Ziemeļamerikas – Arktikas un Āzijas – Klusā okeāna ziemeļdaļas segmentus. 2018. gadā ķīnieši savukārt uzsāka būvēt 11 500 kilometrus garo optiskās šķiedras kabeli, kas stiepjas no Portugāles uz Dienvidāfriku. Tāpat asociācija Desarrollo Pais un telekomunikāciju regulators Subtel turpina būvēt Čīles – Antarktikas komunikāciju kanālu, bet projektam EllaLink paredzēts savienot Eiropu ar Dienvidameriku.
Un tas viss, izrādās, atrodas totāla zemūdens procesu apdraudējuma ēnā.
