Latvijai savs 3D 0
Kad pirms septiņiem gadiem Latvijas kinoteātros sāka parādīties pirmās trīsdimensiju filmas, Didzis bija starp sajūsminātajiem. „Tas bija „Ceļojums uz Zemes centru”, arī dažas šausmu filmas. Tās, protams, nebija tik kvalitatīvas kā tagad redzamās, taču krietni kvalitatīvākas, nekā stereoskopisko filmu eksperimenti pagājušajā gadsimtā. Stereoskopiskā kino pirmsākumos, mēmā kino laikos, kad pie katras skatītāja sēdvietas atradās pa filmas demonstrēšanas iekārtai un galva nekustīgi bija jātur pie speciāla lodziņa, tas bija skaļš un nebaudāms process, nav brīnums, ka šis kino izmira. Sekoja 3D kino Renesanse 50. gados, kad pat Hičkoks uzņēma trīsdimensiju filmu. Vectēvs bērnībā veda mani un brāli uz kino „Spartaks”, kur izrādīja Padomju Savienībā ražotas 3D filmas. „Atceros, ka lielāko filmas daļu skatījos bez brillēm, jo man bija interesanti, kā veidojas tas efekts, vairāk pētīju filmu, nevis iedziļinājos saturā. Tomēr arī šī ēra beidzās kvalitātes dēļ – process joprojām bija visai nebaudāms. Mūsdienās 3D ir baudāms, lai arī pašai tehnoloģijai ir lejupejoša tendence un tas pamazām izčākst, taču ir iemantojis pastāvīgu auditoriju. Taču būs arī trešā Renesanse, un diezgan drīz, kad 3D filmas varēs skatīties bez brillēm – ekrāni jau ir radīti.
Didzis atklāj, viņa pirmais mēģinājums 3D žanrā tapis, filmējot ar diviem mobilajiem telefoniem. Pēc tam kopā ar kolēģi Kaparu Braķi tapusi pašbūvēta kamera ar diviem fotoaparātiem – dzima ievadklips potenciālai 3D aktierfilmai. Sarežģītajā ortostereogrāfijas tehnikā (telpisks attēls pret personu telpā) Jura Podnieka studijā tapis 3D projekts. „Sajūtu konteineri”, iemūžinot cilvēku neaizmirstamus pārdzīvojumus. „Tur paguvām riktīgus kalnus nogāzt un šo to apgūt, pēc tā jau jutos kā profiņš,” saka Didzis.
Par jaunā režisora 3D vērienīgāko projektu nu kļuvusi pirmā Latvijas pilnmetrāžas trīsdimensiju filma „Rīga 2041”, tapusi „Rīga 2014” programmas ietvaros. Filma apvieno četru dažādu Eiropas režisoru – igaunietes Trīnas Rūmetas, rumānietes Adina Istrate un latvieša Kārļa Vītola Rīgai veltītas īsfilmas jeb savstarpēji neatkarīgus vīzijas par to, kā būs laimīgi rīdzinieki 2041. gadā. Didzis, reizē esot īsfilmu kopprojekta 3D tehnoloģijas radošais virsvadītājs, pats veidojis trīs atsevišķus klipus, kas savij atsevišķās īsfilmas vienā veselumā. Lai filma sasniegtu „pilnmetrāžas” statusu, to papildina vēl trīs saturiski atbilstošas ārzemju autoru 3D filmas. Paanalizējot iesūtītos un apstiprinātos scenārijus, projekta radošā vadītāja Astra Zoldnere saprata, ka viss grozās ap cilvēku mūžīgo vēlēšanos būt laimīgiem. Tiešais grūdiens bija Kārļa Vītola scenārijs (īsfilma „Nelaimīgais”), kura galvenais varonis (aktieris Dainis Gaidelis) neiederas nākotnes Rīgā valdošajā laimes kultā, kad valsts uzlikusi par pienākumu būt laimīgam, citādi – būs sankcijas. Mans uzdevums bija veidot fiktīvus laimes iegūšanas veidu reklāmas klipus. Esmu lepns par rezultātu – gan par to, ka producentiem izdevies to īstenot par desmito daļu līdzekļu, kas būtu jāiegulda šādā filmā, gan, galvenais, par kvalitātes līmeni. Stāsts ir par mūsu, lokālo vidi, taču man šķiet, mums ir izdevies uzņemt filmu, kas būtu pietiekami interesanta arī starptautiskai auditorijai.”
Didzis ir pārliecināts, Latvijai vajadzīgs savs 3D. „Sevišķi tādēļ, ka esam maza valsts. Manuprāt, tāda maza valsts mūsējā, var lauzt ledu tehnoloģiju ziņā. Jau tagad latvieši piesaka sevi šajā jomā. Mums jau tagad ir ātrākais internets pasaulē. Es redzu, ka mūsu mazā valstiņa ir labs izmēģinājuma poligons inovācijām, esam ļoti adaptīvi, spējam ātri pielāgoties jaunām tehnoloģijām.”
