Laužoties caur kritēriju sietu: uz kādu atbalstu kultūra var cerēt 2021. gadā? 0
Anita Bormane, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
2020. gads kultūrai gan Latvijā, gan globāli ir bijis smagu pārbaudījumu pārpilns. Latvijā jau otro reizi šīs vīrusa krīzes laikā kultūras nozares darbība ar valdības pieņemtu lēmumu ir paralizēta. Tomēr paralēli tam kultūra ir ieguvusi papildu 32 miljonus eiro, no kuriem 2020. gadā nozarē ieplūdināti 20 miljoni, un Valsts kultūrkapitāla fonds ir īstenojis septiņas mērķprogrammas – gan pašnodarbināto personu, gan kultūras institūciju atbalstam, gan arī jaunā kultūras piedāvājuma radīšanai. Tajā pašā laikā daudzi atbalsta jautājumos līdz šim saskārušies ar situāciju, kad mehānisms ir, bet nosacījumu siets ir tik blīvs, ka neļauj to saņemt.
Kā vērtēt līdz šim paveikto un ar kādu atbalstu kultūras cilvēki un institūcijas var rēķināties 2021. gadā? Par to “Kultūrzīmju” organizētajā attālinātajā diskusijā viedokļus pauda kultūras ministrs NAURIS PUNTULIS, Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) padomes priekšsēdētājs VALTS ERNŠTREITS, Latvijas Radošo savienību padomes valdes priekšsēdētāja INGA BRŪVERE, Pašnodarbināto mūziķu biedrības valdes priekšsēdētājs KASPARS ZEMĪTIS, mūzikas nama “Daile” direktore ANDA ZADOVSKA, kultūrtelpas “Hanzas perons” vadītāja IEVA IRBINA, Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociācijas valdes locekle, Ģertrūdes ielas teātra producente MAIJA PAVLOVA.
Instruments ir, bet reāli nav
– Kas no līdz šim sniegtā atbalsta veidiem potenciāli varētu būt ar lielāko ietekmi uz nozares ilgtspējību humanitārā un sistēmiskā līmenī?
Nauris Puntulis: – Atzīšu, ka šis gads ir izaicinājumu, veiksmju un zaudējumu, sadarbības un asu diskusiju pilns. Lielākais ieguvums ir tas, ka vairāk nekā 20 miljoni eiro šā gada laikā ir ieplūdināti kultūras nozarē, un esmu pārliecināts, ka tie ir iztērēti kvalitatīvi, ar augstu atdeves procentu gan šobrīd, gan nākotnē – literatūras, mūzikas, mākslas, kino un daudzās citās kultūras jomās.
Kad Kultūras ministrija vērsās valdībā ar nepieciešamību kultūras nozares stabilizācijai Covid krīzes laikā piešķirt 32 miljonus, daudzi valdības locekļi saķēra galvu un teica: tie taču ir divi Valsts kultūrkapitāla fonda budžeti, ko jūs tagad prasāt vienā pusgadā.
Taču mēs patiešām esam panākuši savu, un man par to ir liels gandarījums. Šie 20 miljoni nav ieguldīti “betonā”, bet – cilvēkos, ievērojot uzstādījumu: jā, Covid-19 mums var aizliegt rādīt, bet nevar aizliegt radīt, un tieši šis radīšanas process, ko esam visdažādākajos veidos atbalstījuši, mūsuprāt, arī ir vienīgā iespējamā ceļa karte konkrētajā vietā un laikā.
Mūsu mērķis bija un ir nodrošināt ilgtspējību sistēmiskā līmenī, dodot iespēju radīt jaunas vērtības – VKKF programma jaunajam kultūras piedāvājumam, digitālā programma, programma kultūras medijiem, arī gleznu iepirkuma programma, vides mākslas objektu programma, LNB vērtīgo grāmatu iepirkuma programma; otrs mērķis – nodrošināt humanitāro ilgtspēju, palīdzot nozarei izdzīvot – dīkstāves pabalsti, VKKF programmas radošo personu nodarbinātībai, institūciju ilgtspējai. Protams, praksē abi mērķi nereti savijas, piemēram, tā pati VKKF radošo personu nodarbinātības programma, kas ne tikai ļauj radošajām personām “pārziemot”, bet arī atbalsta jaunu vērtību tapšanu.
Un, protams, vienmēr svarīgi raudzīties arī plašāk, ārpus savas valsts robežām, lai analizētu un pārņemtu labākās pieredzes. Arī mēs esam pētījuši gan Lietuvas, gan Igaunijas pieredzi, un jāsecina, ka politika un finansējuma apjoms ir līdzīgi. Stājoties amatā, kā vienu no prioritārajiem darbības uzdevumiem nospraudu dialoga un sadarbības aspektu, un tad, kad vēl neviens ne paredzēja, ne iedomājās par briestošo krīzi, ministrija veica aktīvas tikšanās ar nevalstiskajām organizācijām, aicinājām pie sarunu galda kultūras privāto sektoru.
Mūsu vēstījums šajā procesā bija viens – jūs esat nozīmīgs spēlētājs Latvijas kultūrkartē. Jā, es zinu arī par lietām, kas nav izdevušās, arī par dažiem nolikumiem, kas nav tādi, kā mēs katrs būtu vēlējušies, taču valdības un parlamenta pilnvaras sniedzas tiktāl, cik to atļauj likums, un šobrīd valsts pārvalde ir parādījusi elastību salīdzinājumā ar to, kādu mēs to pazīstam citkārt.
Jā, tā nav bijusi pietiekami liela vai zibenīga, lai mēs spētu izvairīties no kļūmēm vai ievērot unificētu iekļaušanas principu, jo mūsu jomā ir ļoti plašs individuālu situāciju spektrs. Tagad, raugoties uz aizvadīto gadu, varu teikt, ka krīzes laika pamatmērķus – sistēmisko un humāno – esam īstenojuši.
– VKKF 2020. gadā īstenoja septiņas mērķprogrammas – tas ir liels skaits, un tajās tika ietverts vērienīgs finansiālais apjoms. Cita lieta, ka dažreiz izveidojās situācija – es citēju Maiju Pavlovu, kura piedalās šajā diskusijā –, ka “instruments it kā ir, bet reāli pēc nosacījumiem to izmantot nevaram”. To varēja attiecināt uz, piemēram, VKKF Radošo personu nodarbinātības programmu, arī – uz Covid-19 ietekmēto kultūras institūciju ilgtspējas programmu. Vai tomēr kļūda nebija ielikta jau pašā sākumā – ka nebija iespēja ietekmēt šo nosacījumu izveidi?
Valts Ernštreits: – Viena lieta, kas bieži paslīd garām, – dzīvojam krīzē, un tas nozīmē, ka valsts pārvaldes institūcijām ir jāpieņem lēmumi, un parasti tas notiek ļoti īsā laikā. Runājot par krīzes laika nepilnībām, viena lielā problēma, kas ietekmējusi gan nolikumus, gan atbalsta saņēmēju loku, ir tas, ka jau pirms šīs krīzes visā kultūras nozarē bija ļoti daudz nesakārtotu jautājumu.
Brīdī, kad VKKF tika sākts darbs pie Radošo personu nodarbinātības programmas, izrādījās, ka ir ļoti grūti identificēt, kas tad ir radošās personas, un tās nodefinēt, nošķirt no tiem, kas uzskata, ka tādas ir, tomēr īsti neatbilst šim jēdzienam. Tāpat, veidojot Covid-19 ietekmēto kultūras institūciju ilgtspējas programmas nolikumu, tika mēģināts to izstrādāt tā, lai tas ietvertu pēc iespējas plašāku institūciju loku. Bija diskusijas par to, ko darīt, lai šis atbalsts trāpītu arī pa nevalstiskajām organizācijām.
Tas, ko tagad redzam – ka saistībā ar tiem kritērijiem, ko toreiz ielikām, lai nevalstiskās organizācijas varētu labāk kvalificēties, mums tagad VKKF Padomē jāskata iesniegumi no citām nevalstiskajām organizācijām, jo tie neļauj tām kvalificēties. Ideāls risinājums diemžēl nevienā situācijā nav atrodams, un vienmēr būs kāds, kas paliks ārpusē. Taču šī situācija varētu būt rosinājums, kā meklēt nākotnes risinājumus un sakārtot nozari kopumā.
Ļoti labs piemērs, kas bija saistīts ar institūciju atbalsta programmu, bija leģendārie NACE kodi, par kuriem daudziem šķita, kā tādus vispār var izdomāt, tomēr tie bija vienīgais veids, kā identificēt institūcijas, kas ir saistītas ar kultūru. Procesā izrādījās, ka daudziem ir problēma, ka viņi darbojas vienā jomā, bet NACE kods ir pavisam citā jomā. It sevišķi tas attiecas uz nevalstiskajām organizācijām, kad tika meklētas arī iespējas, kā šo NACE kodu pamainīt.
– Cik pilnvērtīgi šis atbalsta mehānisms ir nosedzis pašnodarbināto radošo cilvēku vajadzības?
Inga Brūvere: – Vispirms vēlos pateikt paldies Kultūras ministrijai, jo mums visiem ir jāsaprot, ka krīzes situācija ir jauna pieredze, kurā mēs visi mācāmies pielāgoties un izdzīvot. Runājot par individuāli nodarbinātajiem cilvēkiem – no 2018. gada darbojas VKKF Radošo personu sociālā atbalsta programma, kas palīdz pašnodarbinātajiem māksliniekiem un citiem radošo profesiju pārstāvjiem dīkstāves situācijā.
Ātri reaģējot šajā krīzes situācijā, tai bija – es negribu teikt mīnuss –, bet nosacījums, ka jāpaiet trim mēnešiem, pēc kuriem tiek secināts dīkstāves moments. Šajā situācijā Kultūras ministrija izveidoja Radošo personu nodarbinātības programmu, kur bija iespēja reaģēt ātri, un paplašināts cilvēku loks varēja pieteikties un saņemt atbalstu. Saistībā ar Radošo personu sociālā atbalsta programmu bijām ļoti uztraukušies, ka ar 2020. gadam paredzētajiem līdzekļiem nepietiks.
Protams, pieprasījums bija lielāks nekā iepriekšējos gados – atbalstīti ir vairāk nekā 500 radošo cilvēku un sniegtas vairāk nekā 1000 konsultāciju. Jāņem vērā arī, ka pagājušajā gadā tika veiktas izmaiņas programmas nolikumā un samazinātas atbalsta iespējas pensionāriem, lai tomēr nodrošinātu dīkstāves atbalstu līdz gada beigām.
Šobrīd izskatās, ka mums līdz gada beigām līdzekļu pietiek, un tas arī tādēļ, ka paralēli bija izveidota Radošo personu nodarbinātības programma, kas reaģēja ātri, un cilvēkiem nebija jāgaida trīs mēneši. Protams, arī tur bija savi nelieli mīnusi – pirmo reizi to izsludinot, tā netika izpildīta, kā plānots, tomēr vēlos atkārtot – mums visiem šī situācija ir jauna.
– Vai realitātē šī programma nav bijusi kā lakmusa papīrs, kas uzrādīja tos, kam nozarē klājas pavisam slikti, un vai ārā nav palikuši gan tie, kas ir nedaudz virs šiem kritērijiem, gan arī tie, kas atbalstam vispār nepiesakās? Vai LRSP rīcībā ir informācija par to, cik radošo cilvēku šoziem varētu nonākt izmisīgā izdzīvošanas situācijā?
I. Brūvere: – Radošo personu atbalsta programmā ir ļoti skaidri redzams, ka vairākums, kas piesakās uz dīkstāves stipendijām, ir vizuālās mākslas pārstāvji. Tas ir saistīts ar nozares specifiku. Tas pats bija novērojams arī Radošo personu nodarbinātības programmas vismaz pirmajā konkursā. Ja kādam ir grūti un viņš nav pieteicies, kā varam zināt, ka viņam ir grūti?
Cilvēkiem nevajag kautrēties vai baidīties pieteikties atbalstam. Informācija par Radošo personu atbalsta programmu ir pieejama gan mūsu, gan mūsu biedru mājaslapās. Programma darbojas jau gandrīz četrus gadus, un pēdējo gadu laikā tika ļoti plaši atspoguļota arī presē.
Savukārt informācija par Radošo personu nodarbinātības programmu tika izplatīta gan ar mūsu biedru – radošajām savienībām – starpniecību, gan publiskajā telpā. Iespējams, ka informācija par Radošo personu nodarbinātības programmas pirmo konkursu vēl nebija nonākusi līdz vairākumam, tomēr jāņem vērā, ka tā bija jauna programma.
N. Puntulis: – Atgādināšu, ka paralēli, stājoties amatā, arī VKKF ieviesām jaunrades stipendiju programmu 200 000 eiro apjomā, un arī 20 miljonu eiro atbalstā bija iekļauta mērķprogramma “Nākotnes kultūras piedāvājuma veidošana visās kultūras nozarēs”, kurās atbalstu varēja iegūt tie, kam vēl varbūt neklājās visgrūtāk. Konkrētie atbalsta mehānismi gan bija vērsti uz tiem, kam klājās visgrūtāk, jo, manuprāt, politika, ka krīzē atbalstām tieši šos cilvēkus, ir pareiza. Tajā pašā laikā bija arī citi mehānismi, kur varēja pieteikties tie, kam nebija tik grūti.
– Pašnodarbināto mūziķu biedrība ir atzinusi, ka Radošo personu nodarbinātības programmā atbalstu saņēmusi tikai puse no tiem, kas tam bija pieteikušies, jo neatbilda kritērijiem.
Kaspars Zemītis: – Klausoties ministru, piekrītu, ka mums šo pusgadu ir izdevies ļoti veiksmīgi sarunāties un vērot, kā ir izveidoti šie palīdzības mehānismi. Tiešām priecājos par cilvēkiem, kuriem kāds no tiem ir palīdzējis, tomēr, ja runa par mani personīgi, tad – tā ir nulle, lai gan pieteicos arī uz atbalstu Radošo personu nodarbinātības programmā. Var jau kādam likties, ka Zemītis ir bagāts, un es varu kādu laiku vēl dzīvot no uzkrājumiem, jo esmu bijis pieticīgs tēriņos, tomēr, no otras puses, skatos – re, vispār – kultūrai piešķirti 30 miljoni un 20 miljoni šogad – bibliotēkām, mākslas darbiem.
Pirmo reizi izsludinot Radošo personu nodarbinātības programmu, tai varēja pieteikties aptuveni puse mūsu biedru, bet tagad kritērijiem atbilda mazāk nekā puse, jo jūlija, augusta un septembra ienākumi par saimniecisko darbību nedrīksteja būt lielāki par 538 eiro. Tomēr, ja nu kādam mūziķim bija pieprasījums tajos mēnešos, tad viņš spēlēja, taču izrādījās, ka mūsu kolēģi bija ļoti tuvredzīgi, noformējot šos līgumus oficiāli.
Šajā brīdī man tas liekas diezgan neproporcionāli un negodīgi, jo, ja runājam par naudu, ko piešķirt, tad to var veikt pēc kritērija – lai radošais cilvēks ar savu darbību miera laikos arī to nopelna. Protams, par kādu no radošajiem cilvēkiem var arī tikt uzskatīts, ka tā ir zemas kvalitātes kultūra, ko viņš piedāvā, un viņš savu naudu nopelna nekulturālā veidā. Ceru, ka kādam no šiem 32 miljoniem ir kas ticis, un no sirds arī šos cilvēkus apsveicu.
N. Puntulis: – Zemīša kungs, kaut kādā ziņā varam solidarizēties, jo arī es neesmu saņēmis dīkstāves pabalstu. Un, tieši tāpat kā jūs, arī esmu praktizējošs mūziķis, un arī mana koncertdarbība ir aizliegta. Tāpat kā jūs, gūstu ienākumus no mūzikas, un man mūzikā ir maģistra grāds.
Priecājos par kolēģiem, kas šo atbalstu ir saņēmuši, jo viņiem paralēli nav pedagoga algas Mūzikas akadēmijā vai ministra algas, vai arī advokāta algas, kā kādam mums abiem labi zināmam mūziķim, kurš arī nav saņēmis pabalstu, būdams izcils profesionālis gan mūzikā, gan jurisprudencē.
Ar šo piezīmi vēlos atzīmēt, ka esam tikai ceļa sākumā un ministrija vēl nekad nav tik daudz uzmanības pievērsusi tieši neakadēmiskās mūzikas žanram. Ir vēl ļoti daudz darāmā un mums priekšā ir sarežģīts jautājums, kā precīzi definēt, kas ir radošais profesionālis neakadēmiskajā mūzikā un viņa devums valsts kultūrtelpā.
2021. gada perspektīva
– Kāda pašnodarbinātajiem caur VKKF sniegtā atbalsta perspektīva ir 2021. gadā, un kādas ir paša VKKF finansējuma pieauguma iespējas?
N. Puntulis: – Šobrīd spēkā esoši ir vienoti atbalsta mehānismi, kas lielā mērā attiecas arī uz kultūras nozari, tostarp uz kultūras institūcijām un pašnodarbinātām personām: dīkstāves pabalsti, subsidētās darba vietas, taču nevaram būt pilnīgi droši, ka tie sasniegs visu kultūras nozari, tādēļ rūpīgi sekosim situācijai līdzi.
Jau tagad skaidrs, ka 2021. gadā Covid-19 finansējums VKKF būs digitālo projektu un kultūras mediju konkursiem, arī biļešu atmaksai par ārkārtējā situācijā atceltajiem pasākumiem. Panākta vienošanās, ka turpināsies Covid-19 ietekmēto kultūras institūciju ilgtspējas programma, kas fokusējas uz privātajām kultūras institūcijām. Papildus – ja valsts piedāvātās plašākās programmas neaizsniegs kādu konkrētu sektoru, meklēsim risinājumus, kā palīdzēt ar specifiskām programmām Valsts kultūrkapitāla fondā.
Attiecībā uz radošo personu nodarbinātības programmu – šobrīd šķiet, ka tur bīstamība ir mazāka, jo šie cilvēki var iegūt atbalstu gan atbalsta mehānismā, kuru administrē VID, gan VKKF radošo personu sociālā atbalsta programmā.
– Kāda ir situācija ar papildu finansējumu VKKF 2021. gadā? Izskanējis, ka kultūras nozares atbalsta programmai un jaunradei plānots finansējums 630 000 eiro apmērā, tajā skaitā VKKF 430 000 eiro, bet valsts un nevalstiskajām kultūras organizācijām – 200 000 eiro kultūras piedāvājuma īstenošanai.
N. Puntulis: – 2021. gads būs sarežģīts, gan pārvarot krīzi, gan atjaunojot pilnvērtīgu darbību pēc tās. Arvien optimistiski raugāmies uz 2022. gadu un jaunu VKKF finansēšanas kārtību, jo šis, 2020. gads, nepārprotami ir pierādījis, ka VKKF finansējumam ir jābūt nesalīdzināmi lielākam, nekā šobrīd.
V. Ernštreits: – Atsaucoties uz iepriekš teikto – krīze skar ikvienu – arī mani, jo sinhronā tulkošana, nozare, ar ko pelnu iztikšanu, ir aizvērta pavisam, un visa šā gada laikā man nav bijis neviena sinhronās tulkošanas pasākuma. Nedaudz atgriežoties pie Radošo personu nodarbinātības programmas, Inga Brūvere jau teica, ka sākumā vizuālās mākslas pieteikumu bija ļoti daudz.
Taču, ja skatāmies uz visiem pieteikumiem, kas atbalstīti šajā programmā, tad lielākais skaits – 234 – gandrīz ceturtdaļa no visiem – nāk no mūziķiem, tad ar diezgan lielu atrāvienu seko vizuālās mākslas pārstāvji un visas pārējās nozares. No manas nozares – literatūras – visā šaja laikā atbalstīti tikai 32 pieteikumi.
Tā ka šeit ir redzams, ka atbalsts mūzikas jomai tika sniegts, lai gan bija problēmas un nepilnības, kas bija arī lielā mērā saistītas ar VID procedūrām, ar kurām ne visi tika galā, tomēr kopumā šis atbalsts ir strādājis gana adekvāti un atbilstoši sākotnējai iecerei.
Kā jau ministrs minēja, 2021. gadā lielākā daļa no šā atbalsta pāriet uz globalizētiem valsts atbalsta mehānismiem, taču ir arī daži, kas nākuši klāt VKKF. No septiņām šogad VKKF realizētajām programmām nākamgad turpināsies divas – 230 000 eiro paredzēti kultūras specializēto mediju mērķprogrammas izveidei un 200 000 – kultūras piedāvājuma digitālajā vidē attīstīšanai. Šogad tajā bija pieejami 100 000, bet piedāvājumi tika saņemti par vairāk nekā miljonu eiro.
Katrā ziņā mēs VKKF ar cerībām skatāmies uz 2022. gadu (2022. gadā ir paredzēta atgriešanās pie VKKF finansēšanas modeļa no iezīmētajiem nodokļiem. – A. B.).
I. Brūvere: – Runājot par VKKF atbalsta mehānismiem 2021. gadā, vēršu uzmanību, ka Radošo personu atbalsta programmas sniegtais atbalsts ir piesaistīts minimālajai mēnešalgai, kas 2021. gadā valstī palielināsies no 430 uz 500 EUR. Līdz ar to pieaugs arī atbalsta kopējā summa. Ja Radošo personu atbalsta programmas finansējums netiks palielināts, samazināsies atbalstāmo personu skaits.
– Radošo personu nodarbinātības programmas konkursa 1. kārtā neizlietots palika vairāk nekā viens miljons eiro, rēķinot, ka vienam pretendentam paredzētais atbalsts bija plānots 1614 eiro pirms nodokļu nomaksas triju mēnešu laikā. Kur tas palika; vai tika pārskaitīts Valsts kasē?
V. Ernštreits: – Finansējums tika izmantots šīs pašas programmas visās trijās kārtās.
N. Puntulis: – Pastāvēja iespējamība šo neizlietoto naudu atskaitīt Valsts kasē. Lai nenonāktu pie šīs situācijas, bija jāpieņem strauji lēmumi, līdz ar to tie, iespējams, neizdevās tik visaptveroši, kā mēs to būtu gribējuši, bet galvenais bija šo naudu nepazaudēt un ieguldīt radošajā sektorā. Tas ir arī jautājums, par ko mums ar Zemīša kungu bija nelielas domstarpības.
K. Zemītis: – Mēs pavasarī zinājām, ka 500 eiro mēnesī tika doti cilvēkiem, kuri, visticamāk, miera laikos ar savu darbību nepelnīja tik daudz. Mums bija diskusijas ar KM par to, kā mēs varētu tuvināt rezultātu un otru miljonu eiro sadalīt cilvēkiem, kuri pirms tam pelnīja to naudu. Visu vasaru bija absolūts klusums, un, kad mēs jautājām: vai atstāsit to miljonu karājamies gaisā? – tikai tad dzirdējām: jā, nu vairs nav laika, darām tā, ka iedodam vēlreiz tiem pašiem cilvēkiem tos 500 eiro, jo savādāk būs jāatskaita atpakaļ.
I. Brūvere: – Mani mulsina Zemīša kunga dalījums – “vājākie” – kas miera laikos nevar nopelnīt tos 500 EUR, un “stiprākie” – kas var. Tas, ka populārās mūzikas nozare miera laikos pelna un pelnīs, jo tā tomēr ir izklaides industrija, ir nenoliedzami. Šo situāciju nevar salīdzināt ar to, kāda ir, piemēram, vizuālajai mākslai un literatūrai. Piekrītu Maijai, kad viņa teic, ka jāņem vērā katras kultūras nozares specifika. Ja darbosimies pēc profesionalitātes kritērija – kurš vairāk nopelna –, tad vairākas kultūras nozares būtu jālikvidē. Man kā profesionālai māksliniecei pārliecība bija, ir un būs, ka kultūras galvenais uzdevums ir radīt intelektuālās un garīgās vērtības, nevis – cik daudz nopelnīts.
Runājot par sniegto atbalstu ārkārtas situācijā, manuprāt, viena no veiksmīgākajām atbalsta formām bija programmas “Mūsdienu mākslas darbu iepirkšana” un “Vērtīgo grāmatu iepirkums publiskajām bibliotēkām”. Šāda veida programmām ir jākļūst regulāram, jo tās ne tikai sniedz atbalstu un nodrošina iztiku, bet arī veido un papildina mantojumu krājumu.
Dzīvojam vienotā kultūrtelpā?
– Pavlovas kundze, izskanējis, ka to pašu kritēriju sieta dēļ Covid-19 ietekmēto kultūras institūciju ilgtspējas programmā vairāk ieguvušas tās nevalstiskās organizācijas, kas nodarbojas ar vairāk komerciālu vēstījumu, bet tām, kas primāri veido saturu, bijis sarežģītāk.
Maija Pavlova: – Nevalstisko organizāciju specifika ir, ka to ieņēmumi veidojas no dažādu projektu finansējuma, bet tie nepalīdzēja, jo šī programma orientējās uz lielu daļu saimnieciskās darbības ieņēmumu. Tāpēc arī, kā jau Valts minēja, viena daļa ir palikusi ārpus atbalsta saņēmēju loka.
Tomēr piekritīšu Valtam, ka situācijas ir ļoti dažādas. Šis gads uzrādīja ļoti lielu mācību, un ļoti gribētos, lai to nepazaudējam, veidojot jaunās kultūrpolitikas vadlīnijas, – Kultūras ministrijai, pēdējos gados koncentrējoties tikai uz savām kapitālsabiedrībām, trūkst pārskata par visu nozari kopumā, kur ir NVO, privātais sektors, un tāpēc arī bija tik grūti izveidot mehānismus, kā atbalstīt katru spēlētāju nozarē.
Redzu, ka ministrija tiešām komunicēja, tomēr saskatu arī, ka nav datu par to, ko dara NVO vai privātais sektors. Un nav jau tā, ka vienus vajadzētu atbalstīt vairāk nekā otrus – uzskatu, ka šajā krīzē primārais atbalsts ir jāsaņem privātajam sektoram, jo tas ir visgrūtākajā situācijā, un absolūti jācenšas izvairīties no diskusijām par to, vai tā ir augstā vai zemā māksla, jo svarīgi ir visi spēlētāji.
– Mūsu diskusijā ir pārstāvēti divi ļoti nozīmīgi kultūras uzņēmumi – kultūrtelpa “Hanzas perons” un mūzikas nams “Daile” –, kas līdz šai krīzei ir tikuši galā ar saviem spēkiem, bet tagad Irbinas kundze un Zadovskas kundze ir daudz saskārušās gan ar to, kā atbalsts tika sniegts horizontālā veidā, gan caur VKKF mērķprogrammu. Kā pēc savas pieredzes vērtējat tā efektivitāti? Izskanējis, ka mūzikas nams “Daile” vēl nesen nebija saņēmis ne centa no valsts atbalsta.
Anda Zadovska: – Vispirms vēlos uzsvērt, ka Latvijas vēsturē ir bijuši daudz grūtāki laiki, un arī šobrīd ir cilvēki un uzņēmumi, kam klājas daudz grūtāk nekā mums. Kā jau teicāt, līdz šim esam brīnišķīgi tikuši galā ar savu uzņēmējdarbību un jaunu produktu ražošanu, bet šajā situācijā, kad valstī tik milzīgi līdzekļi ir paredzēti Covid-19 cietušo uzņēmumu glābšanai, manā skatījumā, situācijas līdz galam netiek izvērtētas pēc būtības. Mūzikas nama “Daile” gadījumā ir jau pagājuši deviņi mēneši kopš krīzes sākuma, un es uzņēmumu esmu uzturējusi tikai par saviem iekrājumiem un ietaupītajiem līdzekļiem.
Tādēļ gribu uzsvērt, ka situācija ir daudz draudīgāka nekā pavasarī, kad mums vēl bija iekrājumi un iepriekšējos gados nopelnītā nauda. Šobrīd ir decembra vidus, un tikai tagad saņemam pirmo piešķīrumu no VKKF Covid-19 ietekmēto kultūras institūciju ilgtspējas programmas – par pirmo un otro konkursu kopā – septiņiem mēnešiem. Manā skatījumā problēma ir tā, ka ļoti ilgi notiek vērtēšana, bet mums šie deviņi mēneši vienalga ir jādzīvo un saistības jāpilda.
Ministrs teica, ka nozarē ir ieplūdināti 20 miljoni eiro, kas ir apsveicami, bet es Valsts kasē šajā krīzes periodā, no marta līdz šim brīdim, esmu ieskaitījusi 40 000 eiro tikai nodokļu veidā, kā arī esmu deviņus krīzes mēnešus maksājusi darbiniekiem algas, pildījusi pilnīgi visas saistības gan pret telpu iznomātājiem, gan pret pārējiem sadarbības partneriem.
Vislabāk šo situāciju, protams, var izprast tikai mūsu nozarē strādājošie, saprotot, ko nozīmē uzturēt gandrīz 1000 kvadrātmetru koncertzāli Rīgas centrā ar pastāvīgu koncertu un izrāžu repertuāru ar pilnīgu aizliegumu strādāt. Ja nebūtu pašu līdzekļu, kuri gan bija paredzēti citiem mērķiem, mums jau vasaras beigās būtu jāpieņem lēmums, vai varēsim turpināt strādāt. Mēs vairs nevaram riskēt ar tik ilgu laiku, kā notiek izvērtēšana, lai vispār sagaidītu 2022. gadu, ir jārīkojas nekavējoties.
Runājot par nākamo gadu, 40% no gada apgrozījuma mēs iegūstam novembrī un decembrī, par ko dzīvojam arī nākamo vasaru un radām jaunos projektus, bet šogad šo apgrozāmo līdzekļu nebūs. Mums šobrīd ir jāpalīdz, pēc tam jau tiksim galā paši, tāpat kā līdz šim. Runājot par atbalsta kritērijiem, uzskatu, ka veidojot tos, būtu jāvērtē visi pirmskrīzes rādītāji – gan finanšu, gan satura, kaut vai pēdējā desmitgadē, tādā veidā pierādot uzņēmuma spēju darboties ilgtermiņā ar stabilu pienesumu ne tikai kultūras jomai, bet arī ekonomikai.
Ieva Irbina: – Piekrītu Maijai viņas teiktajā, ka tik ļoti, kā esam kultūras nozari iepazinuši šajā krīzē, mums nebūtu citas tādas iespējas. Redzējām, cik esam dažādi un patiesībā vērsti uz vienu mērķi, un tas ir ieguvums, ko vajadzētu nest uz priekšu, saprotot, ka katrai ekosistēmas vienībai ir būtiska loma kultūras kopējos procesos.
Runājot par atbalstiem, mums kā nozarei bija pieejami universālie atbalsta rīki – dīkstāves atbalsti – pavasarī un dīkstāves atbalsti un subsidētās darba vietas šobrīd. Jāpiekrīt, ka sākotnēji otrajā periodā dīkstāves atbalsta kritēriji nozarei nebija derīgi vispār – salīdzināt krīzes mēnešus ar vēl lielākas krīzes mēnešiem un prasīt novembrī un decembrī 50% apgrozījuma kritumu pret šā gada augustu, septembri un oktobri nebūtu vērtīgi, bet paldies Kultūras ministrijai, ka šie kritēriji tika laboti.
Universālie līdzekļi nozarei šobrīd varbūt ir pieejami vairāk, nekā bija sākotnēji. Runājot par specifiskajiem nozares atbalsta instrumentiem, kas ir VKKF pārraudzībā, un interesējoties arī par citām nozarēm, būtu jāatzīst, ka citām tādi nav pieejami. Tādā ziņā kultūra atrodas labākā situācijā. Uzskatu, ka VKKF Covid-19 ietekmēto kultūras institūciju ilgtspējas programma ir palīdzējusi, un ceru, ka to izdosies turpināt 2021. gadā, sasaistot kopā ar ierobežojumu apjomu, jo tā ir kā tūlītējs glabšanas riņķis, kas ļauj noturēt kultūras procesa infrastruktūru, – ar to domāju ne tikai ēkas, bet arī cilvēku resursus un intelektuālo kapitālu.
N. Puntulis: – Akcentēšu, ka mans politiskais spēks – Nacionālā Apvienība – ir nākusi ar priekšlikumu par tā saucamo helikoptera naudu. Bet es labprāt oponētu Pavlovas kundzei: stājoties amatā, pie galda aicināju visu kultūras nozares nevalstisko un privāto sektoru, un tas notika vēl pirms krīzes. Ja šobrīd es būtu pelnījis pārmetumus, tad drīzāk no valstiskā sektora, jo tiešām pēdējā pusgada laikā mana uzmanība lielākoties bijusi veltīta kultūras privātajam sektoram.
M. Pavlova: – Puntuļa kungs, iespējams, tas nav attiecināms tieši uz jums, es domāju vairāk par valsts kultūrpolitikas vadlīnijām, lai šādas konsultācijas ar nozarēm būtu ne tikai krīzes seku radītas, bet arī iestrādātas dokumentos.
N. Puntulis: – To uzsver arī Kultūras ministrija – esam visi kopā vienotā kultūrtelpā, nenodalot valsts, privātās vai nevalstiskās organizācijas. Uz šā ceļa nostājāmies jau pirms krīzes. Savukārt šā laika mācības, atziņas, punus un asās diskusijās izšķīlušos risinājumus, nozares stiprās un vājās puses jāfiksē un jāņem vērā nākotnē.
K. Zemītis: – Par to paldies Puntuļa kungam, un arī mēs, veidojot neakadēmiskās mūzikas nozares stratēģiju, mēģinām rast šos formulējumus. Jā, mēs būtu gribējuši, lai ar to būtu nodarbojies kāds pirms kāda laika, tomēr esam priecīgi piedalīties procesā.
Jūs lieliski zināt, ka Ekonomikas ministrija teica – pēdējie atbalsta mehānismi jau tiek veidoti, saprotot, ka kādiem vājākajiem šis tirgus būs jāpamet. Šajā brīdī palīdzot visiem pēc kārtas, mēs arī riskējam šo tirgu deformēt.
I. Brūvere: – Mani nedaudz šokē uzstādījums par vājākajiem un stiprākajiem. Tas, ka populārās mūzikas nozare miera laikos pelna un pelnīs, jo tā tomēr ir izklaides industrija, ir nenoliedzami. Šo situāciju nevar salīdzināt ar to, kāda ir, piemēram, vizuālajai mākslai. Piekrītu Maijai, kad viņa teic, ka jāņem vērā katras kultūras nozares specifika.
Ja darbosimies pēc profesionalitātes kritērija – kurš vairāk nopelna –, tad vizuālā māksla būtu jālikvidē. Man kā māksliniekam ar 13 gadu ilgu profesionālo izglītību pārliecība bija, ir un būs, ka kultūras galvenais uzdevums ir radīt intelektuālo, garīgo produktu, bet ne – cik jūs daudz esat nopelnījis. Šajā gadījumā vēlreiz vēršu jūsu uzmanību – ņemsim vērā katras nozares specifiku un to, ka atbalstīt vājo, kā izsakās Zemīša kungs, ir katras demokrātiskas valsts pamatprincips.
Runājot par VKKF sniegto atbalstu, manuprāt, viena no veiksmīgākajām bija Latvijas Nacionālā mākslas muzeja mākslas darbu iepirkšanas programma. Tai jākļūst regulārai, jo tā ir arī viens no veidiem, kā atbalstīt māksliniekus un paralēli arī valsts iegūst īpašumā darbus.
Ja runa par VKKF atbalsta mehānismiem 2021. gadā, vēršu uzmanību, ka Radošo personu sociālā atbalsta programmas dīkstāves un pensionāru atbalsta daļas ir piesaistītas minimālajam atalgojumam valstī un tātad tās finansējumu ir nepieciešams palielināt.
– Runājot par 32 miljoniem eiro, pašlaik no tiem kultūras nozarē ir ieplūdināti 20 miljoni. Vai ir jau skaidrs, kas notiks ar pāri palikušajiem 12 miljoniem? Ir izskanējusi doma par tās ieguldīšanu infrastruktūrā.
N. Puntulis: – Precizēšu – tā nav tikai doma, tā jau ir fiksēta pozīcija nākamā gada budžetā. 2021. gadā 11 miljonus esam paredzējuši kultūras infrastruktūrā – Nacionālās akustiskās koncertzāles attīstības projektā, kritiskā stāvoklī esošajā Lielajā ģildē, Nacionālās mākslas vidusskolas kompleksā u. c.
– Bet attiecībā uz Brūveres kundzes minēto papildu finansējumu Radošo personu sociālā atbalsta programmā, vai tas būs pieejams?
– Atkarīgs no ārkārtējās situācijas un ierobežojumu ilguma, kā arī no tā, vai būs jāatjauno VKKF radošo personu nodarbinātības programma – šā gada pieredze liecina, ka pieprasījums pēc radošo personu atbalsta programmas ir būtiski samazinājies, paralēli piedāvājot radošo personu nodarbinātības programmu.
– Runājot par dīkstāves atbalsta saņemšanas iespējām, saskaņā ar 24. novembra MK noteikumiem “pašnodarbinātām personām, kuras saņem atbalstu no Valsts kultūrkapitāla fonda radošo personu atbalsta, mūža stipendiju, jaunrades vai radošo personu nodarbinātības programmu ietvaros”, Valsts ieņēmumu dienests atbalstu par dīkstāvi nepiešķir. Vai tas nerada problēmas?
– Valdības, ministrijas un arī VKKF darbību un lēmumus regulē normatīvie akti, kuri ir jāievēro.
V. Ernštreits: – Šajā diskusijā nav pietiekami izskanējis, ka VKKF konkursu un atbalsta programmu nolikumi top saskaņā ar tām anotācijām, ko pieņem valdība. Mēs visi vairāk vai mazāk strādājam krīzes situācijā, taču ne visas valsts institūcijas diemžēl zina, ka tāda ir, tādēļ rodas arī situācijas, kad ir Ministru kabineta anotācija, mūsu izstrādātie nolikumi, un Valsts kontrole stāsta, ka piešķīrumi nav pareizi, lai gan tie paredzēti MK anotācijās.
Saistībā ar Radošo personu sociāla atbalsta programmu svarīgs ir tās ietvars, ka personai, lai pretendētu, ir jāatbilst noteiktiem finanšu kritērijiem. Īsti diskrimināciju es tur neredzu, ja nu vienīgi, ka ir nozares, kā, piemēram, literatūras nozare, kurā neviens literāts nestrādā pastāvīgā darbā un līdz ar to ir jāiesaistās ļoti daudzās aktivitātēs, bet tāpēc netiek sasniegts noteiktais ienākumu neesamības slieksnis. Tādēļ literāti tik reti ir spējīgi pieteikties uz šiem atbalsta mehānismiem.
Runājot par šogad pieejamo atbalstu, ir pārāk maz izskanējis viens ļoti būtisks mehānisms – 1,8 miljoni eiro, kas bija pieejami programmā “Nākotnes kultūras piedāvājuma veidošana visās kultūras nozarēs” –, kas deva iespēju ļoti daudziem dažādu nozaru profesionāļiem un kultūras nozares uzņēmējiem. Līdz ar Radošo personu nodarbinātības mērķprogrammu tie ir divi mehānismi, kas no ilgtermiņa viedokļa ir devuši iespēju saglabāt kultūras profesionāļus un viņiem attīstīties tālāk.
I. Brūvere: – Īslaicīgas ienākumu neesamības gadījumā Radošo personu atbalsta programmā var pieteikties radošās jomas profesionāļi, kuru ienākumi pēdējos trīs mēnešos kopā nepārsniedz 75% no minimālās mēnešalgas (kopā 967,50 eiro). VKKF radošās stipendijas kvalificējas kā ar nodokli neapliekamie ienākumi, un, ja pēdējos trīs mēnešos radošo stipendiju apjoms pārsniedz 967,50 eiro, atbalsta programmai nevar pieteikties.
Smagais nodokļu jautājums
– Cik adekvāts ir ilgās cīņās panāktais kompromiss sociālo iemaksu jautājumā?
N. Puntulis: – Jautājums ietver sevī izmaiņas divos likumos – Likumā par iedzīvotāju ienākumu nodokli un Likumā par valsts sociālo apdrošināšanu. Kas attiecas uz pirmo, tad pirms gada, augustā, kad nevalstisko sektoru aicinajām uz sarunu Kultūras ministrijā, viena no tēmām bija tieši nodokļi, un tas, par ko iestājās lielākā daļa producentu un īpaši jau mūziķi, bija, ka jālikvidē sadrumstalotā, sarežģītā nodokļu sistēma.
Tālais, it kā nesasniedzamais mērķis bija saimnieciskās darbības konts ar vienotu likmi no apgrozījuma un nekādas grāmatvedības. Tad nāca Finanšu ministrija ar revolucionāru piedāvājumu vispār likvidēt autoratlīdzību maksāšanas režīmu.
Asu diskusiju rezultātā ar visu pušu iesaisti ir panākts kompromisa – saimnieciskās darbības konts ar vienoto nodokļu likmi 25%, manuprāt, ir adekvāts piedāvājums, ja ņem vērā, ka 80% šā nodokļa atgriežas maksātāja sociālajā kontā; jā, Igaunijā šī likme ir 20%, bet darba devējs maksā vēl otrus 20%, kas kultūras produktu padara dārgāku. Otrs – cilvēkiem, kuri nav gatavi šim nodokļu režīmam, joprojām tiek saglabāta iepriekšējā sistēma, reģistrējoties kā pašnodarbinātai personai, un tad atšķirība ir pavisam niecīga
(5% sociāla nodokļa pieaugums). Esam panākuši neapliekamās likmes gan 25%, gan 50% apjomā saglabāšanu. Šobrīd ir iespēja izvēlēties; un es tiešām aicinu kultūras nozari virzīties uz saimnieciskās darbības kontu, jo tas ir ļoti adekvāts, atbildīgs un sociāli nodrošinošs instruments.
Saprotu, ka kultūras produkts caur to var kļūt nedaudz dārgāks, tomēr mēs nedrīkstam uzturēt to lētāku uz mūsu kultūras darbinieku nākotnes rēķina. Šī lieta būs ļoti aktuāla daudziem redzamiem kultūras darbiniekiem visās jomās pirmspensijas vecumā – paskatoties kaut vai mūzikas nozarē, tā ir pamanāma paaudze, kurai tuvāko desmit gadu laikā būs jādomā par pensiju un sociālo nodrošinājumu.
Runājot par otru likumu (Likums par valsts sociālo apdrošināšanu), man ir prieks, ka izdevies izvarīties no sākotnējās idejas par obligātās 170 eiro iemaksas no negūtiem ienākumiem.
– Brūveres kundze, kāda ir radošo cilvēku attieksme pret šīm izmaiņam?
I. Brūvere: – Radošo savienību padome vienmēr pauda viedokli, ka nevar aplikt personas ar nelieliem ienākumiem vai vispār bez ienākumiem ar 170 eiro nodokli. Otrdien (8. decembrī. – A. B.) notika LRSP sēde, kuras darba kārtībā bija šie jautājumi, tomēr skaidru atbilžu tobrīd vēl nebija. Man prieks, ka no Puntuļa kunga teiktā uzzinu, ka ir izdevies izvairīties no sākotnējās idejas un 170 eiro iemaksas netiks veiktas no negūtiem ienākumiem.
Runājot par neapliekamo likmi 25 vai 50% apmērā, atkal jāpiesauc nozaru specifika – piemēram, vizuālajā mākslā ieguldījumi darba procesā dažkārt ir ļoti lieli. Māksliniekiem ir jāiegulda līdzekļi gan darba materiālos, gan katru mēnesi ir jāapmaksā sava darba vieta – darbnīca. Protams, ka mākslinieki atbalsta neapliekamās likmes saglabāšanu.
N. Puntulis: – Valsts ir paredzējusi 1,7 miljonu eiro kompensāciju apjomā radošajam un mediju sektoram. Mehānisms mums vēl ir jāizstrādā un jāapstiprina Ministru kabinetā, taču kultūras jomā plānoti divi galvenie atbalsta mehānismi – trūkstošās minimālās sociālās iemaksas, kas pie ienākumiem līdz 500 eiro mēnesī būs tikai 10%, segšana radošajām personām VKKF radošo personu atbalsta programmas ietvaros un VKKF projektu finansēšanas intensitātes paaugstināšana, kompensējot pieaugušās projektu īstenošanas izmaksas.
I. Brūvere: – Ir jāsaprot, ka radošajiem cilvēkiem ienākumi ienāk ne tikai no komerciālajām iestādēm. Liela daļa tos gūst arī no nevalstiskajām organizācijām, no kurām daudzas nenodarbojas ar komerciālo darbību, kā jau Maija teica, bet rada saturu un iegūst finansējumu caur VKKF u. c. Nodokļu palielinājums līdz ar to skar ne tikai radošās personas, bet arī NVO sektoru, kam būs jādomā, kur ņemt papildu finansējumu atlīdzībām.
V. Ernštreits: – Runājot par šo nodokļu kompromisu, uzskatu, ka tas ir liels un svarīgs solis, jo tik vienkārši tiek unificēti tie daudzie nodokļu režīmi, kas pastāv kultūras nozarē, turklāt radošajiem cilvēkiem būs daudz mazāk grāmatvedības lietu. Arī sociālā nodrošināšana ir svarīgs solis, tomēr kopējā ziņa ir, ka kultūras produkts caur to kļūs vismaz par 10% dārgāks.
Privāto uzņēmēju gadījumā šo sadārdzinājumu apmaksā klients – jebkurš cilvēks, kurš nāk uz koncertu un pērk biļetes. Ingas iezīmētā problēma ir, ka gadījumos, kad radošo personu darba projektus lielā mērā sedz valsts vai pašvaldības, tām ir arī jāapmaksa šis pieaugums, un it sevišķi valstij ir arī jābūt pirmajās rindās, parādot, ka tā ir ieinteresēta to darīt. Tāpēc arī ir paredzēti šie mehānismi, kuru uzdevums ir valsts, arī VKKF, pusē kompensēt šo pieaugumu, kas nākamgad arī iestāsies.
– Zemīša kungs, vai pašnodarbinātie mūziķi ir gatavi veikt šīs iemaksas?
K. Zemītis: – Vienmēr jau katrs gribēs saņemt vairāk un maksāt mazāk, bet šeit gan es gribētu teikt, ka mēs ļoti labi saprotam, ka tas ir mūsu pašu labā, un piekrītu ministram, ka risinājums arī ar procentuālo sadalījumu ir mums par labu.
Nelaime ir tikai tā, ka tik labi domātais un plānotais darbs ir iekritis tieši krīzes laikā, tomēr jācer, ka pārdzīvosim arī šo. Jā, būs cilvēki, kuri meklēs iespēju pārprofilēties, un būs arī tie, kuri uzskatīs, ka jāatbalsta pilnīgi visi, kas grib muzicēt, tomēr mūsu un citās nozarēs ir tā – ja tevis radītajam ir auditorija, tad vari turpināt radīt, un vienīgais veids, kā to parādīt, ir nopērkot grāmatu vai arī biļeti uz koncertu, izstādi u. c.
N. Puntulis: – Esmu pārliecināts, ka, tikko būsim tikuši galā ar Covid-19, kultūras nozare atsāks strādāt ar pilnu jaudu, un šī ir arī iespēja organizēt ikdienas darbu ar jauniem, precīziem spēles noteikumiem – īpaši, ja tiem līdzās ir kompensējošie mehānismi. Vienkāršāk, protams, būtu atlikt, bet tad – šīs problēmas risinājumi tiktu atlikti uz nezināmu laiku.
K. Zemītis: – Es tikai gribu teikt, ka zinu kādu ģitāristu, kuram visi kompensējošie mehānismi šajos mēnešos ir gājuši garām, viņš ir bažīgs, vai arī šis mehānisms nebūs izdomāts kādam citam.
– Pavlovas kundze, cik NVO ir gatavas absorbēt šo nodokļu pieaugumu?
M. Pavlova: – Esam sarunās ar Finanšu ministriju pauduši viedokli, ka atbalstām šīs izmaiņas, bet, ja tām līdzās nāk kompensējošie mehānismi – vai tas ir VKKF finansējuma palielinājums vai kā citādi, jo skaidrs, ka tikai no pašu ieņēmumiem nebūs iespējas to izdarīt.
