Laužot takas Latvijas autortiesību džungļos 0
Ja neskaita gadiem ilgo tiesāšanos par padomju laikā uzņemtajām Rīgas Kinostudijas filmām, Latvijā nav bijis skaļu tiesas prāvu par autortiesībām. Tas liek domāt, ka šajā jomā viss ir labākajā kārtībā.
Tomēr tā apgalvot būtu kļūdaini, un par to liecina arī pirms pašas gadumijas izskanējušie viedokļi par Viļa Rīdzenieka fotomantojuma, īpaši vienīgās no valsts dibināšanas saglabājušās fotogrāfijas autortiesībām.
Tā kā tieši šobrīd Autortiesību likumam top grozījumi, lai pārņemtu divu jaunu ES direktīvu prasības, uz diskusiju “KZ” redakcijā aicināju Kultūras ministrijas Autortiesību nodaļas vadītāju LINDU ZOMMERI, Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūras (AKKA/LAA) komunikāciju speciālisti IEVU KOLMANI un Kultūras informācijas sistēmu centra Informācijas tehnoloģiju pakalpojumu pārvaldības procesu vadītāju INTU MIKLŪNU.
Katrs pants kā izaicinājums
– Kas gaidāms no jaunās Autortiesību likuma versijas, un kad to varēs novērtēt?
Linda Zommere: – Jau no septembra strādā autortiesību ekspertu darba grupa, kuras sastāvā esam arī mēs visas trīs. Galvenās izmaiņas, protams, saistītas ar abām ES direktīvām – “Par autortiesībām un blakustiesībām digitālajā vienotajā tirgū”, kā arī “Par raidorganizāciju tiešsaistes pārraidēm un televīzijas un radio programmu retranslācijām”.
Šobrīd jaunus priekšlikumus vairs neizskatām, tikai iepriekš iesniegtos, jo šā gada laikā mums noteikti vajadzētu izstrādāt likuma redakciju un iesniegt to Ministru kabinetā.
– Pirmo direktīvu zinu, otro, jāatzīstas, nebiju pat pamanījusi.
– Otrās direktīvas mērķis ir padarīt plašāk pieejamu tieši Eiropas saturu citās valstīs, jo šobrīd, piemēram, Briselē dzīvojošs latvietis autortiesību un blakustiesību dēļ nevar skatīties Latvijas Televīziju.
Direktīvas mērķis ir panākt, lai konkrētais nacionālais medijs varētu padarīt savu oriģinālsaturu un ziņas pieejamas arī citās valstīs dzīvojošajiem, un šā punkta ieviešana mums ir diezgan izaicinoša.
Ieva Kolmane: – Tāpēc, ka likums vienmēr vai nu skrien pa priekšu īstenībai, vai arī cenšas to panākt, un izaicinājums ir formulēt likuma pantus tā, lai tie darbotos arī praksē.
L. Zommere: – Tieši tāpēc darba grupā ir pārstāvētas dažādas jomas, lai tās būtu sabalansētas, lai saglabātu ieinteresēto pušu balansu un likuma normas nebūtu izteikti par labu vienai vai otrai grupai.
Dalībvalstīm direktīvas ieviešanā ir dota zināma brīvība,
un arī tas rada izaicinājumus – piemēram, mūsu likumā jau iekļauts kāds termins, turklāt lietots plašākā nozīmē, bet direktīvā tas ir jauns un lietots šaurāk. Kā to ieviest?
Otrs sarežģījumu loks skar digitālo realitāti. Mūsu Autortiesību likums ir tehnoloģiski neitrāls, tas jau tagad darbojas arī digitālajā vidē, ne tikai analogajā, tādēļ mums jāizdomā, kā tehnoloģiski neitrālā likumā ieviest tehnoloģiski specifiskus direktīvas aspektus.
Kopumā – katrs pants ir izaicinājums, jo ir jaunas blakustiesības, pants par platformām, kurās saturu augšupielādē lietotāji, tādās, kā “Google”…
I. Kolmane: – Tā it kā nav jauna lieta, bet grūti vienoties, izspriest, kas ir, piemēram, taisnīga atlīdzība, pietiekamas pūles, samērīgs lietojums…
– Ja pat speciālistiem sarežģīti vienoties, kā to noteikt cilvēkam, kuram nav juridiskas izglītības, bet ir vajadzība lietot kādu aizsargātu darbu?
L. Zommere: – Jā, mēs arī darba grupā runājam, ka būtu jānosaka kritēriji, bet tas nav tik vienkārši. Ja runā par bāreņdarbiem, ir noteikts 12 avotu saraksts, kurā jāveic rūpīgā meklēšana.
I. Miklūna: – Bet tur ir āķis – jūs kā pētnieks varat iziet cauri visiem nepieciešamajiem avotiem, taču noteikt bāreņdarba statusu, veicot Autortiesību likumā noteikto rūpīgo meklēšanu, var tikai arhīvi, muzeji vai bibliotēkas.
Tas ir viņu statusa, saprašanas, zināšanu jautājums, kā viņi prot sagatavot pierādījumus, ka tas vai cits ir bāreņdarbs, un piešķirt šo statusu.
Mēs ļoti priecājamies, ka
kultūras mantojuma iestādēm būs tiesības vieglāk saņemt licences uz darbu kopumu, kas būs nekomerciālajā apritē –
tas būs viens no jaunumiem Autortiesību likumā pēc grozījumiem. Ceram, ka izdosies vienoties par skaidru un vienkāršu shēmu, kā saņemt licences par šo darbu izmantošanu.
Izaicinājums mantojuma iestādēm
– Lūk, nekomerciālais izmantojums. Diezgan bieži esmu jautājusi, piemēram, par Nacionālo muzeju kopkatalogu (NMKK), kurā joprojām ir ļoti daudz balto plankumu, un atbilde parasti ir – autors nav devis atļauju izmantot savu darbu digitālajā vidē. Bet šeit ir runa par informatīvu minimāla izmēra attēlu…
I. Kolmane: – No vienas puses, tas ir darbs ar autoriem, un, protams, autors izvēlas, piekrist šādam sava darba lietojumam vai ne. No otras puses, mēs nepārstāvam visus autorus. Uzskatu, ka sadarbība pie kopkataloga veidošanas mums bijusi laba – kopkatalogs strādā, ir finansējums attēlu atveidošanai, un arī mēs strādājam.
I. Miklūna: – Pa šo laiku ir jau noslēgts licences līgums par 7600 aizsargātu darbu publicēšanu NMKK. Protams, šis process vienmēr ir mainīgs –
šodien autors piekrīt būt internetā, rīt nepiekrīt,
šodien draudzējas ar vienu autortiesību pārvaldījuma institūciju, rīt grib pārstāvēt sevi pats. Tas, protams, ir izaicinājums mantojuma iestādēm.
– Bet kā tad ar fair use konceptu un jau pieminēto sadaļu par attēlu informatīvu, nekomerciālu lietojumu? Jo katalogā tas ir tieši tāds – nekomerciāls un informatīvs…
L. Zommere: – Fair use darbojas ASV autortiesībās, Eiropas tiesībās autoram atļauja jāprasa katram lietojuma veidam katru reizi.
Ir tikai atsevišķi izņēmumi, un, lai tos piemērotu, ir trīs soļu tests – pirmkārt, izņēmumi noteikti ar likumu; otrkārt, tie nedrīkst nonākt pretrunā ar autora darba normālas izmantošanas noteikumiem; treškārt, ierobežojums nevar nepamatoti ierobežot autora likumīgās intereses, lai autoram nezustu kontrole pār darbu un iespēja saņemt atlīdzību.
Piemērs ir nesen ieviestais izņēmums attiecībā uz Marakešas līgumu par personām ar redzes traucējumiem – ja neredzīgs cilvēks nopirks parastu grāmatu, viņš to nevarēs izmantot, tādējādi nevar teikt, ka, šo grāmatu pārveidojot speciālā formātā, autoram samazinās atlīdzība.
I. Kolmane: – Mūsu Autortiesību likumā nav arī atšķirības starp komerciālu un nekomerciālu lietojumu, jo autors nav vainīgs, ja kāds mēģina izmantot viņa darbus bez atlīdzības, pats ar to neko nepelnot.
Nekomerciālā aprite, protams, arī būs izaicinājums, bet tas nenozīmē, ka autors nesaņems atlīdzību par izmantojumu – licences maksu segs kultūras mantojuma iestāde, kas vēlēsies padarīt šos darbus pieejamus.
I. Miklūna: – Kopkataloga gadījumā liels jautājums ir par muzeju kapacitāti. Muzeji jau neglabā tikai aizsargātus darbus. Jautājums, cik tiem bijis resursu, lai digitalizētu neaizsargātus darbus, un arī par muzeju speciālistu zināšanām, kurus attēlus drīkst publiskot un kurus ne.
Arī patlaban notiek apjomīgs kultūras mantojuma digitalizācijas projekts,
kurā tiks digitalizēti apmēram 70 000 muzeju priekšmetu, un tad būs jāšķetina, kuri no tiem ir aizsargāti un kuri nav. Tikko to pabeigsim, informācija tiks no metadatiem izvilkta, un vizuālais materiāls kopkatalogā palielināsies.
– Bet vai kopkataloga gadījumā nevarētu darīt līdzīgi kā ar vietni “Filmas.lv”, kur viss saturs redzams publiskajās bibliotēkās? Tādā gadījumā pētniekiem tomēr būtu vieglāk – vismaz varētu to aptuveni novērtēt, nevis uzreiz traukties no otras valsts malas uz jauno Muzeju krātuvi Pulka ielā…
– Nākotnē droši vien tā varētu darīt, ka daļa darbu redzami tikai bibliotēku iekšējā tīklā. Taču arī “Filmas.lv” rāda tikai filmas, kuru producenti ļāvuši Nacionālajam kino centram tās publiskot. Un Nacionālais kino centrs maksā atlīdzību kolektīvā pārvaldījuma organizācijai, kas savukārt norēķinās ar scenāristu, režisoru, mūzikas autoru un citiem autortiesību.
Esam apsvēruši iespēju, ka kopkatalogam varētu veidot dažādas lietotāju grupas ar atšķirīgu piekļuves pakāpi,
bet vēl neesam izdomājuši, kā lietotāji apstiprinās, ka viņi pieder pie kādas pētniecības institūcijas.
I. Kolmane: – Viens no iemesliem, kāpēc mākslinieki liedz ielikt kopkatalogā darbu – jo uzskata, ka ar to tiem tiek nodarīts pāri, jo vizuālās mākslas darbā ļoti svarīgas proporcijas un precīzas krāsas. Tiešām neapskaužu kopkataloga veidotājus, jo uzskati par to, ko ar darbu drīkst darīt, ir visdažādākie.
Atliek tikai gaidīt?
– Visbeidzot man ir ķecerīgs jautājums. Skatoties, kas notiek ar Viļa Rīdzenieka fotogrāfiju no valsts dibināšanas pasākuma un to, ka dažu nesen mūžībā aizgājušu autoru darbus mantinieku ķīviņu dēļ faktiski nav iespējams izmantot, nāk prātā doma, vai nevarētu ieviest kādu pantu likumos par to, ka tad, ja runa par valstij būtisku kultūras mantojuma daļu, tad mantiniekiem obligāti jāvienojas noteiktā laika periodā?
– Tas noteikti nav Autortiesību likuma jautājums.
Bet kāpēc gan lai uz autortiesībām attiektos citi nosacījumi nekā uz citām vērtībām?
Un kas noteiks, kas ir valsts mēroga vērtība?
– Teiksim, vienīgā Latvijas Republikas neatkarības proklamēšanas brīža fotogrāfija…
– Tai bija vērtība, pēc tam nebija vai pat vēl ļaunāk, tagad atkal ir. Turklāt mums nav prakses izcelt vienu darbu no kāda autora darbu kopuma; man šķiet, ar šādu domu pat atgriežamies senā pagātnē pie mēģinājumiem cilvēka īpašumu ekspropriēt vai nacionalizēt.
– Es jau nerunāju par nemaksāšanu mantiniekiem, bet par nespēju kaut kādus darbus izmantot.
– Tur jāskatās, kā mantojums sadalīts, tas ir sarežģītāks jautājums, bet neviens nevar liegt autoram atstāt mantojumā tieši to, ko viņš vēlas atstāt, un tieši tam, kuram grib.
L. Zommere: – Tāpat ir ēkas, kas stāv tukšas un pat sabrūk, kamēr mantinieki vienojas par to, kuram tās piederēs.
Nav mehānisma, kas varētu tiesību īpašnieku kaut kādā veidā piespiest –
ja viņš nevēlas izsniegt licences, nav likuma, kas ļautu iejaukties civiltiesiskajās attiecībās.
I. Miklūna: – Tas izriet no pašiem autortiesību pamatiem un doktrīnas – tās ir ekskluzīvas tiesības, tostarp arī atļaut vai aizliegt izmantot darbu noteiktā veidā. Satversmes 116. pants nosaka, ka Satversmē noteiktas personas tiesības var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.
Starp šiem pantiem Satversmē minēts 113. pants, kas nosaka, ka valsts atzīst zinātniskās, mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvību, kā arī aizsargā autortiesības un patenttiesības.
Tomēr, līdzīgi kā personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību vai tiesības uz vārda brīvību, autortiesības kā personas tiesības var tikt ierobežotas uz likuma pamata, kas izriet no starptautiskajām konvencijām par autortiesību aizsardzību.
I. Kolmane: – Visa pasaule aizturētu elpu gaidīja, kamēr apritēs 70 gadu kopš Džeimsa Džoisa nāves. Daudzviet jau bija sagatavoti manuskripti, jo
nelaimīgā kārtā Džoisam bija nejauks mantinieks, kurš neparko negribēja sazināties ar interesentiem –
un, ja kādam tas tomēr izdevās, atteica. Tieši viņš neļāva Džoisa darbiem nākt klajā. Neviens nezina, kādēļ, un mantiniekam nav jāsniedz paskaidrojumi.
I. Miklūna: – Bet katrā ziņā valstiski nozīmīgi darbi tiek saglabāti kultūras mantojuma iestādēs vai pētnieciskās institūcijās, un atliek tikai gaidīt.
L. Zommere: – Ja runā par Rīdzenieku, tiesa jau vienreiz izspriedusi, kurš ir mantinieks, un es nedomāju, ka šo spriedumu varētu pēkšņi pārsūdzēt un izspriest vēlreiz atšķirīgi tikai tāpēc, ka iepriekšējais mantinieks miris…
I. Miklūna: – Saprotu, ka Rīdzenieka gadījumā varētu būt jautājums par autortiesību termiņu.
L. Zommere: – Tas, ko cenšamies saprast, – ja darbs tapis brīdī, kad valstī bija citi likumi un jau bija kļuvis neaizsargāts, nodibinot valsti, un tad atkal mainījusies valsts iekārta – kas notiek šādā gadījumā?
Vai mēs atjaunojam aizsardzību vai pasakām, ka darbs ir neaizsargāts?
Problēma tāda, ka fotogrāfijām kādreiz bija iespēja noteikt atšķirīgus autortiesību termiņus, un agrāk tā arī ir bijis, jo to pieļauj Bernes konvencija.
Bet tas nozīmē, ka principiāli mainās autortiesību termiņu aprēķina sistēma – vienā gadījumā tā bija uz konkrētu darbu, bet vēlāk – uz laiku 70 gadu garumā pēc autora nāves. Tas ir ļoti sarežģīts jautājums, kuru mūsu ieskatā varētu izlemt tikai tiesa, tāpat kā bija Kinostudijas gadījumā.
I. Kolmane: – Ja tiktu iekļauti kaut kādi izņēmumi, vieglāk noteikti nekļūtu, arī izmantotājiem ne, jo tas nozīmē, ka jābūt fotogrāfiju datubāzei, lai var identificēt datus – informācijai par to, kurā brīdī katra fotogrāfija uzņemta. Un ko tad mēs iesāksim?
– Bet vai tad nevajadzētu tomēr autoriem cieši likt pie sirds, ka īpaši tādos gadījumos, kad viņiem ir ļoti konkrētas prasības, ko ar vienu vai otru darbu drīkst vai nedrīkst darīt, noteikti vajadzētu uzrakstīt skaidrus norādījumus mantiniekiem?
L. Zommere: – Jā, tas ir paša autora ziņā, padomāt par saviem mantiniekiem, kam viņš atstās radošo darbu kopumu. Ja ir bažas par sarežģītu mantošanas kārtību – ir pirmās sievas meita un otrās sievas dēls –, tad ir iespēja šo jautājumu risināt autora dzīves laikā.
Bet, ja tas nav izdarīts, tad visu, arī autortiesību atlīdzības lielumu, nosaka mantinieki, valsts šajā jautājumā nevar iejaukties un pateikt – par šo mēs maksāsim tik, bet par to – tik…
I. Kolmane: – Jāskatās arī, kas pārstāv tiesību īpašnieku, jo ir autori, kas sevi pārstāv paši, ir fondi, ir autortiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijas – kā AKKA/LAA.
Mēs nevaram noteikt, kāds testaments autoram jāraksta,
bet varbūt tiešām šī ir tā reize, kad vērts atgādināt arī par autora pienākumiem.
To nav daudz, bet tomēr – pieskatīt savu darbu, būt atsaucīgam, sniegt informāciju, lai tevi var atrast un pavaicāt atļauju darba izmantošanai, lai tas neaizklīst pasaulē kā bāreņdarbs, kas tad daudziem prasa lielas pūles un raizes, un cilvēki uztraucas, vai rīkojas likumīgi vai ne.
Mums nupat atnāca vēstule no māsorganizācijas Eiropā, kas strādā ar vizuāliem darbiem – tajā ir garš autoru saraksts, un katram klāt pierakstīts, ko viņš ļauj, ko neļauj ar saviem darbiem darīt. Ir, piemēram, autori, kas vēlas, lai viņu darbi netiktu izmantoti nekādos pasākumos, kas saistīti ar reliģiskām lietām. Ļoti detalizēts saraksts.
