“Lauznis, veseris un štellatslēga – tie bija atslēdznieka darbarīki!” Aigars par 30 gadiem “Latvijas Finierī” 0
Anita Jaunbelzere, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Par pašaizliedzīgu ieguldījumu valsts izaugsmē pagājušā gada nogalē akciju sabiedrības “Latvijas Finieris” investīciju un servisa sektora vadītājs Aigars Veitmans tika apbalvots ar Atzinības krustu un iecelts par Atzinības krusta virsnieku.
Viņš lielākajā Latvijas kokapstrādes uzņēmumā “Latvijas Finieris” strādā jau trīsdesmit gadus. Aigars Veitmans šodien ir starp tiem, kas nodrošina visu mehānismu ritmisku darbu un vērtē, kā uzņēmumam attīstīties tālāk.
Kā pandēmijas ēnā jūtas stiprākais Latvijas kokrūpniecības uzņēmums?
Aigars Veitmans: Esam eksportuzņēmums, un liels tirgus kritums šobrīd ir Anglijā, Itālijā, Spānijā, Vācijā. Aprīlī to sākām izjust pa īstam. Nav tā, ka jāstājas pavisam, taču kritumu jūtam.
Atceramies, kā strādājām 2009. gada krīzes laikā, un ieslēdzam taupības režīmu.
Lēnām atceļam arī visus iekšējos pasākumus – sporta, atpūtas, pieturam arī investīcijas visās savās darbības jomās. Ir gaidāms nesaprotams un neprognozējams gads.
Jūsu amata nosaukums ir ļoti ietilpīgs. Liela atbildība?
Uzņēmumā atbildības jomas ir sadalītas sektoros. Lai rūpnīcas strādātu, regulāri jāveic iekārtu apkope, jāplāno to remonts. Es vairāk atbildu par tehniskām lietām.
Par rezerves daļu iepirkšanu centralizēti. Arī teritorijas kopšanas pakalpojumi ietilpst manā sektorā.
Asinām griezējinstrumentus un sniedzam būvniecības un remonta pakalpojumus visām akciju sabiedrības struktūrvienībām.
Kopā ar citiem sektoru vadītājiem piedalos uzņēmuma attīstības plānu izvērtēšanā, kur no kopējiem attīstības plāniem izfiltrējas tie, kurus īstenojam.
Tad šie investīciju plāni tiek sagatavoti dokumentāli, slēdzam līgumus ar piegādātājiem, organizējam un uzraugām darbu izpildi, nodošanu ekspluatācijā.
Vai atceraties laiku, kad sākāt strādāt uzņēmumā?
Kā jau kokapstrādes inženieris gribēju strādāt par tehnologu, taču bija vajadzīgi mehāniķi un es nokļuvu īstajā vietā. Man bija pakļauti kādi četrdesmit atslēdznieki.
Sāku no nullītes. Pirmā posma prioritātes – sakārtot tehnisko sistēmu tā, lai varētu normāli plānot ražošanu, nevis visu laiku atrasties bezgalīgās dīkstāvēs, jo viss lūst un plīst.
To izdevās mainīt, un par to arī savā laikā no uzņēmuma esmu dzirdējis paldies. Acīmredzot tāpēc esmu atbildīgs par tehnisko servisu, jo man patīk organizēt dažādus uzlabojumus.
Šodien rūpnīcas iekārtām ir pavisam cits automatizācijas līmenis – ātrumi lielāki, kustības precīzākas, vieglāk kontrolējamas.
Daudz kas vairs nav jādara fiziski, bet izmantojot pulti. Mašīnu var vadīt, sēžot savā darba kabīnē, nevis skraidot pa cehu ar uzgriežņa atslēgu rokās.
Piemēram – kādreiz cilvēks finiera loksnes kvalitāti noteica vizuāli – pēc plaisām, plankumiem. Bet cilvēks, strādājot uz līnijas, fiziski nevar to ātri novērtēt.
Ja garām slīd četras vai vairāk loksnes minūtē, acis nogurst. Tagad ir gudras kameras, kas sekundes daļās spēj novērtēt finiera loksni. Kameras joprojām attīstās, un to izšķirtspēja pieaug.
Kādreiz kamera varēja fiksēt atvērtu defektu – caurumu, plaisu vai zara vietu, bet šodien jau blīvumu, mitrumu un visu, ko vien var vēlēties.
Kad es atnācu strādāt pirms trīsdesmit gadiem, tad lauznis, veseris un štellatslēga – atslēdzniekiem tie bija pirmie darbarīki. Ja noliktu tās bildes blakus – kā cehā izskatījās toreiz un kā tagad, tad tās ir divas dažādas pasaules.
Atceros, kad būvējām jauno katlumāju, pirmoreiz parādījās digitālā katla vadība ar operatora paneli, ar monitoru, datoru. Bet mums bija katls, kurā kurināmo šķipelēja iekšā ar lāpstu.
Jaunajos apstākļos kurinātājs jau vairs nebija vīrs ar ogļu putekļos nomelnējušu seju, bet gan kompetents cilvēks, kurš vada procesu.
Pirmie piecpadsmit gadi pagāja iekārtu nomaiņā un modernizēšanā. Sākumā slodze bija liela. Ne jau astoņas stunda dienā. Labi, ka ģimene to saprata un atbalstīja mani.
Var jau teikt, ka ģimene ir pirmajā vietā, bet, ja tā padomā, tad sanāk, ka darbs to tomēr sit pušu. Ja esi vajadzīgs darbā, tad ej un dari un privātās lietas noliec maliņā.
Ar kuru investīcijas projektu lepojaties visvairāk?
Pats lielākais, ar ko varam lepoties, bija Igaunijas projekts – 80 miljonus vērtā rūpnīca Kohilā, kurā ielikām visos iepriekšējos projektos uzkrātās zināšanas, radot tobrīd modernāko bērza saplākšņa ražotni pasaulē.
Vai atdeve iepriecina?
Ja rūpnīca strādātu ar pilnu slodzi, atdeve būtu ļoti laba. Taču darba ritmu ietekmē gan plūdi, kas neļauj piegādāt kokus, gan tirgus kritums, kas bija jūtams jau pagājušajā gadā.
Taču, strādājot visu laiku saspringtos apstākļos, rodas dažādi risinājumi. Arī kolektīvs saliedējas kā vienota komanda, un veidojas efektīvs mehānisms rūpnīcu pārvaldīšanā.
Kā klājas rūpnīcai Sastamalā?
Somijā tagad ir labi. Šī rūpnīca ir atradusi savu pareizo darbības formu un kopš pagājušā gada vidus strādā ar pilnu slodzi – loba finierskaidu, ko ved uz Latviju, un šeit jau līmējam saplāksni.
Pagājušajā gadā tur uzstādījām jaunu lobmašīnu. Esam uzlabojuši lobīšanas procesu arī Lietuvas rūpnīcā Ukmerģē, tur uzstādīta jauna līnija.
Kohilas rūpnīcā autokārs strādā bez vadītāja. Joprojām?
Jā, tas “Latvijas Finierī” bija pirmais mēģinājums daudzus kārus nomainīt ar vienu automatizētu robotu iekrāvēju.
Taču tā ir vēsturisku tradīciju maiņa, un šis robots diezgan grūti iegāja ražošanā.
Bet beidzot ir izprasts, cik labi to var izmantot, un šī mašīna strādā ar pilnu slodzi. Operatoram tikai jānorāda, kuru paku viņš grib paņemt un uz kurieni aizvest.
Vai citu konkurējošu rūpnīcu atvēršana ietekmē “Latvijas Finiera” darbu?
Domāju, ka pagaidām ne. Ja eksportēsim finieri, nevis apaļkokus, darba pietiks visiem. Protams, viss atkarīgs no resursiem. Kuldīgā uzbūvējām finierkluču pieņemšanas laukumu.
Tā kā darbu laikā sākās lielie lieti un vieta bija zema, nodot objektu laikā nenācās viegli. Doma celt pie Kuldīgas jaunu rūpnīcu pagaidām nav aktuāla, taču kādu dienu pienāks laiks arī šim projektam.
Pie pozitīva attīstības scenārija, ko plānojat tālāk?
Mums ir plāni “Veremā” Rēzeknē. Tur varētu notikt trešās kārtas paplašināšanās ar modernām iekārtām, kas dotu papildu ražošanas jaudas.
Šie projekti jau saskaņoti būvvaldē. Gaidām brīdi, kad atkal jutīsimies spēcīgi to sākt.
Bet tas, ka šobrīd neko nebūvējam, nenozīmē, ka guļam. Mēs visu laiku domājam par attīstību.
Pievēršamies darba efektivitātes programmām, automatizācijai, domājam, kā uzlabot darba vidi. Rēķinām, kādus risinājumus varētu ieviest.
Cik tālu šobrīd ir betulīna ekstrakcijas eksperimentālās laboratorijas jeb nelielas rūpnīcas būvniecība?
Drīz sāksim bērzu tāss pārstrādi. Lai ražotu betulīnu, jāpanāk, lai tāss tiktu pareizi atdalīta, samalta, sašķirota un sagatavota.
Mūsu mašīnbūves rūpnīcas konstruktori šobrīd meklē variantus, kā pēc iespējas mehanizētāk bērza tāsi atdalīt no piemaisījumiem.
Ziemā būs viss vajadzīgais aprīkojums, un betulīnu plānojam sākt ražot nākamā gada sākumā.
Viss mainās, izņemot zāģskaidu smaržu?
Piekrītu. To smaržu var sajust uzreiz, tikko ieej rūpnīcā.
Un tā – jau trīsdesmit gadus…
Man patīk tas, ka zinu, ko daru, un rutīnas nav. Visu laiku komunikācija, jauni izaicinājumi, notikumi. Nav tādu brīžu, kad var atslābt.
Viss norit strauji. Pieredze ir uzkrāta, un varu to nodot tiem, kam interesē, kā darīt labāk.
Aigars Veitmans
* Dzimis 1965. gadā Jelgavā.
* 1990. gadā beidzis LLA Mežsaimniecības fakultāti.
* Darba gaitas sācis kā mehāniķis rūpnīcā “Lignums”. Vēlāk – inženieris un galvenais inženieris.
* No 2004. gada akciju sabiedrības “Latvijas Finieris” valdes loceklis.
* No 2005. gada uzņēmuma investīciju dienesta vadītājs, vēlāk – investīciju un servisa sektora vadītājs.
