Lauvu dresētājs Bobs 1
Latvijas hokeja izlase šopavasar bija izvēlējusies devīzi “Lauvas sirds” un pasaules čempionātā Ķelnē ar baudu vēroju, ka 25 puiši tiešām plēsās kā lauvas. Nokļūstot 33 sekunžu attālumā no pirmā ceturtdaļfināla astoņu gadu laikā. Nesanāca, bet – šī bija labākā Latvijas izlase čempionātos šajā desmitgadē.
Šķiet, ka mūsējie bija pelnījuši turpinājumu vairāk nekā vācieši, no 0:2 tika priekšā ar 3:2, papildlaikā bija aktīvāki un radošāki. Šoreiz mazliet pietrūka. Varbūt Laura Dārziņa, varbūt kāda pieredzējuša aizsarga – aizmugurējā līnijā visu smagumu uz saviem pleciem iznesa četri vīri. Varbūt mazliet veiksmes. Arī tiesneši pielika savu roku, lai priecātos Vācija, bet ar to laikam jārēķinās allaž. 2014. gadā Minskā pret baltkrieviem izšķirošo lēmumu pieņēma svītrainie. Līdz pēdējai spēlei gan pret tiesnešiem vispār nebija nekādu iebildumu, tā kā – viss šajā dzīvē ir līdzsvarā. Mājinieki kalendāru izveidoja sev parocīgi, it kā pat zinādami, ka viss izšķirsies pret Latviju. Pēdējā spēle bija kā ķirsītis uz kūkas.
Mēdz teikt – uzvar komanda, zaudē treneris. Arī Bobs Hārtlijs cauri un cauri sarunas tematu allaž novirzīja no sevis uz spēlētājiem. Taču, lai arī cik lauvas būtu spējīgas, kādam tās ir jādresē, un kanādieša kvalitātes varēja novērtēt ar neapbruņotu aci. Bija ne tikai komandas gars, kas visam pamatā, bet arī disciplīna, raksturs, taktika. Izrādās, ka mākam spēlēt ātru un fizisku hokeju. Nebija nekādas panikas, kaut dažreiz likās, ka nu jau jābūt. Ūdenim smeļoties mutē, Hārtlijs ne reizi nesajauca sastāvu kājām gaisā, un – komanda izpeldēja. Atmosfēru ģērbtuvē slavē pilnīgi visi hokejisti, un tas ir vispirms galvenā trenera nopelns.
Uz aci Latvijas uzbrukums Ķelnē bija visnotaļ jaudīgs, bet kopā gūti tikai 14 vārti jeb vidēji divi vienā spēlē. Tas ir tikai par vienu ripu vairāk nekā pērn iespēja Leonīds Beresņevs&Co. Lai arī statistika to neapliecina, mūsējie varēja iemest un ne tikai ar vienu virknējumu. Pret dāņiem un vāciešiem spēli lauza ceturtā maiņa – Gints Meija, Gunārs Skvorcovs. Teds Nolans pirmajā gadā čempionātu pabeidza ar trim sausiem zaudējumiem. Šopavasar impotence pretinieku zonā nebija nevienā spēlē. Jā, pret Krieviju, bet to var likt iekavās, jo zemapziņā jau bija Vācijas duelis.
Sešu gadu laikā šoreiz ir pārliecinoši labākā vārtu attiecība – tikai mīnus četri (14:18), iepriekš nebija mazāk par mīnus astoņi. Bobam Hārtlijam noteikti var atrast arī blusas. Kā uzsvērtu Kirovs Lipmans – jūs taču redzat tabulu, un mēs atkal neesam tur, kur gribētu būt. Tomēr kanādietis jau pirmajā gadā Latvijā izprata ļoti daudz un visi viņa šķietami riskantie soļi deva pozitīvu efektu. Piemēram, Jānis Sprukts – ja mūsu hokejā viss ritētu ierasto ikdienu, viņa Ķelnē nemaz nebūtu. Bet veterānam svarīgi divi vārti un piespēle, viņš ir viens no tikai septiņiem izlases spēlētājiem, kam nav negatīvs lietderības koeficients.
Hārtlijs uzticējās jaunajiem un veterāniem, ļaujot ikvienam justies vajadzīgam un – novērtētam. Būtu liels gods un vērtība, ja kanādietis turpinātu darbu ar Latvijas izlasi. Vai tā būs, pagaidām vēl nav zināms.
