Lauvenes neliecas kā smilgas. Saruna ar Rēziju Kalniņu 0
Šovakar Dailes teātra Lielajā zālē režisora Aleksandra Morfova lasījumā pirmizrādi piedzīvos amerikāņu dramaturga Džeimsa Goldmena luga “Lauva ziemā”. Galvenajās lomās – Juris Žagars un RĒZIJA KALNIŅA.
Šī pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem sarakstītā luga allaž saglabājusi godpilnu vietu pasaules teātros un kino. Tās darbība noris 1183. gadā, bet skaidrs, ka lugā “Lauva ziemā” ieaustās attiecību un varas spēles varētu norisināties jebkurā gadsimtā un valstī – arī šodien, jo cilvēku vājības diemžēl nemainās.
Bulgāru režisoram Aleksandram Morfovam šis būs ceturtais iestudējums Dailes teātrī. Iepriekš viņa režijā redzējām izrādes “Finita la comedia!”, “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” un “Svinības”.
Eleonora pēc Elizabetes lugā “Marija Stjuarte” būs jūsu otrā karaliene, atkal britu valdniece…
R. Kalniņa: Tā ir, jā.
Vai spēlēt karalieni ir kas īpašs?
Savā ziņā – jā, jo karalienes vienīgās iedzimst savā liktenī. Karalienei nav atļauts būt ne sievietei, ne mātei, kaut gan Eleonora ir gan viena, gan otra. Bet viņa ir spiesta valdīt, sevi aizliegt, domāt – kur nu par sevi, pat ne par savu ģimeni – par valsti.
Kaut kādas paralēles nosacīti varam vilkt ar mūsu laiku, ar sievietēm politiķēm, kuras, ienākot politikā, mēģina pasauli padarīt labāku, labestīgāku. Mūsu laikos gan tā ir sievietes pašas izvēle. Bet tolaik valdnieku ģimenē iedzima.
Un tas liek domāt par neiespējamību pretoties liktenim, laikam, arī mīlestībai, un par fatalitāti. Kaut kādā ziņā mēs tomēr nevaram izmainīt mums nolikto ceļu, uzdevumu dzīvē. Lai kā pretotos un cīnītos, vienmēr ir kaut kas augstāks, kas nospiež un nosviež uz ceļiem vārda tiešā un pārnestā nozīmē.
Mana Eleonora mani māca nesaliekties kā smilgai, neatvainoties cilvēkiem visu laiku par to, pie kā vainīgi viņi paši. Lugas finālā Eleonora savam vīram saka brīnišķīgus vārdus – viss izdarītais ir tevis paša izvēle, nes pats savu nastu un savu varu. Un mani zaudējumi ir manis pašas radīti. Runa ir par atbildību, katram savu.
Varbūt ne visi zina, kādēļ Eleonora kritusi nežēlastībā, ieslodzīta…
Vēsturiski Eleonoras un Henrija pirmais dēls nomira agrā bērnībā, un Henrijs iecēla savu otro dēlu par karali, bet nedeva pilnīgi nekādu varu. Un dēls sacēlās pret tēvu. Eleonora kā māte dēlu drīzāk nevis atbalstīja, bet nepameta.
Kad viņas vīrs karalis Henrijs, kuram bijis neskaitāmi daudz mīļāko, sastop Rozamundu Klifordu, puritāniskā angļu sabiedrība karalienes krēslā daudz labāk redzētu šo angļu izcelsmes aristokrāti nekā neprātīgi trakulīgo Eleonoru – šo no Francijas nākušo brīvdomātāju, dzejnieci, pirmā zināmā trubadūra, Akvitānijas hercoga Gijoma mazmeitu, kura savā iedzimtajā brīvības un taisnīguma izjūtā alka mainīt ierasto kārtību, kur dominēja vieni vienīgi likumi un noteikumi…
Dažādu apstākļu sakritība – arī Eleonoras emocionalitāte, spontanitāte, ārkārtīgi izteiktā taisnības izjūta – noveda pie tā, ka Henrijs savu sievu ieslodzīja. Bet lugas kontekstā viens ir tas, ko saka vārdi, teksts, otrs – režisora interpretācija, trešais – kādu pirmo plānu spēlējam mēs ar Juri Žagaru, ko domā viņa Henrijs un mana Eleonora.
Un proti?
Lai cik paradoksāli tas izklausītos, Eleonora ir par ģimenes vērtībām. Savā nākamajā iemiesojumā pēc aiziešanas no šīs pasaules – Eleonora nodzīvoja pāri astoņdesmit gadiem, kas tiem laikiem bija kaut kas neiedomājams! – viņa, iespējams, varētu būt dekabrista sieva, kura brauca līdzi savam vīram uz Sibīriju.
Tā kā Eleonora uz ceļiem lūdz vīru neaiziet pie mīļākās, viņa ir par ģimeni arī par pazemošanās cenu?
Nē, nevis pazemošanās, bet pazemības cenu. Līdzvērtīgu attiecību vārdā. Eleonora ir lepna sava tēva meita.
Un mēs taču visi esam gatavi cīnīties un upurēt, lai panāktu ne tik daudz savu kā… mieru.
Ģimenē, sevī, pasaulē. Bet sabiedrībā un laikmetā, kurā lemts dzīvot Eleonorai, bez kara tas nav iespējams. Tādas pretējas, paradoksālas, galējas sajūtas. No vienas puses – brīvības alkas, bet no otras… Ne par velti Eleonora ir lauva ziemā.
Kādas jums iepriekš bija attiecības ar “Lauvu ziemā”?
Elzu Radziņu vai Lidiju Freimani un Hariju Liepiņu, iespējams, esmu redzējusi kādā bildē, varbūt fragmentā, teātrim vēl biju par mazu, kad viņi spēlēja šo lugu. Ja man piedāvā lomu, kas ir vēsturiska persona – kā Eleonora, kā Marlēna Dītriha vai Frīda Kālo –, man nepatīk iepriekš skatīties citas interpretācijas. Jo ļoti ietekmējos, sevišķi no labiem aktierdarbiem, varu vienkārši nokopēt, pārņemt. Bet man ir ļoti svarīgi līdz pēdējam sīkumam saprast, izzināt vēsturisko personu, laikmetu un to, kā tas sasaucas ar mūsdienām, manu dzīvi. Un, jā, es arī mīlestības dēļ varētu nomirt.
Vai varat atklāt, kas palīdzēja piekļūt Eleonorai?
Viņa joprojām pie manis nāk. Eleonora ir ļoti pretēja manai dabai. Es kā trešais bērns ģimenē vienmēr uztraucos, lai visiem ir labi, visu laiku atvainojos, kur vajag un kur ne. Bet Eleonora nāk ar lielu spēku, no kura man pat pašai kļūst mazliet bail, prasīgumu, emocionalitāti – kā lavīna, vulkāns, kur es salīdzinot varētu būt mazs pionieru ugunskuriņš…
To jūs patiesi par sevi?
Dzīvē, jā… jūs taču mani nemaz nepazīstat… Kā Eleonora sāku justies, uzvelkot Ilzes Vītoliņas radītos kostīmus. Ilze ir ļoti redzīga māksliniece, jebkurš viņas kostīms palīdz ikvienam tēlam jebkurā izrādē. Ilzes darinātā ģērbā jūtos kā tēla ādā.
Un vēl… ja pretim ir Juris Žagars, kurš šī iestudējuma laikā mani tā fascinē un pārsteidz ar savu degsmi un kaislību, un pārņemtību, un ja manai Eleonorai ir tādi dēli kā Arturs Skrastiņš, Lauris Dzelzītis un Toms Treinis, ja mana konkurente, Henrija mīļākā, ir jaunā aktrise Anete Krasovska… Īsts spridzeklis. Viņu nevar nemīlēt. Un vēl, protams, mūsu pats galvenais karalis.
… Bulgāru režisors Aleksandrs Morfovs.
Nuja!
Iestudējot jau ceturto izrādi, viņš izvēlas gandrīz vienu un to pašu radošo komandu, scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi, slaveno gaismotāju no Krievijas Juriju Vinogradovu.
Tā jau mēs, režisori (Rēzija Kalniņa, kā zināms, darbojas arī režijā. – V. K.) darām. Taču tā nav komanda, bet domubiedri, kuri mūs saprot no pusvārda un bieži vien bez vārdiem, ar kuriem iztēle varbūt ir dažādās krāsās, bet ar vienādu pasaules uztveri.
Un kas raksturo jūsējo?
Globālisms. Gadsimti mainās, tūkstošgades paiet, visi neesam pēc viena ģīmja un līdzības, sieviete un vīrietis atšķiras, tāpat tautas un kontinenti, bet visi cilvēki smejas un smaida vienādi, visi mīl un cenšas izdzīvot vienā valodā, visi cīnās par vienu – būt mīlētiem.
Kad pati dzīvē esat jutusies karaliski?
Kad atnāku no mēģinājuma pārgurusi un vīrs saka – sirsniņ, apsēdies, es tev uzcepšu steiku. Jūtos kā karaliene mirklī, kad aizeju pie draudzenes Ilzes Ozoliņas uz veikaliņu “Amoralle”
un viņa savā gaisīgajā, pilnīgi pasakainajā laumiņas balsī nočukst – Rēzīt, es zinu, kas tev vajadzīgs. Vai arī pie manis atbrauc mans draugs Uldis Veits no “Esthederm”, atnes produktiņus – tev vajag šo un vēl jālieto šitais, es tikai – jā, jā…
Man apkārt ir brīnišķīgi cilvēki, kas ļauj justies lolotai, nesaku, ka karalienei, jo nezinu, ko īsti nozīmē tādai būt, bet īpašai – jā.
Nav daudz, bet ir tādi brīži un cilvēki, kas man ļauj tā justies. Piemēram, teātrī ir brīnišķīga mana – esmu viņu pilnīgi privatizējusi – grimētāja Baiba Bindemane. Aizeju pie viņas: lūdzu, Baibiņ, uzliec grimu, man nav sejas, nav nekā… Viņa kalpo aktierim, nevis dara darbu, bet ir gluži tāda pati kā Vijas Artmanes uzticības persona filmā “Teātris”. Kalpo aktiera ego. Ir brīži, kad saproti, neesi pati sliktākā pasaulē, ja tevi mīl tik brīnišķīgi cilvēki.
Eleonora būs lomu loma?
Tas ir ārkārtīgi grūts jautājums, nevaru atbildēt. Kad sastopos ar tādiem personiskiem dzīvesstāstiem, kas ārkārtīgi sasaucas ar mani pašu, to nevaru nosaukt par lomu, es to saucu par dzīvi. Zinu, tas nav profesionāli, bet mani tas neinteresē.
Zinu, ka par mani saka – viņa ir profesionāle, visu izdarīs… Bet neviens nezina, ko tas no manis prasa. Tāpēc es neesmu profesionāle. Man vēl priekšā divi lieli aktierdarbi – pie Viestura Meikšāna “Kalponēs” un pie Jana van der Bosa “Bīstamajos sakaros”. Par katru varbūt var teikt – tā būs lomu loma. Ikviena no šīm trim man ir tāda “nūjošana”, lai ietu uz priekšu aktiera profesijā. Nē, nevis, lai ietu uz priekšu – jo kur tad var aiziet –, bet lai turpinātu.
Mana jautājuma zemtekstā bija doma – vai Eleonora varētu kļūt par tēlu, par kuru jūs varētu tikt nominēta nākamajā “Spēlmaņu naktī”?
Tas mani neinteresē. Jau kādu laiku. Esmu bijusi tik daudz pasaulē, tik bieži bijusi kaut vai pie sava vīra Berlīnē (diriģents Ainārs Rubiķis tagad ir Berlīnes Komiskās operas galvenais diriģents. – V. K.) un kad dzīvē ieraugi tik daudzus (ne)notikumus no putna lidojuma… Ticiet man, putns nepamana skudru.
Kas ir vislielākais izaicinājums Eleonoras tēlā?
Atklāt, kā Eleonora spēj turpināt būt, domāt, smaidīt, dzīvot pēc sastapšanās ar nodevību. Es, sastopoties ar nodevību, nomirstu. Es mirstu reāli, fiziski, garīgi, manis nav. Mēdz teikt, ka kaķim ir deviņas dzīvības, bet Eleonorai kā lauvai veselas deviņdesmit. Un to jau viņa pierādījusi, nodzīvojot tik garu mūžu laikā, kad tas vispār gandrīz nebija iespējams.
Ne velti viņu sauc par Eiropas vecmāmiņu. Viņas bērni pēc tam kļuva par Eiropas karaļiem un karalienēm, un tādi ir joprojām. Pasaulē bija divas unikālas vilcenes – manas Eleonoras vīra Henrija māte Matilde un pati Eleonora. Divas tā laika unikālas sievietes, kur galvenais spēks bija prasme izdzīvot.
Karaliskās kaislības lugā “Lauva ziemā”. Izcilākās lappuses
2003. gadā uz ekrāniem iznāca britu televīzijas filma (režisors Andrejs Končalovskis). Eleonora – amerikāņu aktrise Glenna Klouza – par šo lomu saņēma “Zelta globusu”. Henrija lomā – Endrū Hovards.
2010. gadā Maskavas leģendārajā “Ļenkom” teātrī iestudētajai izrādei skatuvisko ietērpu – scenogrāfiju un kostīmus – veidoja komanda no Latvijas – Andris Freibergs un Kristīne Pasternaka.
Vērts atcerēties arī mūsu pašu izcilo Mihaila Kublinska izrādi pagājušā gadsimta 80. gados tolaik Drāmas teātra Aktierzālē ar divām brīnišķīgām “lauvenēm” – trausli spīvo Lidiju Freimani un nežēlīgi cēlo Elzu Radziņu – un atbilstoši karaliskiem partneriem – Hariju Liepiņu un Intu Burānu Henrija II tēlā.
