“Lauva ziemā” apceļo Latvijas pilsētas 0
Latvijas teātru kopainu šajā sezonā patīkami iekrāso Mūzikas un mākslas atbalsta fonda paspārnē tapušie iestudējumi. Galvenokārt tās ir izrādes par spilgtām vēsturiskām personībām un notikumiem. Jaunākais šā fonda veikums ir Džeimsa Goldmena lugas “Lauva ziemā” uzvedums Jura Joneļa režijā, kas pirmizrādi piedzīvoja Rīgā, Mazajā ģildē, un nu dodas viesizrāžu turnejā pa Latvijas pilsētām. Jaunnedēļ – Aizputes Livonijas ordeņa pilsdrupās.
Izvēlēties iestudējumam šo pasaulē un arī Latvijā populāro lugu režisoram bijis liels izaicinājums un risks. Daudzi Latvijas skatītāji vēl atceras astoņdesmitajos gados iemīļoto Nacionālā teātra uzvedumu ar Hariju Liepiņu un Intu Burānu Henrija II lomā, Elzu Radziņu un Lidiju Freimani kā Akvitānijas Elinoru, un varbūt pat negribot salīdzina iepriekšējo šīs lugas iestudējumu ar tagadējo.
Kas spēle, kas – īstenība?
Taču tos nav iespējams salīdzināt. Režisora Jura Joneļa pieeja lugai ir pilnīgi citāda nekā Mihailam Kublin-skim Nacionālajā teātrī. Juris Jonelis pratis saskatīt lugas zemslānī nojaušamo spēles principu un it kā izcēlis to virspusē, padarījis par galveno. Viss, kas ar cilvēkiem uz skatuves notiek, ir spēle.
Abi karaļi: Jura Kalniņa Henrijs II un Zanes Jančevskas Elinora necenšas noskaidrot savstarpējās attiecības. Viņi sen pazīst viens otru, var paredzēt katru partnera gājienu. Viss ir tik skaidrs un viennozīmīgs, ka kļuvis garlaicīgs. Tad jau labāk iesaistīties spēlē, varbūt tā sniegs kādu pārsteigumu un dzīve kļūs interesantāka un daudznozīmīgāka.
Jura Kalniņa Henrijs II parādās uz skatuves un pārlūko spēles laukumu, nedaudz to sakārto. Viņš pagaidām ir spēles noteikumu radītājs. Ne visiem spēles dalībniekiem tie ir skaidri zināmi un saprotami. Vienīgā, kas šos noteikumus zina un pārvalda, ir Elinora. Abu dēli ir nedaudz apmulsuši un īsti netiek skaidrībā, kas ir spēle, kas īstenība. Tās pārāk bieži apmainās vietām.
Skarbie Ziemassvētki
Šogad spēle tiek it kā sadalīta sastāvdaļās. Tā sākas pavisam nevainīgi – kā paslēpes. Mākslinieks Uģis Bērziņš spēles laukumu iekārtojis tā, ka uz paaugstinājuma novietotas tumšas kastes. Neregulāri izkārtotas, tās rada diezgan nemierīgu, izļodzītu ritmu. Kastes var pagrūst, piesliet stāvus, tad tās kļūst par skapjiem, kuros var noslēpties. Vēl var paslēpties, paceļot vāku un ielienot kastē. Draudīgu šo mājvietu – kasti – padara uz tām saspraustie butaforiskie pīķi ar asu bultu galā. Ja tos neuzmanīgi lieto, tie var arī ievainot un spēle var kļūt sāpīga.
Paslēpes sākumā spēlē Ievas Aniņas Alē. Viņa ielien kastē, Jura Kalniņa Henrijs II meklē. Slēpšanos izmanto arī Henrija II dēli, Egila Melbārda Ričards, Mārtiņa Brūvera Džefrijs, Kristapa Kareļina Džons, plānojot nodevību pret karali.
Spēli, kas varētu palīdzēt aizbēgt vai vismaz paslēpties pašiem no sevis, no dzīves, varbūt pat no pašas spēles, labprāt gribētu spēlēt arī abi karaļi – Jura Kalniņa Henrijs II un Zanes Jančevskas Akvitānijas Elinora. Taču viņiem paredzēta nopietnāka un traģiskāka spēle. Viņiem spēle vispirms ir patiesās cilvēciskās būtības noskaidrotāja. Abi karaļi tik ilgi un mokoši viens otru sāpinājuši un ievainojuši, ka šajos Ziemassvētkos cer ar spēles palīdzību nedaudz atvieglot savu nepanesamo eksistenci. Viņiem spēle ir paņēmiens, kā piekļūt otra patiesajām vēlmēm un jūtām. Jura Kalniņa Henrijs II un Zanes Jančevskas Elinora uzmana viens otru, kāri tver tos mirkļus, kur kāds izkrīt no spēles, kad ieraugāma tēla patiesā būtība, kāds negribēts žests, kāda neiestudēta kustība, nejauša balss intonācija.
Stihijas varā
Bet pats galvenais – abu karaļu spēle ir sacensība, kurā būtiskākais jautājums – kurš kuru uzveiks? Abi ir vienlīdz varaskāri, miesaskāri, ciniski un nežēlīgi. Vismaz tādus karaļus aktieri spēlē. Neviļus rodas jautājums – varbūt īstenībā viņi nemaz nav tādi briesmoņi, varbūt viņos ir dziļi slēptas ilgas pēc mīlestības, līdzjūtības, izpratnes? Kā katrai cilvēciskai būtnei. Tikai spēle viņiem jau ir uzkundzējusies, sākusi valdīt pār abu domām un jūtām. Cilvēks taču kļūst atkarīgs, piemēram, no azartspēlēm. Un spēles par varu abus karaļus jau ievedušas azartā. Viņi vairs nespēj izkļūt ārā no spēles stihijas.
Beigās abi ir pārguruši. Spēle viņus izsmēlusi. Vienā brīdī tā bijusi riskanta un gandrīz novedusi līdz karaļa slepkavībai. Tomēr tas nav noticis, un spēle beigusies bez asinsizliešanas. Abi ciniskie spēlmaņi izrādes beigās noguruši apsēžas, Henrijs ieliek galvu Elinorai klēpī, karaliene sāk to glāstīt. Tāds mīlīgs divu plēsoņu atpūtas brīdis. Traģikomēdija šogad beigusies. Līdz nākamajiem Ziemassvētkiem. Tad Elinora atkal tiks izlaista no sava apcietinājuma, ieradīsies pie Henrija un spēle varēs atsākties. Vai tā būs tāda pati kā šogad? Varbūt karaļi izdomās kaut ko citu? Šobrīd viņi to nezina. Tikko spēlētais bijis pietiekami traģisks un mulsinošs, lai pie tā vēlreiz atgrieztos.
Iestudējums nestāsta tikai par karaļiem, kaut arī pirmajā mirklī tā izskatās. Tas ir par jebkuru no mums, kas cenšamies uzkundzēties otram, ierobežot viņa garīgo brīvību. Tas ir arī par tādiem cilvēkiem kā karaļu dēli, kam galvenais ir vara, tronis, īpašumi.
Vērtējums Režija 5 Scenogrāfija 4 Aktiermāksla 4 |
