“Ļauties dzīves zaļajam kokam!” Saruna ar Moniku Zīli 0
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Latvijas Avīzē” sākam publicēt Monikas Zīles jaunāko romānu “Neizbiedēto putniņu valstība”.
“Neizbiedēto putniņu valstība” ir romāns, kurā savijas vairākas sižeta līnijas. Jolanta Kupča, latviešu valodas un literatūras skolotāja privātskolā, simpātiska brunete nedaudz virs 40, piecus gadus pēc vīra bojāejas traģiskā negadījumā, jūt atdzimstam interesi par dzīvi. Savukārt Jānis Pārslavs, viņas mājas augšējā dzīvokļa jaunais iemītnieks, ir noslēpumaina personība, kas – cilvēkiem neraksturīgi! – citiem redzot, cenšas izlikties nemanāmāks un sliktākā formā, nekā ir īstenībā.
Romāna nosaukumam (un visai tā tapšanai) ir stāsts. Lasītājiem par prieku, lūdzu, pastāstiet to man vēlreiz.
M. Zīle: Sākšu ar atkāpi: ir tāds angļu rakstnieks, klasiķis, kurš bija ļoti populārs 19. gadsimta sākumā, Entonijs Trollops. Man patīk tas, ko viņš teicis par jebkuru romānu un vispār garāku literāru sacerējumu – tas ir līdzīgs bērnu ballītei.
Sākumā sanāk svinību dalībnieki – gaisotne ir mazliet nervoza, jo cits citu vēl nepazīst, tad biklie sāk uzvesties skaļi, skaļie ieraujas kaktā, bet, pamazām sapazīstoties, katrs parāda savu īsto dabu.
Tad, protams, neiztiek bez domstarpībām. Ir zilumi, asaras, savdabīgas šķīrējtiesas. Un tad visi mazliet nomierinās, un tiek pasniegts deserts. Tie, kas izdarījuši lielākās palaidnības, savu porciju var nedabūt, kamēr rātnie mielojas no visas sirds.
Romāns tapis ilgi – es to biju uzrakstījusi līdz pusei un tad pametu, šķita, ka tas iestrēdzis, nespēju loģiski turpināt sižetu. Taču zemapziņas datorā man tas bija palicis. Nosaukums izriet no tā, ka cilvēki, bieži vien pat tādi, kuri šķiet visai rūdīti, nespēj novērtēt ne savu pretinieku, ne apstākļus, kuros šī “ballīte” notiek.
Romānā ir divas pamatlīnijas – tā romantiskā, kā jau man patīk, un ir arī detektīvlīnija. Nezinu, vai romānā jūtama spriedzes noskaņa – domāju, ka vietām ir gan, jo tā atbilst žanram.
Man vienmēr šķitis, ka jūsu romānos ir ne tikai meistarīgi savirpināta sižeta līnija un blakuslīnijas, kas papildina romāna, ja tā var apzīmēt, ainavu, bet tam visam pamatā – pat īsti nezinu, kā to apzīmēt, iespējams, “valdošā izjūta”…
Valdošā izjūta šajā gadījumā, man šķiet, no paša cilvēka atkarīga. Nezinu, vai šo domu varēs tik precīzi uztvert, taču, romānu rakstot, domāju par to, ka reizēm mēs kādu ģimenes locekli, kuram tobrīd nav savas privātās dzīves, sākam uztvert kā apkalpojošo personālu.
Citiem ir katram savas darīšanas, bet tu jau vari aizbraukt pie krustmātes, apkopt kapus, atvest kaut ko no veikala – tā tas it kā neviļus notiek, un, ja cilvēks pats nepastāv uz savām tiesībām uz privāto dzīvi, tad šāda attieksme var aiziet arī diezgan greizi.
Man pašai šķita svarīgi uzsvērt, ka romāna galvenā varone ir tikai 42 gadus veca sieviete, kura pirms pieciem gadiem traģiski zaudējusi vīru. Cilvēkiem, kam laulība bijusi laimīga, dibināta uz mīlestības pamata, šāda trauma ir ļoti liela. Sieviete, zināmā mērā šo traumu apkalpojot, ar to dzīvo, bet dzīve ir dzīve, un tās zaļais koks, kurš ikvienā no mums, tomēr kādā brīdī pamostas un grib dzīt atvases. Vajag tikai ļauties.
Kurš no romāna tēliem un kāpēc jums pašai vismīļākais?
Romānā tikai neliela vieta, jo nebija iespējas vairāk viņas tēlu attīstīt, ir tādai Natālijai Vetlinai, kura pati par sevi saka – Zilupes krievuška.
Viņa ir visnotaļ veiksmīga uzņēmēja, dažbrīd izaicinoša savā rīcībā. Man patīk tādi cilvēki – viņiem piemīt zināma neaprēķināmība, viņi tur rūpi par tuviniekiem, bet īpaši neatklājas, neparāda katram savu sāpi, drīzāk izplatot ap sevi veiksmes starojumu. Bet mēs jau nekad nezinām, cik rūgti naktīs raud tie, kas dienā staigā smiedamies.
Man prieks, ka šoreiz romāna notikumi aizsākas Rīgas rajonā, kurā baudu dzīvi arī pati. Kādēļ iztēle aizveda tieši uz Šampēteri?
Kaut gan mēs visi uzskatām, ka Rīga nemaz nav īpaši liela, tomēr Rīgas apvidi, rajoni, vai kā lai tos dēvētu, kaut nosaukumu dēļ vien veido zināmas pavalstis. Laikā, kad galvenās varones dzīvē notika traģēdija, viņa dzīvoja Mežciemā.
Viņai bija grūti palikt vietā, kur viss atgādināja laimīgās dienas, un tīri instinktīvi gribējās aizceļot. Kur tu Rīgā daudz vari aizceļot? Tomēr viņa aizceļo naivā cerībā no sērām paglābties citā pavalstī, kādā vietā, kur varētu būt klusāks, mierīgāks…
Pati dažādos dzīves posmos esat dzīvojusi dažādās Latvijas malās, gana apceļojusi Eiropu. Kur esat jutusies vislabāk, un, ja varētu izvēlēties jebkuru vietu, kur dzīvot, kas tā būtu?
Ja varētu izvēlēties jebkuru vietu… Nu, tad jau varu iedarbināt savu fantāzijas lidojumu – ja būtu tā, kā nav, tad es gribētu atkal būt savās dzimtajās mājās, kuru vairs nav. Protams, kad tur aizbraucu un skatos uz to pusi, manā iztēlē viss joprojām ir – mūsu māja, kūts ar vidū mazliet iegrimušo jumtu, pagrabs, kuru vectēvs bija uzbūvējis kā atsevišķu mājiņu. Klēts ar vāgūzi kopā.
Protams, apzinoties savus gadus, man tur būtu grūti dzīvot apstākļos, kādi bija manā bērnībā – bez ērtībām, ar malku kurināma krāsns, ūdens no akas… Bet savās fantāzijās es taču drīkstu iztēloties, ka mājā mīt rūķīši, kas sanes ūdeni; un rītā, kad pamostos, krāsns jau izkurināta, peles aizvilkušas visus salmus no taciņām.
Tur vienmēr ir vasaras nogale, atālā saziedējušajā baltajā āboliņā ganās bites, mazajā lejas pļaviņā pie bērza sadīguši sarkanie vilnīši, un katram vidū dzidrs rasas piliens…
