Tuvākie sāk attālināties 0
“Pie manis konsultēties nāk arī onkoloģisko slimnieku tuvinieki, jo vēlas uzzināt, kā sadzīvot ar šo situāciju. Vēzis ietekmē ne tikai slimnieka ikdienu, tas kļūst par ģimenes locekli, ar ko jārēķinās visiem. Jāatceras, ka atbalsts nepieciešams arī slimnieka tuviniekiem. Līdzcilvēki nereti maldīgi uzskata: man jau viss ir kārtībā, galvenais, lai viņam ir labi. Vienlaikus tuvākie nesaprot, kā uzvesties blakus slimniekam, – ir nervozi, apjukuši, izmisuši vai tēlo pārspīlētu mieru un līdzjūtību. Nezināšanas dēļ var kaitēt vēl vairāk. Mēs nevaram palīdzēt otram, ja ignorējam to, kas notiek ar mums,” apraksta Juris Zuitiņš.
“Izolētība ir viena no problēmām, ar ko nākas saskarties vēža pacientiem. Nereti rodas neizskaidrojama sajūta, ka cilvēki no viņiem vairās. Pamazām sāk attālināties draugi, jo viņi nezina, kā palīdzēt. Mēģina uzmundrināt, nekas neizdodas, rodas neveikla situācija, atvadās, sola atbraukt citu dienu, bet aizmirst. Pēc mēneša atraksta e-pastu, apvaicājas, kā iet. Draugiem ir sava dzīve, kurai slimnieks netiek līdzi.
Tuvinieki parasti nepazūd no redzesloka, tomēr arī viņi var novērsties. “Es tev prasu, ko ēdīsi vakariņās, bet tu atkal par savu nāvi!” Līdzcilvēki izolējas no slimnieka, izvairās runāt par viņam svarīgiem tematiem. Tādā gadījumā vēža pacients var justies pilnīgi viens.
Var saprast ģimenes locekļus, kuri nav gatavi pēkšņi pamest ikdienas pienākumus, lai sāktu risināt eksistenciālus jautājumus. Gadās, ka cilvēks nekad iepriekš nav domājis par nāvi vai dzīves jēgu un nespēj pēkšņi sākt par to runāt. Tādā gadījumā palīdz psihoterapija. Dažreiz pietiek ar pāris konsultācijām, kuru laikā tuvinieki sāk izprast sevi un saņem konkrētas atbildes, kā palīdzēt slimniekam,” norāda psihologs.
Runāt ar sev līdzīgo
Svarīga ir onkoloģisko pacientu pulcēšanās pašpalīdzības grupās, biedrībās, nometnēs. Tad ir kāds līdzīgais, ar ko dalīties.
“Pagājušā gada nogalē notika labdarības akcija Dod pieci, kuras laikā tika savākts rekordliels skaits ziedojumu vēža slimnieku atbalstam. Manuprāt, tas liecina, ka liela daļa sabiedrības tiešā vai netiešā veidā saskaras ar šo slimību un iesaistās līdzcilvēku atbalstā.
Būtiska nozīme ir onkoloģisko pacientu atbalsta biedrības Dzīvības koks rīkotajiem pasākumiem. Nometne Spēka avots notiek sadarbībā ar onkologiem, imunologiem, dietologiem, fizioterapeitiem, mākslas terapeitiem, psihologiem un psihoterapeitiem. Nometnes nav paredzētas tikai pacientiem pēc ķīmijterapijas, bet visiem, kam diagnosticēts vēzis.
Pats svarīgākais, ka cilvēki ar līdzīgu pieredzi noteiktu periodu dzīvo kopā. Tad neeksistē attaisnojums: “Tu mani nesaproti, jo tev nav tā, kā ir man.” Esot nometnē, nevar manipulēt ar diagnozi, aiz tās nevar slēpties. Tā ir ļoti būtiska nianse. Dalībnieki var brīvāk runāt par savām sajūtām, pārdzīvojumiem. Iespējams smelties iedvesmu, kā arī psiholoģisku, medicīnisku informāciju. Cilvēks, kuram vajadzīga palīdzība, pēkšņi ir gatavs palīdzēt otram,” savos novērojumos dalās Juris Zuitiņš. “Valsts interesēs ir tas, lai slimnieki ātrāk varētu atgriezties darba tirgū, sabiedriskajā un ģimenes dzīvē, tāpēc uzskatu, ka par šāda veida pasākumiem būtu jāmaksā no valsts budžeta.”
Domu spēks
“Iekšējam noskaņojumam un pasaules skatījumam ir milzīga loma atveseļošanās procesā. Vēzis nav tikai fizioloģiska kaite, kam nav nekāda sakara ar psihi. Slimība spiež paskatīties uz to, kā cilvēks dzīvojis. Ja paanalizē savu ikdienu, var atrast iespējamo kaites veicinātāju. Bieži tas ir aizvainojums vai citas apspiestas emocijas. Varbūt bijusi pārspīlēta vēlme būt ideālam, rūpe par citiem, sevis atstāšana novārtā, ko nereti novēro krūts vēža gadījumā,” stāsta speciālists. “Konsultēju sievieti, kura ilgus gadus ļoti vēlējās aizbraukt uz Parīzi. Prasīju, vai viņa ir painteresējusies, cik tas maksā. Kāpēc gan nepiepildīt šādu vienkārši īstenojamu sapni? Runa ir par ļaušanu sev būt, piepildīt savus, nevis kāda cita sapņus un vēlmes.”
Atmest aizvainojumus, sakārtot iekšējo pasauli, mazināt stresa faktorus, slodzi, runāt ar tuviniekiem, draugiem, atļaut sev patīkamu vaļasprieku – tās ir nodarbes, ko var ieteikt ikvienam, nevis tikai slimniekiem. Tajā pašā laikā ar vēzi saslimst arī ļaudis, kuri to visu īsteno.
“Cilvēki atrod dažādus risinājumus, kā sev palīdzēt. Ir fizioterapija, joga, meditācija. Neuzskatu, ka ir universāls paņēmiens, kas liktu justies labāk. Katram jāatrod sava pieeja.
Psihologs un filozofs Viktors Frankls uzskatīja, ka pacientam palīdz savu iekšējo pārdzīvojumu izteikšana rakstiskā veidā kādā pierakstu kladē. Rakstot autoram jābūt pietiekami skaidram, jāpievērš uzmanība teksta loģikai, būtiskajam, ko vēlas paust. Rakstīt var par savām izjūtām, domām, attiecībām ar tuviniekiem, pagātni, pašlaik notiekošo, nākotni, sapņiem, prieka avotiem. Klade pat nav jādod kādam lasīt.
Protams, ir vērtīgi, ja blakus ir klausītājs, kurš var atbildēt uz sacīto, bet ne vienmēr tas iespējams. Ne visi jutīsies labāk, kad būs izrunājušies. Kādam vairāk palīdzēs klusums. Psihoterapijas konsultācijās mēdz būt dziļas, piepildītas pauzes, kas ir vērtīgākas par vārdiem. Būtiskais nav vārdos izsakāms,” – tā Juris Zuitiņš.
Bērni uztver vieglāk
Juris Zuitiņš jau vairākus gadus konsultē arī bērnus ar neārstējamām onkoloģiskām saslimšanām un novērojis krasas atšķirības. “Daļu no manis iepriekš paustā apgāž pieredze ar bērniem. Ko viņi dzīvē darījuši nepareizi, lai iegūtu šādu slimību? Kas viņiem būtu radikāli jāmaina? Dažkārt saslimst pat zīdaiņi,” prāto speciālists.
“Mazie bieži pārsteidz ar atbruņojošu atklātību, un man neatliek nekas cits, kā atvērties. Domāju, ka vecākiem ļoti daudz māca viņu nedziedināmi slimais bērns. Nākas saprast, ka mēs nemaz neesam tie lielie, gudrie, zinošie. Bērni vairāk koncentrējas uz esošo brīdi, reizē apzinoties, ka viņu laiks uz pasaules ir krietni ierobežotāks nekā vienaudžiem. Neārstējami slimi bērni ir un paliek bērni. Viņi tāpat vēlas spēlēties, dauzīties. Vecāki nereti domā, ka slimība ir tik nopietna, ka būtu jāaizliedz šķietami nevajadzīgās, muļķīgās rotaļas. Tomēr bērns nekļūst nopietns un pieaudzis, pat ja apzinās, ka vairs nedzīvos ilgi.
Dažreiz vēzi var uztvert kā nežēlīgu likteņa dāvanu. To jāmāk pieņemt, izpakot, izpētīt, likt lietā, lai varbūt iemācītos kaut ko jaunu un mainītu savu dzīvi. Tas noteikti nenotiek uzreiz, turklāt lielas pārmaiņas parasti notiek bez vārdiem. Ļoti reti par to runā skaļi. Drīzāk cilvēks aizvien kavējas neatbildētos jautājumos, nevis dalās dzīvi uzlabojošu padomu garā sarakstā,” uzskata psihologs Juris Zuitiņš. “Uzskatu, ka vislabāko piemēru varam aizgūt no bērniem. Cik bieži ļaujam izpausties bērnam, kas ir mūsos?”
