Ja mēnesi divus netaisi kaut vai kūleņus – reibst galva. Cīņas sports gaida kontaktu 0
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cīņas sports, džudo, bokss, karatē, taekvondo – šo sporta veidu profesionāļiem Latvijā jācer, ka pēc koronavīrusa pandēmijas izraisītā ārkārtas situācijas stāvokļa atcelšanas arī viņi varēs uzsākt pilnvērtīgus treniņus.
Šobrīd viss aprobežojas ar fiziskās formas uzturēšanu.
“Bēdīgi, ka nevaram pilnvērtīgi trenēties, pārdzīvojam,” “LA” saka Latvijas Sporta cīņas federācijas (LSCF) prezidents Armands Zvirbulis.
“Cilvēki uztraucas, ka mums ir visciešākā kontakta sporta veids, taču basketbola bumbu jau arī viens otram piespēlē, tāpat volejbolā, futbolā kontakts caur bumbu notiek. Tas pats lielveikalos, ievēro divu metru distanci, bet beigu beigās tāpat jau tas kontakts notiek. Manuprāt, varēja atļaut cīņas sporta veidiem darboties, bet katram apzinoties savus riskus.”
“Situācija nepatīkama. Slikti ir tas, ka mēs nezinām, ko darīt. Šobrīd neko nevaram, atliek tikai gaidīt,” līdzīgās domās ir Latvijas Džudo federācijas (LJF) prezidents Vsevolods Zeļonijs.
“Mums nav tā, ka vienā dienā atnāks jauni 50 sportisti, kā, piemēram, tas var būt fitnesa zālēs. Visi ir vieni un tie paši, kamēr “Rimi” jebkurā laikā kādu svešinieku satiksi. Nezinu, vai tas kontakts cīņas sporta veidos tā jāierobežo,” spriež Zvirbulis.
“Veselības ministrija, epidemiologi, Dumpja kungs, viņi kā speciālisti skatās no malas, redz – tas ir kontakta sporta veids, cīnās savā starpā, tas ir viegls veids, kā vīrusam pārcelties no vienas personas uz otru. Taču viņi neredz mūsu “maizītes” otru pusi, jo tie, kas iet uz paklāja, tāpat ikdienā savā starpā kontaktējas, jā, tagad ieturot distanci.
Cīņa, džudo, karatē, bokss, tie ir ģimeniskie sporta veidi. Tie, kas cīnās uz paklāja, arī ikdienā pavada kopā brīvo laiku.”
Uztur fizisko kondīciju
Sporta veidu pārstāvji krīzes laikā centušies palikt tonusā un fizisko formu aktīvi uzturējuši, taču cīņā svarīgs ir kontakts.
“Sportisti vairāk darbojas tikai pie fiziskās formas uzturēšanas – vieglatlētika, skriešana, bet cik ilgi, jo mūsu speciālizācija ir džudo, bet tajā bez kontakta neiztikt,” nopūšas Zeļonijs.
“Tie, kuri gatavojas nopietniem startiem, ne uz brīdi nav apstājušies, bet turpinājuši strādāt. Kross, fiziskā sagatavotība, darbs ar cīņas “lellēm”, treniņi notikuši divas reizes dienā.
Bet tas ir darbs fiziskajai izturībai, taču pietrūkst darba pie tehniskajām lietām.
Treneri ir sagatavojuši plānus, sportisti pilda. Cīņas sporta veidos svarīga akrobātika, ja mēnesi divus netaisi kaut vai kūleņus, zūd mobilitāte, pēc tam reibst galva, bet mums ir tā, ka pēc 20 kūleņiem ir jāiet taisni,” piebilst Zvirbulis.
Kā džudo, tā cīņas sportā mums ir savas zvaigznes. Viena no spilgtākajām – Anastasija Grigorjeva, četrkārtēja Eiropas čempione.
“Pašā karantīnas sākumā viņa trenējās divas reizes dienā, jo tad jau vēl nezinājām, ka Tokijas olimpiskās spēles tiks pārceltas uz nākamo gadu. Viņa ļoti uzpasēja sevi, jo bija tikai mājas un treniņš, mājas un treniņš,” saka Zvirbulis.
Sacensības ne agrāk par rudeni
Abu sporta veidu pārstāvji atzīst, ka arī starptautiskā līmenī šobrīd ir vairāk nezināmā nekā zināmā.
“Starptautiskā federācija skatās globāli uz visu pasauli, kāda situācija ir konkrētās valstīs. Mēs Latvijā ļoti laikus sākām ierobežojumus, par ko valdībai jāsaka paldies, lai arī cilvēki no sākuma nesaprata, kāpēc to vajag.
Kā piemēru varu minēt Krieviju, jo īpaši Dagestānas reģionu, kur cīņas sporta veids ir numur viens.
Viņi sākumā runāja, ka tā ir masonu un amerikāņu sazvērestība, turpināja trenēties, čupoties, bet tagad pasaules topa atlēti paši liek “Instagram” stāstus, ka iet izolēties, jo saprot, cik tas ir nopietni.
Tur sportisti līdz pēdējam smēja par šo situāciju, bet tagad atzīst, ka kļūdījušies. Mēs varam būt lepni, kā līdz šim esam tikuši galā ar šo krīzi. Visu cieņu valdībai,” atzīst Zvirbulis.
“Kāda kustība starptautiskā arēnā varētu atsākties no septembra vidus. Pasaules čempionāts plānots augustā, bet domāju, ka pārcels. Eiropas čempionāts pārcelts uz novembri.
Federācijā rēķinām, ka esam zaudējuši aptuveni 30% no budžeta, taču izturēsim. Sporta skolām ir labāk, palīdz pašvaldības, bet privātajiem džudo klubiem ir ļoti slikti,” norāda Zeļonijs, kurš 2000. gadā Sidnejā izcīnīja olimpisko bronzas medaļu.
Raksta maģistra darbu
Boksera Maira Brieža menedžeris Raimonds Zeps: “Mairis aizvada treniņus, tie ir ar boksa elementiem, bet vairāk kā fitnesa treniņi – sišana pa maisu, strādāšana uz ķepām.
Tur nav kontakta ar citu cilvēku. Mums kontakta treniņi aktuāli būs tad, kad sāksies sparingi, bet tas notiek 5–6 nedēļas pirms cīņas, taču mums šobrīd nav cīņas datuma. Viss iet uz to, ka ātrāk par augusta beigām nekas nenotiks, tāpēc pagaidām tas mūs neiespaido.”
Latvijas labākā cīkstone Anastasija Grigorjeva: Man ir paveicies, jo vīrs (Imants Lagodskis) arī ir cīkstonis, līdz ar to mēs divatā savā starpā varam atstrādāt nianses ar kontaktu.
Citiem tas ir bēdīgāk. Krīzes sākuma posmā es turpināju trenēties, bija sparingpartneris no Baltkrievijas, kurš te iestrēga. Tad bija treniņi divas reizes dienā, jo vēl gatavojos olimpiskajiem atlases turnīriem.
Kad olimpiādi pārcēla, tad plāni nedaudz mainījās, varēju veltīt vairāk laika maģistra darba rakstīšanai Daugavpils Universitātē, taču joprojām aktīvi trenējos.”
