“Lauskas” mozaīkas 0
Nu jau septīto reizi izdevniecība “Lauska” laiž klajā albumu “Sviests”, kurā apkopoti pēdējo divu gadu ieraksti – gan labi pazīstamu, gan jaunu grupu audiopieteikumi, kuros sastopas tradicionālais mantojums, postfolklora un pasaules mūzika. Tautas mūzikas interpretāciju amplitūda kļuvusi apbrīnojami daudzveidīga un līdzinās ne vairs progresējošai kustībai plašumā, bet lielajam sprādzienam.
To rāda arī “Lauskas” izlase, kurā sadzīvo ļoti dažādas pieejas etniskajam mantojumam. Te ir “Tautumeitas” ar Āfrikas lietusmeža noskaņās aijājošo “Pelīti”, 70. gadu izklaides mūzikas un disko pieskārienu ieskautā “Brāļu un māsu” “Skan balsīnis rītā agri”, Uģa Prauliņa apdarinātā “Ar vilciņu Rīgā braucu” vīru kora “Gaudeamus” atskaņojumā, papildinot to ar roka akcentiem un kokļu balsīm. Etnodžeza grupa “Bur mani” meditatīvi un ekspresīvi iešūpo lībiešu tautasdziesmu “Īdõnõ izānõ”, ko atskaņo Elza Rozentāle – viņa dziesmu apguvusi no skolotājas Julgī Staltes. Ierakstu papildina DJ Monstas elektroniskā apstrāde vokālajai partijai. Mārtiņš Links (Vārna) spēlē un dzied oriģinālmūziku, taču kokļu pavadījums viņa eksperimentus tvarta dramaturģijā ļauj iekļaut visai dabiski. 1931. gadā Emiļa Melngaiļa Rubeņos pierakstīto tautasdziesmu interpretē grupa “Rāva”, kuras muzicēšanas virzienu mūziķi paši dēvē par “dark traditional”, jo savām versijām mēģina piešķirt tumšas nokrāsas ar elektronisko un akustisko instrumentu efektiem. Pētera Draguna emocionāli nospriegotā balss kopā ar koklētājas Laimas Jansones daudzveidīgo un dažādiem spēles paņēmieniem atvērto spēli (un dažbrīd balsi) veido interesantu tandēmu, jaunu duetu. Leila Alijeva (LEILALI) jau agrāk ir bijusi pazīstama ar neparastām latviešu tautasdziesmu interpretācijām – šoreiz tā ir “Žū, bērniņ, žū” Riharda Lībieša ģitāras pavadījumā. Rūta un Valdis Muktupāveli, “Stiprās sievas” un Raimonds Tiguls ar henga spēli, Kārlis Kazāks kopā ar “Ceidariem”, “Trejasmens” – katrs no ieskaņojumiem stilistiski ved savā, atšķirīgā virzienā – no tradicionālas līdz ambientai. “Artemisia Absintum” izmanto senos instrumentus un rada draiskajai tautasdziesmiņai “Cipu capu vāverīte” viduslaicīgu ietvaru. Etnoroka grupa “Jauno Jāņu orķestris” ar Juri Kaukuli spēlē galvenokārt tradicionālos instrumentus, izmanto tadicionālos tekstus, bet mūzika iet brīvus ceļus, skanējumā līdzinoties “Dzelzs vilka” akustiskām versijām. Latviešu repa un folkhiphopa mākslinieks Misters sadarbojas ar koklētāju un ģitāristu Edgaru Zilbertu un dūdinieku Jumi Ločmeli – saskanīgi un pārliecinoši. “Bezgalībieši” ar “Bebru regeju” tuvojas pasaules mūzikas strāvojumam un ar oriģināltekstiem izmanto kokles (taču vispār viņiem ir versijas arī ar tradicionāliem tekstiem etnoregejfankhopa stilistikā). Dzīvesprieka pilnie, vitālie “Teikas muzikanti” un “Skandi” ved postfolkloras ceļos, kamēr “Rahu the Fool” performatīvās versijas (ar nostāstiem, vārdiem, dziesmām) – Misisipi blūza un “jugband” virzienā. Visbeidzot, Oskars Jansons sadarbībā ar flautisti Sniedzi Prauliņu veido dziesminiekiem raksturīgu pasauli – tāda ir “Balāde par pulkvedi”, kuras iedvesmas avots ir Gabriela Garsijas Markesa romāns “Simts vientulības gadu” (šis fragments varbūt ir visdiskutējamākais albuma elements, domājot par “Sviesta” saturisko orientāciju). Albumu noslēdz grupas “Vilki” vadbalss, multiinstrumentālists un instrumentu darinātājs Edgars Lipors ar skaņdarbu “Veļu laiks”, kas veltīts Kuldīgas vidējās paaudzes tautas deju ansambļa “Bandava” uzvedumam “Gaiša diena, gaiša nakte”, ar vargana skanējumu noslēdzot albumu. Uz CD un bukleta vāciņa ir autobusa pieturas “Sviestiņi” foto, kas vedina uz jautru, nepiespiestu, bezaizspriedumainu mozaīkas spēli. Bet šajā improvizācijā jaušama albuma veidotāju Kaspara Bārbala, Dainas un Jura Zalānu apbrīnojamā spēja saskatīt un pārliecinoši parādīt jaunus asnus un dzimstošas tendences etnomūzikas laukā.
Uz jauneklīgi trakulīgā “Sviesta” fona ļoti stabili, gandrīz monumentāli izceļas cits “Lauskas” projekts – tradicionālās mūzikas grupas “Ilža” albums “Kuodeļ man nadzeivot”. Ciblas dziedātāju un spēlmaņu ieskaņojumi ietver Ciblas Kaļvu ciemā 1930. gadā pierakstītas dziesmas, ieskaitot vienu Ludzas igauņu dziesmu valodā, kurā vēl runājuši daža dziedātāja vecvecāki. Albuma lielākie trumpji ir pārliecinošā viengabalainība, mūzikas materiāla daudzveidība, skaistās balsis, gaumīgais instrumentu izmantojums, vitalitāte, tīrās, košās skanējuma krāsas. 25 gadus pastāv šī vienība, un šķiet, ka pašreizējais tās sastāvs un izvēlētais darbības virziens iezīmē ansambļa vēsturē īpaši auglīgu un skaistu posmu.
