Lauris Reiniks: “Kas es par onkuli – ne man cepures, ne ūsu! Tik vecs vēl nejūtos!” 6
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”.
No 9. septembra ik trešdienas vakaru pie skatītājiem nonāks jauns kanāla “360TV” raidījums “Pasaki to skaļi”, atgādinot, cik svarīgi ir pateikt paldies cilvēkiem, kuri iedvesmojuši, atbalstījuši vai snieguši palīdzīgu roku kādā dzīves brīdī. Ik reizi studijā tiksies divas iedvesmojošas personības – turklāt vienam no viņiem nebūs ne jausmas, kuru cilvēku viņš tūliņ sastaps un kāpēc viņam noslēpumainā viesa dzīvē bijusi īpaša loma. Raidījumu kopā ar jauno televīzijas personību Egiju Gailumu vadīs daudzu skatītāju iemīļotais mūziķis Lauris Reiniks.
Runājam 1. septembrī, kas vieniem iezīmē rudens sākumu, citiem – pirmo skolas dienu. Bet kā tu pats jūties šajā laikā?
Nostalģiju pēc skolas laika un 1. septembra nejūtu. Drīzāk sajūta vienmēr bijusi tāda, ka beidzas bezrūpīgā vasara, brīvdienas, kad nebija ne par ko jāuztraucas. Atceros šo dienu no skolas laika, kad visi ieradās saposušies uz pirmo skolas dienu ar iepriekšējā dienā pēc vecāku vēlējuma nogrieztiem matiem, nenosauļotiem kakliem un pierēm, kur saule nebija tikusi klāt. Ar mācībām man viss bija kārtībā – neteikšu, ka man patika mācīties, bet galva bija uz pleciem. Rudens vispār nav mans mīļākais gadalaiks. Man patīk vasara, kad esmu dzimis. Sākas vēsums. Jau tagad mazliet pārvērtēju laikapstākļus, pastaigāju ārā mazliet par pliku un jūtu, ka tas jau ir atstājis neveselīgas pēdas. Rudens man parasti saistās ar to, ka vispār neesmu Latvijā.
Jo citkārt dodies uz saulaino Kaliforniju…
Jā, pagarinu sev vasaru, atpūšos, jo šeit tā īsti atpūsties nekad neiznāk. Šogad, tas, protams, iet garām, bet es neskumstu – kā ir, tā ir. Atjaunoju tiešsaistē Kalifornijas autovadītāja apliecību, lai gan izmantot tās nevarēšu. Šobrīd ir neziņa par to, kas notiks uz priekšu – septembrī, oktobrī.
Šajā laikā esi kļuvis par tēvoci māsas dēliņam…
Jā! Es gan saku – onkulis, lai gan arī šis vārds man īsti nepatīk.
Kas es par onkuli – ne man cepures, ne ūsu! Tik vecs vēl nejūtos. Mēģinu iemācīt mazajam, ka esmu vienkārši Lauris.
Sākumā mūsu saskarsme bija galvenokārt caur Rūtas sūtītām bildēm ģimenes čatā – viņa ļoti cītīgi ievēroja ierobežojumus – tik vien kā pašā sākumā visa ģimene kopā apciemojām viņus otrajā dienā Dzemdību namā. Tas bija aizkustinoši un nereāli, jo mūsu ģimenē šis ir pirmais tāds maziņš turpinājums. Nu gan cītīgi apciemojam viens otru, aprodam viens ar otru – mazais ikreiz sākumā skatās uz mani nopietni, un tad jau smaids ir klāt.
Baidos pajautāt, vai arī pašam domas nedodas tādā virzienā?
Šobrīd vēl ne, bet kādreiz – varbūt (smejas).
Mūziķiem vasaras un rudens maiņas laiks ir vērā ņemama robeža kalendārā, īpaši šogad, kad beidzas brīvdabas koncertu sezona, kas laikam arī tev šogad bija pavisam citāda.
Šovasar koncerti tiešām bija uz pusotras rokas pirkstiem saskaitāmi. Tie bija ļoti vērtīgi tieši tāpēc, ka mazāk nekā citus gadus. Paciemojos arī kaimiņos Lietuvā – tiesa, viņi tur ir uzvedušies pārāk brīvi, ka nu atkal situācija ir skumjāka. Paguvu uzstāties Lietuvā martā, nedēļu pirms vīrusa ierobežojumu sākuma, un tagad – augustā, un šķiet, situācija atkal mainīsies. Viens ir skaidrs – rudenī būšu televīzijā, par ko man prieks.
Kādreiz tevi redzējām vienā televīzijas šovā pēc otra, bet pēdējos gados, šķiet, vairāk pievērsies mūzikai un kino, filmējoties “Jaungada taksometra” abās filmās. Kas mudināja atgriezties raidījuma vadītāja lomā?
Pēdējoreiz vadīju “Izklausies redzēts”, un tad tur viss mainījās, tas viss bija nedaudz bēdīgi. Starplaikā ir bijuši vairāki piedāvājumi, tomēr sevi neredzēju šajos projektos. Tiešām, kā tu saki, nodevos mūzikai un kino, kas man arī ļoti patika. Līdz nāca piedāvājums no “360TV” direktora Kaspara Ozoliņa, kurš man telefona sarunā izstāstīja par “Pasaki to skaļi” ideju. Nodomāju – baigi labais projekts. Runa ir par paldies pateikšanu. Satiekas divi cilvēki, lielas personības, no kuriem viens ir atstājis ietekmi uz otru – piemēram, izmainījis viņa dzīvi vai ievirzījis pareizās sliedēs, bet otram tas būs pārsteigums. Galu galā skatītāji uzzina par abiem, un tas viss raidījuma gaitā pārvēršas foršā spēlē. Noteikti gribēju aicināt bijušo prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, jo viņa ir arī mana varone. Ar viņu sāksim visu raidījumu sēriju.
Sarunu šovu tiešām esmu vadījis pavisam sen – tās bija “Nošu spēles” teju tīņa vecumā. Šoreiz man patika ideja – tikšanās ar iedvesmojošiem cilvēkiem, kuri patiešām ir paveikuši kaut ko vērtīgu, nevis ar kaut kādiem tukšas slavas tīkotājiem. Sākumā mazliet bažījos, vai paldies teikšana nebūs viens vienīgs “sīrupa kalns” – man nepatīk salkanība, jo manī mīt arī iekšējs bezkauņa, bet ir skaidrs, ka šis nav tas gadījums. Būs iedvesmojoši, izklaidējoši un arī jautri.
Mums, latviešiem, ir grūti pateikt otram paldies, ja reiz par to jāveido īpašs raidījums?
Tā tiešām ir. Neesam nekādi nemitīga paldies teicēji, kādi ir, piemēram, amerikāņi. Parasti, atgriežoties no Amerikas, man ir neliels šoks par paldies vai “atvainojiet” teikšanu jeb, pareizāk sakot, neteikšanu pie mums, bet ar laiku pierodu un pārslēdzos. Man pašam gan nav problēmu pateikt paldies, jo labi zinu, ka vieni paši neko īsti nevaram izdarīt bez citu palīdzības.
Un šī citu palīdzība nav pašsaprotama lieta – nevienam nav pienākuma palīdzēt citam, tā ir brīva izvēle. Un tas ir jānovērtē, kaut vai pasakot paldies.
Izdzirdot šo pateicību, var gadīties, ka cilvēks turpina palīdzēt, jo redz, ka ir novērtēts. It kā jau saka, ka palīdzēt otram vajag tāpat vien, neko negaidot pretī, bet, no otras puses – cilvēkam negribas vienā brīdī palikt par muļķi jeb, kā saka latvieši, kaisīt cūkām pērles. Ja reiz esi kādam palīdzējis, ir svarīga tā sajūta, ka šis cilvēks to novērtē. Man pašam dzīvē bijuši pāris gadījumi, kad tu palīdzi, teju aizved līdz karjeras izaugsmei, bet tev ne tikai nepasaka paldies, bet iespļauj dvēselē. Tajā brīdī tu vienkārši jūties, kā iekritis peļķē. Tāpēc arī šis raidījums – lai iedvesmotu teikt paldies.
Mūzikas industrijā katrs cīnās par savu karjeru, nesavtīga palīdzība nav retums?
Lielā mērā tā ir un katrs cīnās par savu ādu, tomēr ir arī dažādas sadarbības, īpaši esmu palīdzējis jaunajiem mūziķiem. Viņi gan varbūt reizēm nesaprot, ka tiek palīdzēts, bet pēc gadiem tomēr novērtē. Esmu pieredzējis tādu pateicību ar ļoti lielu novēlošanos.
Kam pats pēdējoreiz pateici tādu sirsnīgu paldies?
Vakar pārdevējai lielveikalā. Nevarēju atrast garšvielas, un viņa devās man līdzi, meklēja kopā ar mani. Garšviela neatradās, bet patīkama sajūta bija klāt.
Iepriekš pieminēji iedvesmu – pajautāšu par radošo pusi mūzikā. Skanēja aicinājumi šo izolācijas laiku veltīt jaunu dziesmu, mākslas darbu radīšanai. Tev izdevās? Aprīlī izdevi dziesmu “Dīvaini mierīgs”. Būs vēl citas?
Atklāti sakot, šobrīd vispār nav nekādas radošas iedvesmas. Dziesma “Dīvaini mierīgs” bija vienīgā šajā laikā, jo tieši tā arī jutos – dīvaini mierīgi. Vēl tur klāt pagadījās Ivara Zviedra bildes no viņa topošās filmas par Covid laiku. Prieks, ka “Dīvaini mierīgs” ir “Muzikālās bankas” topā jau daudz nedēļu, paldies visiem, kas balso un atbalsta šo dziesmu. Dziesmas arī iepriekš esmu radījis tikai tad, kad tas šķiet organiski un kad gribu to darīt.
Paskatījos, kā šajā laikā jūtas arī citi mūziķi pasaulē, un daudzi saka – neuztraucieties, ja jums šobrīd negribas neko rakstīt.
Turklāt, lai strādātu ierakstu studijā, tev ir vajadzīga nauda, bet, ja tu to nepelni koncertos, tad tās, protams, nav. Varbūt lasītāji nezina, bet vienas dziesmas skaņas ierakstam vajadzīgi vidēji 500 eiro, turklāt jānofilmē arī videoklips, kurš izmaksā vēl vairāk.
Augusts ir kinofilmu tapšanas laiks – vai sagaidīsim arī “Jaungada taksometra” trešo turpinājumu?
Iepriekšējās divas filmas tiešām filmējām vasarā, un bija īstas šausmas vilkt salavecīša mēteli 30 grādos. Šoreiz ir doma to filmēt īstā ziemā – ar sniegu un aukstumu. Protams, turpinājums būs – otrā daļa taču beidzās uz daudznozīmīgas nots – ar sievasmātes ievākšanos.
Pavasarī nofilmējies ceļojumu šovā “Četri uz koferiem” – tam būs turpinājums?
Pavasarī devāmies uz Maroku, kur iepriekš nebiju bijis. Man ļoti patīk ceļot un plānot ceļojumus – man tur veicās, un tiku tālāk. Nākamnedēļ lidojam uz Gruziju filmēt turpinājumu, tur vēl ir “zaļā” zona, kur šobrīd ir atļauts doties. Šobrīd jau bija laime aizbraukt tepat uz Lietuvu vai Igauniju – tas šķita īsts ceļojums. Ir jāizbauda un jānovērtē katra iespēja.
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Patīkams satraukums. Miers. Darbs.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Ir izdevies radīt vienlīdz iemīļotas dziesmas trīs Baltijas valstīs.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez rīta kafijas un, atzīstos, smēķa.
Labākā izklaide?
Šajā laikā – “Netflix” filmas. Citādi – gards ēdiens, dīvāns un laba filma.
