Draugiem.lv līdzdibinātājs Lauris Liberts: Latvija ir ļoti grūts tirgus 1
“Draugiem Group” nevajadzētu jaukt ar “Draugiem.lv”. Uz portāla pamatiem būvētais koncerns nu jau aptver vairāk nekā 10 dažādus uzņēmumus, no kuriem lielākie jau pārauguši “Draugiem.lv”. Viens no grupas līdzīpašniekiem ir Lauris Liberts, kurš šobrīd dzīvo ASV, Latvijā iegriežoties pāris reižu gadā, – viņš uzrauga grupas darbību pāri okeānam. Viņaprāt, iespēju tur ir vairāk nekā Latvijā, taču īstā māksla izveidot ko paliekošu ir tieši mazā tirgū.
Kā šobrīd veicas “Draugiem Group” koncernam?
Veicas ļoti labi. No visiem zināmā “Draugiem.lv” portāla esam izauguši līdz vairākiem uzņēmumiem, un jāsaka – paldies Dievam, ka esam izauguši. Kā grupa tuvojamies deviņciparu lielam apgrozījumam.
Tik traki?
Negribētu teikt, ka traki, bet skaidrs, ka tā tendence portālam nav uz augšu vērsta, drīzāk uz leju. Ja iet uz leju, tad tu esi tādā kā spirālē, no kuras izkļūt ir ļoti grūti.
Tas bija plānots attīstības posms – no tiem, kas izgājuši cauri portālam, būvēt nākamos uzņēmumus, tādējādi kļūstot par tādu kā Latvijas “Google” vai “Skype”? Vai “Facebook” piespieda?
Mēs sākām investēt un meklēt jaunas biznesa idejas jau tad, kad portāls bija zenītā, kad nekas neliecināja, ka kaut kas varētu mainīties.
Tas ir tāds apzināts solis, jo likt visu uz vienas kārts, likt visas olas vienā grozā nav īsti prātīgi. Tas nebija stratēģisks mērķis, ka tagad investēsim X eiro jaunu uzņēmumu attīstībā, bet bijām vairāk tādi kā oportūnisti, kuri investēja labās idejās.
Cik nozīmīgs grupai ir nu jau ļoti lielais “Printful”, kas ražo un visai pasaulei izsūta drukas produktus?
Tas ir kā tāds zilonis starp mums visiem – 20 reižu lielāks nekā mūsu nākamais lielākais uzņēmums, kas ir auto un kravas mašīnu uzraudzības sistēmu izstrādātājs “Mapon”. Darbinieku skaits mērāms vairākos simtos. Principā tā ir ASV reģistrēta kompānija ar saknēm, ar meitasuzņēmumu Latvijā. Tur ir mūsu galvenās ražotnes, kurām drīz pievienosies arī Meksika, tas ir arī mūsu galvenais tirgus. Bet arī Eiropa mums ir interesanta. No Rīgas apkalpojam Eiropas tirgu un no nākamā gada ceram, ka kaut kas būs arī Āzijā.
Skaidrs, ka esam atraduši veiksmīgu modeli, kas strādā – klientu atbalsts, programmētāji, grafikas dizains nāk no Latvijas, bet ražojam tur. Jo, lai piegādātu produktus ASV klientiem, no Latvijas tas prasītu papildu nedēļu vai divas, arī sūtīšanas izmaksas pieaugtu. “Printful” apgrozījumu līdz 2020. gadam plānojam neatklāt, jo domājam iet biržā ASV, varbūt arī Latvijā – laiks rādīs. Tas gan nav akmenī iekalts – obligāti tas jāizdara nav. To darīsim tikai tad, ka piepildīsies ieņēmumu prognozes, ja būs laba uzņēmumu pārvaldība un ambīcijas.
Parasti, kad uzņēmumi iet biržā, tad viņiem ir investori, kas elpo pakausī un saka, ka grib redzēt savu naudiņu.
Mums investoru nav, esam attīstījušies paši. Vienīgais, kas var elpot pakausī, esam mēs paši.
Savukārt Spānijā ir “Mapon” birojs. Izskatām iespēju Spānijā attīstīt arī “Printful”. Vēlā rudenī “Printful” palaidīsim spāņu valodā, un, ja veiksies, varbūt būs arī ražotne Spānijā. Par “Mapon” runājot, arī tas ir ļoti veiksmīgs projekts. Izskatās, ka šis ir lūzuma gads un pagājuši tie laiki, kad tas auga par 200 – 300 tūkstošiem gadā, šogad būs izaudzis par miljonu, un izaugsme turpinās. Jo lielāks tu esi, jo lielāks tu kļūsti. Lielajiem uzņēmumiem patiesībā ir vieglāk. Kad kā tāda raķete esi atrāvies no zemes virsmas un iekļūsti nākamajos atmosfēras slāņos, tad tā inerce tevi labi dzen uz priekšu. Ar “Printful” un “Mapon” to var ļoti labi redzēt – ieejam jau citās orbītās.
Kā veicas vasaras hitam – tiešraides spēļu šovam “Playful”?
“Playful” ir meklējumos. Sākumā gāja lieliski, tagad iet sliktāk, bet tas ir viens superlabs eksperiments, no kura kārtējo reizi mācāmies ko jaunu. Laiks rādīs, vai tas būs dzīvotspējīgs projekts. Pirmajā mirklī uzrāviens bija milzīgs. Tagad eksperimentēsim ar cita veida spēlēm. Esam uzbūvējuši televīziju telefonā, ētera laiks mums ir pieejams – tikai jāatrod pareizie raidījumi, kas cilvēkam būs interesanti.
Vai tiesa, ka nav meistarība uzbūvēt kaut ko Latvijā, bet meistarība ir izsisties ārzemēs?
Tieši otrādi – Latvijas mazā tirgus un pirktspējas dēļ, ja kāds māk Latvijā uzbūvēt labu biznesu, tad tam cilvēkam pienākas žetons. Te ir ierobežots cilvēku skaits, nauda cilvēku makos ir tik, cik tā ir. Ja uzsāc biznesu un tev ir ideja, kā to virzīt ārpus Latvijas, – cepuri nost. Latvija ir ļoti grūts tirgus. ASV ir miljoniem cilvēku, un, ja nesanāk ar vienu cilvēku, ej pie nākamā. Latvijā jāfokusējas uz katru klientu. Jāsaprot arī tas, ka ASV tirgus ir ārkārtīgi interesants, bet ir jāatrod niša, ar kuru sākt.
“Mapon” ir labs piemērs – viens puisis no Lietuvas pirms gada pārcēlās uz Čikāgu. Viņš zināja par “Mapon” Lietuvā, sazinājās ar mums un izteica vēlmi tirgot “Mapon” iekārtas ASV. Interesantā kārtā Čikāgā to tirgu gandrīz vai kontrolē lietuvieši, un gada laikā viņš ir kļuvis par vienu no lielākajiem “Mapon” partneriem. Tikai tāpēc, ka atrada nišu un zināja produktu. Vienkārši aizbraukt uz Losandželosu un tikai tad domāt, ko darīsi, nav jēgas. Jābūt spējīgam novērot un jāsaprot, ko tu varētu darīt.
Intervijā jaunais uzņēmējs Elviss Straupenieks norādīja, ka latvieši var no jebkā uzbūvēt kaut ko, bet mums problēmas sagādā to pārdot, komercializēt.
Jā, bet tā nav tikai latviešu problēma. Tā ir visu eiropiešu mentalitāte. Cilvēkiem ASV ir ieborēts, ka viņi ir visizcilākā nācija pasaulē, ka jebkas, ko viņi paveic, ir zelta vērts. Viņi tiešām māk sevi reklamēt, māk sevi labi pasniegt, un ar mazvērtības kompleksiem tur reti kurš slimo.
Darbiniekus Ziemeļamerikā ir viegli atrast? Gan mazāk kvalificēto darba spēku, gan IT un vadītāju līmenī?
Interesantā kārtā ASV ekonomikai šobrīd iet ļoti labi un bezdarba līmenis ir zemākais visai ilgā laika posmā. Tas nozīmē, ka cīņa par darbiniekiem ir ļoti asa un labus darbiniekus atrast ir grūti. Losandželosā un vēl pāris pilsētās, kur minimālās algas strauji ceļas, tas nāk par labu pakalpojumu sniedzējiem, IT kompānijām, bet ne ražojošiem uzņēmumiem, kam vajadzīgs liels darbinieku skaits, kuri dara vienkāršākus darbus. Tāpēc arī izvēlējāmies doties uz Meksiku, kur ražošana mums izmaksās lētāk.
IT cilvēki trūkst un trūks vēl vairāk visā pasaulē, un arī Latvija nebūs izņēmums. Savukārt par vadītājiem – ASV ražotnes mums vada latvieši. Šarlotē to dara Zane, bet Losandželosā Dairis. Viņi ir pasaules klases vadītāji. Īpaši Zane, kas uzaugusi ar “Printful” no pirmajiem 10 darbiniekiem līdz 400 cilvēkiem, kuri būs gada beigās. Viņa varētu strādāt “Amazon”, varētu vadīt lielākās ražotnes ar tūkstošiem darbinieku. Mums ir paveicies, ka ir tādi cilvēki, kas “Printful” virza uz priekšu.
Runājot par darba spēka trūkumu – izeja būtu kvalificēts darbaspēks no ārzemēm?
Noteikti. Mums jau ir cilvēki no Austrijas, Austrālijas, Rumānijas, Lietuvas, Spānijas, ASV un Kanādas. Esam izlēmuši Latvijas sludinājumu portālos likt sludinājumus arī angļu valodā, jo uzpeld labi kvalificēti ārzemnieki, kas grib un māk strādāt.
Droši vien atceries, kā bija, kad “Draugiem.lv” radās. Šodien radīt platformu būtu vieglāk? No uzņēmējdarbības skatu punkta, neņemot vērā “Facebook”.
Uzņēmējdarbību kā tādu attīstīt tagad ir vieglāk, jo ir pieejami dažādi fondi, akseleratori, ES naudas utt., bet grūtības pakāpi paaugstina lielā konkurence. Lai tevi pamanītu, jāizdara, kaut kas fundamentāli atšķirīgs. Uztaisīt mazu biznesu, ar kuru vari nodrošināt sevi, ģimeni un pāris darbiniekus, ir relatīvi vienkārši, bet uztaisīt kaut ko lielu ir ļoti grūti.
“Printful” nāca par labu, ka bija pieredze ar “Draugiem.lv”?
Pilnīgi noteikti, mums bija uzkrātas zināšanas. No nulles būtu grūti. Kad veidojām portālu, pieļāvām tik daudz kļūdu no IT izstrādes viedokļa, no mārketinga viedokļa… Piemēram, gājām Eiropā ar 20 dažādiem nosaukumiem. “Printful” gadījumā jau bija laba tehnoloģiskā bāze, labas iestrādes un nebija jāsāk tukšā vietā.
Gribējāt “Draugiem.lv” attīstīt arī ārpus Latvijas?
Bija idejas, kuras nepavisam nebeidzās labi – pazaudējām pāris miljonus. Vēl tagad atceros Ziemassvētku prezentāciju pirms astoņiem gadiem, kurā prezentējām uzņēmuma vīziju un esošo situāciju. Tobrīd mūsu vienīgais ārzemju projekts bija rokassprādzes, kas ģenerēja kādus 5000 dolāru lielus ieņēmumus mēnesī. Šo astoņu gadu laikā no sprādzītēm nonākt līdz milzīgām ražotnēm ASV un simtiem darbinieku ir visai iespaidīgi.
Ja “Amazon” piedāvātu iegādāties grupu, ko darītu?
It kā visam ir sava cena, bet tik ilgi, kamēr “Printful” aug, kamēr varam iztikt ar savu naudu un kamēr mēs ar Agri ticam grupai, tik ilgi nepārdosim. Mēs īstenībā nekad arī neesam savus biznesus pārdevuši, man patīk tos pieturēt. Otrs – tā ienākusī nauda kontā neko īsti mūsu dzīvesstilā nemainītu. Un, ja nemainītu, kāpēc to darīt? Man patīk, ka būvējam, ka ir par ko domāt un ir skats nākotnē. Man šo jautājumu gribas visu laiku atlikt.
