Lauras BLOGS: Raudi, raudi, māmiņ, mazāk čurāt vajadzēs! 0
Ko jūs atceraties no savas bērnības – no brīžiem, kad raudājāt, dusmojāties, kliedzāt un paudāt citas spēcīgas emocijas, piemēram, kritāt uz zemes vai trakojāt acis pārgriezuši? Kā uz jūsu izjūtām un uzvedību reaģēja apkārtējie?
Dzirdēts, redzēts, lasīts un daļēji arī uz savas ādas izbaudīts, kā vecāki šajā brīdī saka: „Izbeidz, man ir kauns par tevi!”, „Šis nav mans bērns! Kur mans labais bērniņš pazudis?”, „Paklausīgi bērni tā nedara!”, „Ej prom! Šāds tu man neesi vajadzīgs!”, „Raudi! Mazāk čurāt vajadzēs!” vai „Raudi vien, rīt acis gaišāk rādīs”. Vārdiem nereti seko darbi – bērns tiek ieslodzīts kādā istabā vai ielikts stāvēt kaktā, lai nokaunās, nomierinās un „atjēdzas”, tiek raustīts aiz rokām, iekaustīts vai salti ignorēts u.tml. Šāds audzināšanas modelis tiek nodots no paaudzes paaudzē, neapstājoties un nepadomājot, kāds var būt tā rezultāts.
Aicināšu jūs iztēloties mazliet citu situāciju, kas norisinās pēc vairākiem gadiem, kad mazais bērniņš ir jau pieaudzis.
Viņš redz, kā raud vai dusmojas viņa māte vai tēvs, un „mierinot” saka viņiem to, ko savulaik dzirdējis: „Māmiņ, man ir kauns par tevi!”, „Tēt, savācies, kontrolē sevi!”, „Tā nav mana māte! Mans tēvs nekad neraud!”, „Kad nomierināsies, tad atkal atnāc pie manis!” utt.
Visticamāk bērns savu varu pret vecākiem neizrādīs, vien pagriezīsies un aizies prom.
„Absurds! Cik cietsirdīgi!” iespējams, ne viens vien lasītājs tagad iesauksies. Taču, ja atsaucam atmiņā vecās labās latviešu parunas „Kā mežā sauc, tā atskan” un „Ko sēsi, to pļausi”, šāds scenārijs nemaz nešķiet tik nereāls.
Laura Tidriķe, Baha ziedu terapijas praktiķe. Pārzina augus, kuru enerģija spēj līdzsvarot emocijas un atgūt iekšējo mieru. Dzīves moto: “Seko savas Dvēseles aicinājumam!”
|
Sistēmiskie terapeiti (tie, kas ir pārliecināti, ka mūsu dzīvi ietekmē un veido dzīvošana dažādās sistēmās) uzskata, ka tas, ko jūtam un kā uzvedamies, ir vēstījums apkārtējiem. Mazs bērns vēl nespēj visu ietērpt vārdos. To, kā viņš jūtas, viņš pauž tieši – kliedzot sejā, histēriski raudot vai aizvainoti niķojoties. Vēstījums, ko vecāks bērnam nodod, rīkojoties raksta sākumā atspoguļotajā veidā, ir nepārprotams – šādas emocijas nav vēlamas, šādi justies ir neadekvāti, nepareizi un slikti. Bērns ar laiku iemācās apspiest savas patiesās izjūtas, kaunēties par tām un visbeidzot – vairs nespēj apzināties un izprast sevi. Šī emocionālā stāvokļa „komplektiņā”, laikam ejot, klāt nāk arī pārlieku liela atbildības izjūta, vainas apziņa, nemitīga kļūdu meklēšana sevī un neapmierinātība ar sevi un savu dzīvi.
Ko tad mēs gribam sasniegt, paužot savas emocijas? Varbūt gribam tikt saprasti, varbūt vēlamies, lai mūs atbalsta? Kas ir tas, ko jūs vēlaties, kad jūs raudat, skumstat vai raizējaties? Kas jums palīdz justies labāk? Varbūt kāda saprotoša cilvēka klātbūtne un tas, ka viņš jūs uzklausa, jūt jums līdz (bet ne žēlo) un palīdz izkļūt no emociju pinekļiem? Gan liels, gan mazs, atrodoties intensīvā emocionālā stāvoklī, pasauli redz citādi, nekā tas iespējams, stāvot uz iekšēji līdzsvarota cilvēka platformas.
Ļoti iespējams, vecāki nezina, ko darīt šādās situācijās, jo paši, bērni būdami, nav piedzīvojuši, kā māte vai tēvs palīdz apzināties savas emocijas un nosaukt tās vārdā: „Es redzu, ka tu jūties nikns par to, ka nenopirku tavu kāroto mantu” vai „Es saprotu, ka tu jūties bēdīgs par to, ka jābeidz spēlēties un jāiet gulēt”.
Šis vienkāršais teikums ļauj izprast, kā jūtamies un par ko. Tas darbojas kā spogulis, kas ļauj ieskatīties sevī un izzināt sevi. Tas palīdz kļūt emocionāli inteliģentākam, iejūtīgākam pret sevi un citiem, kā arī vēlāk dzīvē veiksmīgāk uzvarēt mūsdienu lielo bubuli – stresu. Būt klāt, atbalstīt, iedrošināt un stiprināt. Ja vecāki to spētu sniegt saviem bērniem, tad bērni, pieauguši būdami, to mācētu atdarīt vecākiem.
Vecāki, atrodiet brīdi, lai padomātu, vai to, ko jūs tagad „ierakstāt” savu bērnu „cietajos diskos”, jūs vēlāk gribētu dzirdēt no viņu mutes. Kas ir tie vārdi un darbi, kas sildītu jūsu sirdis? Neturiet tos sevī, dodiet tos saviem bērniem! Visticamāk, tie (un ne virsrakstā minētie) pēc daudziem gadiem pie jums atgriezīsies.
