Laura Zvirbule no Viesītes: “Lai augtu novads, vispirms jāaug un jāattīstās novada bērniem” 0
Sākusi ar sapni par žurnālistes karjeru Rīgā, kur izcīnījusies un uzaudzējusi biezu ādu. Un kur grūtais ceļš atvedis? Pie atgriešanās mājās, lai mainītu un uz labu ietekmētu mazās, bet pierastās un mīļās Viesītes ikdienu. Laura Zvirbule ir īstena Viesītes, kā arī visas Sēlijas patriote. Viņa uzskata: lai augtu novads, vispirms jāaug un jāattīstās novada bērniem. Tāpēc sapnis par veiksmīgu jauniešu centra izveidi tika īstenots par spīti visam.
Aizbraukt, lai atgrieztos
“Pamatskolas gados man Viesīte kļuva par mazu. Likās, ka trūkst iespēju. Gribēju doties uz lielpilsētu, kur mani neviens nepazīs. Tā nu vienā dienā nolēmu braukt prom, atradu skolu, vecāki ideju atbalstīja, un es vidusskolas gadus pavadīju Rīgas 66. vidusskolā. Pēc tam studēju žurnālistiku Rīgas Stradiņa universitātē. Trīs gadus strādāju Ogres reģionālajā televīzijā, bet tad man kaut kā sāka pietrūkt izaicinājumu, laikam izdegu. Negribēju iet uz darbu tikai iešanas pēc. Arī tagad dzirdu, ka jaunieši saka: dosies prom un nekad neatgriezīsies Viesītē. Ko lai es viņiem atbildu? Vien to, ka es arī kādreiz tā domāju un te nu es atkal esmu pēc astoņiem prombūtnes gadiem,” tā par savu ceļu uz mājām stāsta Laura.
“Mamma joka pēc nejauši pateica, ka tepat tiek meklēts sabiedrisko attiecību un jaunatnes lietu speciālists. Ilgi nevarēju izlemt, vai iet prom no tābrīža darba, tomēr riskēju. Ne brīdi nenožēloju savu izvēli. Pēc Rīgas neilgojos. Un uz Rīgu taču var aizbraukt jebkurā brīdī, ja sagribas. Jaunieši īstenībā arvien vairāk novērtē savas dzimtās vietas, atgriežas mājās – tas vairs nav nekas jauns. Varbūt tie gadi pieci prom no mazās pilsētas ir nepieciešami, bet vēlāk gribas atpakaļ.”
Lai arī cik dīvaini, kā saka pati Laura, tas izklausītos, mazpilsēta sniedzot vairāk iespēju.
“Rīgā tu esi viens no simtiem tūkstošu cilvēku, bet šeit vari būt viens tāds, kurš daudz ko var ietekmēt un mainīt. Uzskatu, ka šeit darbiem ir lielāks rezultāts, vairāk iespējams ietekmēt vietējo sabiedrību. Rīgā tas ir citādi. Viens pats lielu pilsētu neapgāzīsi, bet mazā pilsētā vienam cilvēkam līdzi pavilksies daudzi un darba augļi agrāk vai vēlāk būs redzami. Cilvēki novērtē, un viens “paldies” atsver jebkuru algu. Tā laikam man pietrūka, dzīvojot Rīgā, lai kāds vienkārši pasaka paldies,” stāsta viņa.
“Ārvalstīs tas ir citādi. Laikam latviešiem piemīt tas kūtrums, kautrība, ka grūti pateikties. Braucot apmācībās uz kursiem ārpus Latvijas, es daudz ko paņēmu līdzi, atvedu uz šejieni. Piemēram, vienu no saviem lielākajiem lolojumiem – jauniešu centru. Ārzemēs tas nav retums, un izdomāju, ka arī mums Viesītē tādu vajag. Lai palīdzētu jauniešiem, lai saliedētu sabiedrību un sāktu kaut ko jaunu,” viņa piebilst.
Mēs esam Sēlija
Viesītes Jauniešu centrs savu darbību sāka 2015. gada rudenī. Pusgada laikā Laura panāca, ka centrs sāk darboties: “Jaunieši bija noilgojušies kaut ko darīt. Daudzi saka, mūsdienu jaunieši ir pasīvi un gaida, ka viņiem visu pasniegs uz paplātes, bet tā nav. Bieži vien vienkārši trūkst kāda, kas paskubina un atbalsta. Ir skolas, entie pulciņi, bet reizēm bērni nemaz nesaprot, kāpēc viņi ir tur iemesti, jo patiesībā viņi grib kaut ko citu. Pusgada laikā bez finansējuma izveidojām Jauniešu centru.”
Jāsaka gan, ka bez pašvaldības atbalsta tas nebūtu noticis.
Viesītes pašvaldības priekšsēdētājs Jānis Dimitrijevs bija ļoti pretimnākošs un atbalstīja Lauras “trakās” idejas.
“Sākums, protams, bija grūts. Dabūjām kultūras namā telpas, bet mums nebija naudas ne remontam, ne mēbelēm. Kādu laiku staigāju apkārt kā tāds lokators. Kā kāds pieminēja mēbeles, es biju klāt – mēbeles? Jūs teicāt – mēbeles? Mēs ņemsim! Tagad jau esam iedzīvojušies, iekārtojuši šo vietu, padarījuši to par mājīgu vidi.”
Bez palīdzības iztikt nevar, bet, lai kāds palīdzētu, nedrīkst zaudēt degsmi. Viesītes sociālajam dienestam tika piedāvāta sadarbība ar Somijas labdarības organizāciju, bet neviens no pašvaldības nerunāja angliski. Lauru paņēma kā tulku, lai nodibinātu kontaktus, viņa izstāstīja par savu ieceri. Pēc nedēļas somi uzrakstīja e-pastu, teica, lai atsūta sarakstu ar lietām, kuras vajag jauniešu centram. Vēlāk viņi piegādāja divus furgonus ar mēbelēm, mantām, spēlēm. Tad tu vienkārši stāvi un tev birst asaras.
“Mēs sevi identificējam ne tikai ar Viesīti, bet arī ar Sēliju kopumā. Un var teikt, ka esam vienoti. Šo piecu gadu laikā, kamēr darbojos Viesītē, jaunatnes lietas aktivizējušās pa visu Sēliju. Šeit tas ir svarīgi. Katru gadu tiek rīkotas Sēlijas Jauniešu dienas. Viesīte ir idejas autore, bet idejas piekritēji ir arī pārējie Sēlijas novadi.”
Iedarbināts jauns mehānisms
Tas nav tikai centrs, kurā bērni pavada savu brīvo laiku. Jauniešu centrā bērni mācās arī gatavot ēst, ar viņiem tikties brauc pašvaldības policijas pārstāvji, kā arī citu amatu veicēji, kuri māca, kā kurā situācijā rīkoties. Bērni tiek sagatavoti dzīvei, apgūst kārtību un patstāvību.
Viņiem bieži vien iemāca to, kas netiek ierādīts mājās: “Jā, situācija ir tāda, ka daļa bērnu nāk no ne pārāk labvēlīgām ģimenēm. Daudzi kaut ko centriņā dara pirmo reizi. Mums ir arī virtuvīte, mācāmies cept, vārīt. Vecāki bieži vien savas aizņemtības dēļ bērniem neļauj izpausties virtuvē, un tad nu sanāk tā, ka bērns dodas patstāvīgajā dzīvē, bet nemāk pat olu izcept. Šī ir vieta, kur bērni iemācās sociālās prasmes.”
Ārpus ikdienas pasākumiem ir daudz citu notikumu – tiek rīkoti kino vakari, notiek jauno rokgrupu konkurss, uz kuru brauc jaunieši pat no Liepājas,
tāpat ir iespēja doties starptautiskajos apmācības braucienos, kur viņi iemācās jaunas lietas: “Pirmajā gadā, kad norisinājās jauno grupu konkurss, bija septiņi dalībnieki, kuri visi bija sabijušies un nepārliecinoši. Likās, ka mums nav izdevies. Bet nu jau konkurss notiek piekto gadu. Piesaistījām profesionālu žūriju, piemēram, Ati Ieviņu. Interese ir augusi tā, ka piedalās vairāk nekā 20 grupas.”
Tiek svinēti dažādi svētki, arī Helovīns: “Jā, tie nav latviešu svētki, bet jaunieši par to iedegas, veselu nedēļu taisa dekorācijas un pēc tam arī godprātīgi novāc to visu – entuziasms ir apbrīnojams. Helovīna svinēšana ir aptvērusi vai visu Sēliju. Tāpat mums ir jauniešu dome, kurā darbojas ļoti aktīvi jaunieši, kuri dodas uz ārzemēm, lai dalītos pieredzē, lai redzētu, kā strādā citi. Tā vairs nav atpūta, bet reāls darbs. Šie jaunieši tiešām savā dzīvē vēlas kaut ko sa-sniegt, iemācīties. Viņi zina, ka ir jādara daudz, lai panāktu savu. Un tas ir tik labi, ka mēs šajā darbā varam jauniešiem pavērt citus horizontus.”
Bērni ir mūsu tagadne
Laura stāsta, sākotnēji bijis grūti pārliecināt, ka ir nepieciešams jauniešus sūtīt uz ārzemēm, lai viņi iegūst citu pieredzi, attīstās, paver sev jaunas durvis: “Ej un iestāsti gados vecam deputātam, ka jāiegulda nauda, lai viņam nepazīstamu bērnu uz nedēļu aizsūtītu uz Angliju. Tas jau nekas, ka to naudu Eiropa pēc laika atmaksās, jo sākumā tik un tā jāiegulda pašvaldības nauda. Aizsūtot uz Angliju vairākus bērnus, nācās ieguldīt vairākus tūkstošus eiro.”
Līdz ar to deputātiem šķitis, ka nauda tiek nelietderīgi izšķiesta. Ja nu to naudu neviens neatmaksā?
“Kad es kaut ko prasu, man vienmēr uzdod jautājumu – ko es par to saņemšu? Ko no tā, ka četri bērni aizbrauks uz ārzemēm, iegūs mūsu novads? Pavisam vienkārši – mēs iegūstam četrus izglītotākus jauniešus, tādus, kuri ir iemācījušies kaut ko jaunu. Iespējams, ka vēlāk viņi ar savām zināšanām Viesīti padarīs par labāku vietu. Esam sēdējuši pie viena galda ar Norvēģijas jaunatnes lietu pārstāvjiem, un viņi uz mums skatījās kā uz līdzīgiem – mazā Viesīte ir izdarījusi ļoti daudz.”
Laura savu ideju par Jauniešu centru gribēja īstenot tūlīt un tagad. Ideja nevarēja gaidīt. Kāpēc? Viņa uzskata, ka teiciens “Bērni ir mūsu nākotne” nav īsti precīzs. Viņa saka: “Bērni ir mūsu tagadne.”
“Kad runa ir par bērniem, ir jārīkojas tagad, nevis rīt vai parīt. Tāpēc mana ideja nevarēja gaidīt. Tā pie manis atnāca gada vidū, kad budžets jau bija sadalīts, bet man šā vai tā vajadzēja, lai centrs sāk darboties tieši tad. Bērni nebūs mūsu nākotne, ja mēs viņos neieguldīsim tagadnē.”
Laura ir pārliecināta, ka labākais veids, kā jauniešus noturēt dzimtajā vietā vai radīt viņos vēlmi atgriezties, ir veidot tādu vidi, kurā viņi jutīsies droši, tādu, uz kuru būs vēlme braukt atpakaļ.
“Tas ir mūsu uzdevums. Mēs nevaram zināt, ka tas bērns, kurš aizbrauca, atgriezīsies Viesītē, bet mēs varam radīt vidi, kurā viņi vēlēsies atgriezties pēc tam, kad būs izskrējušies lielpilsētā. Un daudzi tiešām atgriežas. Mans mērķis ir atstāt kaut ko paliekošu. Tā, lai bērniem nav jāklīst apkārt, lai viņiem ir kur pēc skolas gaidīt autobusu, spēlēt spēles, sagaidīt pulciņu, lai viņi nestaigā apkārt un nedara muļķības. Jo skola ir skola – tā beidzas, un tad tā vairs nav skolas atbildība, ko tas bērns dara pēc stundām. Ir dienas, kad šeit ir 30 cilvēki, ir dienas, kad pieci, bet kāds centrā vienmēr ir. Un tas vairs nav vienkārši mans sapnis, tas ir reāls centrs, kuru nu jau atbalsta pašvaldība, kam ir atvēlēts savs budžets,” stāsta Laura.
Jauniešu centrs nozīmē arī jaunas darba vietas. Nu Viesīti par piemēru ņem arī citi novadi.
Mūžu dzīvo, mūžu mācies
“Protams, nav tā, ka Viesītē pirms manis nekas nenotika, bet es strādāju pie tā, lai cilvēki zina, kas notiek, ko darām centrā, ko bērni sasniedz, kas vispār norisinās Viesītes novadā. Esmu izveidojusi novada sociālos kontus feisbukā, tviterī, jo Rīgā iemācījos: ja tu pats nerunāsi par saviem darbiem un nedaudz sevi neuzslavēsi, neviens tavā vietā to nedarīs.”
Šajos sociālajos kontos Laura ziņo par novada aktivitātēm ar mērķi plašākai sabiedrībai parādīt, ka Viesīte ir lielisks novads ar ļoti darbīgiem un uzņēmīgiem cilvēkiem.
“Te ir daudz jauno uzņēmēju, jauni cilvēki, kuri attīsta savas mājsaimniecības. Gribas par šiem cilvēkiem uzrakstīt. Ir zemnieku saimniecība “Vilciņi”, kur darbojās mana skolasbiedre Sabīne. Tik aktīva un darbīga, un es vienmēr centos par viņu uzrakstīt, lai izskan Latvijas mērogā. Darīju to tik ilgi, līdz visa viņas ģimene tika uzlūgta pie Latvijas prezidenta. Tad viņa man zvanīja un teica: “Tu mani visur stūmi un bīdīji, un nu mēs tikām pie prezidenta. Paldies tev!” Neko vairāk man arī nevajag. Svarīgākais, ka cilvēki ir priecīgi un lepni par to, ka viņu mīļā Viesīte izskan arī ārpus novada robežām. Tad ir vērts strādāt arī brīvdienās un pēc pulksten pieciem,” atzīst Laura.
Laura arī jauniešiem, ar kuriem tiekas un strādā ikdienā, māca, ka ir jāiegulda liels darbs,
sākumā, iespējams, jāstrādā bez atalgojuma, jācīnās par savu taisnību, jādeg par savu ideju un to, kam tici, lai vēlāk varētu gāzt lielus kalnus: “Ir svarīgi ticēt, ka viss ir iespējams. Pēc divu gadu darbošanās Jauniešu centrā es sapratu, ka man laiks sākt kaut ko jaunu. Man bija ļoti grūti atvadīties, bet jutu, ka vajag.”
Šobrīd Laura ir dekrēta atvaļinājumā, bet pirms tam jau gadu strādāja pašvaldības attīstības nodaļā. Pēc bērna kopšanas atvaļinājuma viņa noteikti atgriezīsies darbā. Viņa smejot stāsta: tā kā viss tik labi sanāca ar Jauniešu centru, domājusi, ka arī jaunajā amatā ar savu ideju bīdīšanu ies līdzīgi, taču nācies smagi vilties un apdedzināties.
“Man bija ļoti liela un svarīga vēlme – lai tiktu uzbūvēts sociālās aprūpes centrs/pansionāts. Somijā iedvesmojos, redzot, ka pansionāti tur nav vieta, kas cilvēkus biedē – citur viesnīcas nav tik labas. Tik mājīgi. Bet pie mums ir tādi pansionāti, ka žēl tos, kam tur jāpavada vecumdienas. Ar ko, piemēram, mana vecmamma ir sliktāka par cilvēkiem, kuri vecumdienas pavada Somijā? Bija jāpieņem lēmums – vai nu tagad, vai nekad. Ieceri sākotnēji divas reizes noraidīja. Liekas, ka pa to laiku pamatīgi nosirmoju. Es kārtīgi apdedzinājos, bet nepadevos. Tagad jauna sociālās aprūpes centra izveide jau ir finiša taisnē. Mēs bieži vien naudu tērējam tik neracionālām lietām, arī ikdienā, ieejot veikalā. Bet, kad nopērc kaut ko, kas kalpos ilgtermiņā, ir tik laba sajūta, un tā būtu jājūtas jebkuram, kurš atbalstījis šo ideju. Ir jāsavelk jostas, bet cik noderīgs būs šis aprūpes centrs!” viņa turpina stāstīt.
Tā bijusi liela cīņa, un Laura uzskata, ka tieši pieredze žurnālistikā viņai palīdzējusi iegūt nepieciešamo pašpārliecību
un noticēt sev arī tad, kad licies, ka viņa vairs nespēj. Laura iedrošina visus – gan jauniešus, gan vecāka gadagājuma cilvēkus – nepadoties un mesties iekšā visā, ko dzīve sniedz.
“Žurnālists ir cilvēks, kurš zina no visa pa drusciņai, jo tāds ir viņa darbs – iet ar pārliecību un runāt arī par tēmām, kuras iepriekš likušās svešas. Tāpēc tiem jauniešiem, kuri man jautā, kādēļ viņiem par velti strādāt kādā organizācijā, piedalīties pasākumos, es atbildu ar pretjautājumu – kāpēc tu ej skolā? Tāpēc, lai pilnveidotos, lai iemācītos. Jebkas, ko tu dari, tev kaut ko māca, un tu to vari ierakstīt savā CV, kas ir kā tava seja,” domā Laura.
Tieši neatlaidība un vēlme darboties veido šo pasauli par labāku vietu. Un reizēm jācenšas pabūt vairākās vietās vienlaikus, lai kaut ko mainītu: “Man daudzi saka – Laura, tu esi visur! Bet tikai tāpēc, ka esmu iesaistījusies tik daudzos projektos, organizācijās, darbos, un tāpēc, ka pilnveidoju sevi, neapstājos attīstībā, es esmu tur, kur esmu. Un, pat ja nolaižas rokas, es mēģinu vēl. Kas par to, ja tev vēlreiz pateiks nē?”
