Neviens netika galā 3
Ne visi Jaunpils un Saules ļaudis, kas pazina Arni, vēlējās par viņu izteikties, bet tie, kas runāja, labprātāk palika anonīmi. Jo ir bailes, īpaši mazajā Saulē, ka Arnis atgriezīsies, un ja nu viņa vainu nepierāda un jau drīzumā viņš nokļūst uz brīvām kājām?
Ar savu uzvedību apkārtējo uzmanību Arnis piesaistījis 11 – 12 gadu vecumā. Dzīve viņam nebija sākusies rožaini. Mātei paticis iedzert. Alkoholismu pavadījusi nespēja parūpēties par bērniem, skandaloza daba. Mātei atņemtas aprūpes tiesības ne tikai par Arni, bet arī viņa vecāko brāli un māsu. Tēvs strādājis ārpus Jaunpils, izveidojis citas attiecības un bērnus apņēmušās aprūpēt un pieskatīt abas vecmāmiņas. Tēvamāte bijusi stingra, tāpēc bērni labprātāk uzturējušies pie mammas mātes, kas bijusi mīkstāku sirdi.
“Sociālajam dienestam un bāriņtiesai nebija īsta pamata bērnus sūtīt uz bērnunamu, jo pie vecmāmiņām bērni bija apģērbti, paēduši un abas kundzes apņēmās rūpēties par viņiem,” man saka Jaunpils novada sociālā dienesta vadītāja Inita Lapiņa.
Diemžēl Arnim skolā nav paticis mācīties, kaut gan galva strādājusi labi. Bijis rupjš, neklausījis skolotājus, paticis darīt pāri vājākiem, tostarp meitenēm. Kādam skolasbiedram iebāzis galvu izlietnē un laidis ūdeni. Aizgājis uz sākumskolu, kur lellei nogriezis matus. Paskaidrojumos bravūrīgi rakstījis, ka apmeklējis dažādas iestādes un viņam nekas nedraudot. Nekaunīgs. Sešpadsmit gadu vecumā paziņojis, ka nevēloties mācīties, gribot strādāt, jo protot pienest ķieģeļus un jaukt cementa javu.
“Atceros, kā ar problēmbērniem, kuru vidū bija Arnis, Saulē taisījām putnubūrīšus un rotaļlaukumu. Cilvēki slavēja, bērni bija priecīgi un dabūja godarakstus, arī Arnis. Bet jau pēc gada – 2007. gadā – pašvaldība saņēma sūdzību no Saules iedzīvotājiem (to bija parakstījusi arī Arņa māsa), ka viņš posta paša veidoto rotaļlaukumu, tur dzer un ālējas,” atceras sociālā dienesta darbiniece darbā ar ģimenēm, bērniem un skolotāja Dace Adiņa.
Jau 2005. gadā pašvaldība sākusi meklēt četrpadsmitgadīgajam Arnim internātskolu, jo Jaunpils vidusskolas skolotāji atteikušies ar Arni strādāt. Par alkohola lietošanu un rupjību Arnis jau bijis administratīvi sodīts. Tomēr Mežotnes internātskolā neizturējis pat gadu. Aizbraucis gan uz turieni bravūrīgs. Kādam biedram pa nakti zobupastu ausīs saspiedis, bet arī pats dabūjis trūkties. Iestājies vakarskolā Tukumā, bet tur nemācījies. Nokļuvis Cēsu kolonijā, no kuras iznācis 2010. gadā, kad kļuvis pilngadīgs. Sekojušas zādzības, laupīšanas, kopā ar draugu Arnis nodedzinājis kādam zemniekam šķūni ar lopbarību. Cietums.
2015. gadā, iznācis no cietuma, sadraudzējies ar jauku meiteni no labas ģimenes, kas viņu pieņēmusi arī pie sevis uz dzīvi. Kā sākumā teicis meitenes tēvs: “Kā ir, tā ir. Mēģināsim audzināt,” bet pēc tam: “Iespēju devām, bet viņš to neizmantoja.” “Pusotru gadu pie mums nodzīvoja. Puisis kā puisis. Man nebija sūdzību. Strādāja pie mums un citur gadījuma darbus. Viņam bija visi apstākļi, lai noturētos uz ceļa,” man saka meitenes mamma.
