Anda Līce: Ļaunums, vārdā vienaldzība 0
Man nav pieredzes ar interneta vietni “Facebook”, jo to nelietoju, tomēr tās plusus un mīnusus zinu no citu piedzīvotā. Tāpat kā dzīves visas jomas, arī internets prasa drošības noteikumu ievērošanu, tomēr ar to nezināšanu vai neuzmanību nedrīkst piesegt kādu citu personu neētisko un pat pretlikumīgo rīcību.
Iedomājieties šoku, kādu piedzīvojat jūs un jūsu interneta draugi, kad kādu dienu viņi saņem it kā jūsu sūtītās neķītrības.
Izrādās, izmantojot bibliotēkas datoru, tā izklaidējas kāds pa jūsu nedroši aizvērtu vietni iekļuvušais vecāko klašu audzēknis. Bibliotēkā, no kuras datora jūs pēdējo reizi apmeklējāt “Facebook” vietni, jūs noskaidrojat skolēna vārdu un dodaties uz pusaudža skolu, lai dabūtu šī puiša vecāku tālruņa numuru un mierīgā ceļā ar viņiem par notikušo izrunātos.
Pašreizējais pilsoņu datu aizsardzības likums tālruņa numuru bez tālruņa īpašnieka piekrišanas sniegt aizliedz. Ar skolas direktores un administratores starpniecību jums izdodas sazināties ar zēna klases audzinātāju, kura telefoniski zēna mātei jautā, vai drīkst jums nosaukt viņas tālruņa numuru. Zēna māte to neatļauj. Skolā jums arī pasaka, ka tā esot jūsu vaina – vajadzējis ievērot interneta lietošanas drošības noteikumus – un piedāvā vērsties policijā, ko jūs arī darāt, pamatīgi tērējot savus nervus un laiku bez pārliecības, ka ar to vainīgā piesegšana beigsies.
Vismazāk aizsargāts jebkurā situācijā cietušais būs tik ilgi, kamēr vainīgos līdzcilvēki piesegs. Tas Latvijā notiek no apakšas līdz pašai augšai un ir galvenais cēlonis tam, ko saucam par bardaku. Viss sākas ģimenē, kurā vecāki un vecvecāki ir pārliecināti, ka vainīgi ir visi citi, izņemot viņu lolojumu. Šādu pieņēmumu diktē vai nu ieņemamais amats, vai vienkārši nevēlēšanās sevi apgrūtināt ar patiesību, kas, kā zināms, bieži ir rūgta.
Mazgadīgie rakstīto un nerakstīto likumu pārkāpēji, nesastopot nekādus šķēršļus, sasnieguši pilngadību, iet biznesā un politikā, kas daudziem arī ir tikai bizness, un tad pat tie, kas viņus piesedza, brīnās: “No kurienes tādi rodas, kur skatās vecāki, kur skola un likumsargi?”
Piesedzēju aplim var būt mazāks vai lielāks rādiuss, sekas vienmēr ir – kādam nodarītā netaisnība.
Mēs taču redzam, kā ģimenes klani, dažādas valsts iestādes, politiskās partijas, tiesu vara, vietējās un pasaules valdības piesedz savējos.
Atzīt savējo vainu, viss viens, vai tā būtu ģimenes vai valsts lieta, ir bail un kauns, tomēr vienīgi patiesība mūs spēj darīt brīvus. Meklējot ļaunuma sakni, atklājas – ļaunums visbiežāk sakņojas vienaldzībā.
