VIDEO: Ļaunuma un bezdvēseliskuma svinēšana Larsa fon Trīra jaunākajā filmā 0
Larsa fon Trīra jaunākās filmas varoni Džeku, pēc izglītības inženieri, pēc aicinājuma – arhitektu, tāpat kā sermuli vistu kūtī, vada asins neprāts, vienīgā atšķirība – Džeks to dara mākslas vārdā.
Nebūs melots un pārspīlēts, ja sauksim dāni Larsu fon Trīru par intelektuālu kino režisoru. Prasmīgais manipulators katrā savā filmā pamanās zibenīgi ievilkt kino skatītāju dubļu un izmisuma bedrē, izvārtīt tur un tad pamest, pievēršoties filosofiskām mežģīnēm par dzīves un aizkapa jēgu vai bezjēgu. Paņēmienu noteikti var saukt par drosmīgu, turklāt jau diezgan ilgu laiku tas darbojies nevainojami. Vēl ilgi pirms “Māja, ko uzcēla Džeks” iznākšanas uz ekrāniem, 2017. gada sākumā, slavenais provokators stāstīja presei, ka viņa topošās filmas par slepkavu maniaku tapšanu iedvesmojis Donalds Tramps un tā svinēs dzīves ļaunuma un bezdvēseliskuma ideju.
“Mājas, ko uzcēla Džeks” pirmizrāde šī gada Kannu kino festivālā bija kā uzsauciens – te es esmu, fobijām sirgstošais, publikas dievinātais trakais Larss, uzķēzīju uz jūsu sarkanā paklāja, un nekas man par to nebūs! Skatītāji – kino profesionāļi un kritiķi – dalījās divās frontēs: tajos, kas filmas laikā šokēti pameta zāli un rakstīja klaji iznīcinošas recenzijas, un tajos, kas uzskatīja, ka Trīrs ir bijis lielisks, kā vienmēr. Režisors pats komentēja, ka pretreakcija varētu būt bijusi vēl asāka un ka tad, ja filma būtu patikusi visiem, tā būtu izgāšanās.
Tomēr kino vēsture apliecina to, ka visam ir robežas, pat ģēnija visatļautībai.
Aktuāli par to runāt ir arī neseno “me too” protestu kontekstā, kuru atvilnis nokļuva līdz pat Larsa fon Trīra karalistei – viņa kinostudijai “Zentropa”, apsūdzot režisoru despotismā un visatļautībā pret aktrisēm, tostarp arī pret slaveno islandiešu mūziķi Bjorku filmas “Dejotāja tumsā” filmēšanas laikā.
“Mājas, ko uzcēla Džeks” notikumi norisinās septiņdesmito gadu Amerikā. Estētu un pedantu Džeku, kura tieksme pēc ideāli sakārtotas vides robežojas ar obsesīvi kompulsīviem traucējumiem, ir piemeklējusi radošā krīze, kurai izeju viņš rod, izkopjot slepkavības kā mākslas darbus. Sākušās kā nejaušības, viņa veiktās sērijveida slepkavības kļūst aizvien rafinētākas, palielinot aizu starp Džeka pasauli un realitāti.
Filma, kuras estētika ir radniecīga brāļu Koenu “Fargo”, kā arī Deivida Linča “Tvinpīkas” Amerikai – provinciālai, nepievilcīgai videi, kurā mīt dīvaiņi, veidota divos paralēlos slāņos – ekrānā redzamo papildina Džeka sarunas ar Vergiliju pa ceļam uz elli. Šīm sarunām mums vajadzētu ļaut iepazīt Džeku, sajust empātiju pret viņu kā filmas galveno varoni, tomēr tās drīzāk ir kā slūžas, kas atrauj vaļā aizvien pieaugošu pretīgumu, turklāt, kas smieklīgi, ne tikai skatītājā, bet arī slavenajā dzejniekā. Vergilijs Džekam kādu brīdi pat sašutis saka: “Tu, antikrist, es vēl nekad neesmu pavadījis tik samaitātu cilvēku kā tevi!”
Džeka domas un darbības vada nesagraujama pārliecība par savu taisnību, kuru Vergilijam neizdodas iedragāt. Uz jautājumu, kādēļ Džeka upuri visbiežāk ir sievietes, Džeks attrauc, ka ar viņām strādāt ir vieglāk, atbildot ar pretjautājumu: “Kāpēc vienmēr vainīgs vīrietis? Vai, piedzimstot ar vīrišķo dzimumu, tu jau piedzimsti vainīgs?” Tas, ka Džeks slepkavojot rīkojas klaji nepiesardzīgi, it kā noreducē viņa nežēlīgo spēli uz vienkāršu – pieķers/nepieķers. Kad viņš nosūta vietējai avīzei upuru fotogrāfiju ar parakstu “Misters Izsmalcinātība”, tas ir kā kārtējais pierādījums, ka upuri šeit ir absolūti pakārtotā lomā, prioritāras ir viņa un ķērāju attiecības.
Šī shēma ir labi pazīstama no filmām par slepkavām maniakiem, kā arī krāpniekiem – vajadzība pēc uzmanības, pēc apjūsmotāja; kāda, kurš novērtētu ļaundara izsmalcinātību vai veiklību. Interesanti, ka pats Trīrs uzaudzis brīvi domājošā ģimenē, kur bērnu audzināšana notikusi visai liberāli, uzskatot jebkurus ierobežojumus un noteikumus par raksturu graujošiem. “Māja, ko uzcēla Džeks” ir kā klasiska bērnības traumas ilustrācija – kā mazais Larss, izaudzis liels, izveido iluzoro – kino – pasauli, kurā viss, pat šausmās stingstošo upuru darbības pirms nāves, notiek pēc filmas galvenā varoņa diktētiem noteikumiem.
Meklējot attaisnojumu, kādēļ šādai filmai būt, jāpiemin filmas epizode, kas notiek pēc Džeka pārejas citā – transcendentālā pasaulē, Vergilijam vedot viņu caur elles lokiem, kur kādā no pārejām pa plašiem logiem paveras skats uz vakara saules pielietu pļavu. Tur siena pļāvēji kustas vienā ritmā, vienlaikus ieelpojot un izelpojot, gluži kā Džeka bērnības atmiņās, kad viņš stāsta par “pļavas elpu” jeb pļāvēju kopsoli. Vergilijs saka, ka tie ir Elizejas lauki, varonīgo un cēlo dvēseļu mājvieta, kur ieeja viņiem liegta. Šī ir vienīgā filmas aina, kurā nostalģisku skumju māktais Džeks atgādina cilvēcisku būtni, nevis aukstasinīgu slepkavošanas mašīnu, kura vienīgās emocijas ir aizkaitinājums un riebums. Sarunā ar Vergiliju viņš argumentē savas darbības ar jēra un tīģera atveidojumiem Viljama Bleika dzejā, kur “Dievs ir radījis abus, bet jērs iemieso nevainību, savukārt tīģeris cietsirdību, un viņa dabā ir nogalināt – kāda ir arī mākslinieka daba. Jēriņam tika dāvāta iespēja dzīvot mūžīgi mākslā, un māksla ir dievišķa”.
“Māja, ko uzcēla Džeks”/”The House That Jack Built”
Dānija, Francija, Vācija, Zviedrija, 2018.
Režisors: Larss Fon Trīrs
Lomās: Mets Dilons, Bruno Gancs, Uma Tūrmane
No 30. novembra “Kino Citadele”, “Multikino”, “Cinamon Alfa”, “Kino Bize”
Video treileris:
