Ļaunuma impērijas sakāve. Sāsts par vienu no izšķirošajiem notikumiem Eiropas un pasaules vēsturē 0
Jaroslavs Šareks, Polijas Nacionālās piemiņas institūta priekšsēdētājs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kauja pie Varšavas 1920. gada augustā bija ne tikai Polijas–Padomju Krievijas kara kulminācijas brīdis, bet arī viens no izšķirošiem notikumiem Eiropas un pasaules vēsturē.
Britu diplomāts Edgars Vincents D’Abernons, tiešais notikumu liecinieks, savā grāmatā “Astoņpadsmitā izšķirošā kauja pasaules vēsturē” secināja, ka poļi toreiz izglāba Rietumu civilizāciju no padomju fanātiskās tirānijas.
Diemžēl Eiropas valstu iedzīvotāju vēsturiskajā apziņā šis fakts nav iesakņojies.
Pēc varas pārņemšanas Krievijā lielinieki Vladimira Ļeņina vadībā centās “eksportēt” revolūciju uz Eiropu.
Pirmais maršs uz Rietumiem sākās jau 1918. gada beigās, kad pēc Vācijas sakāves Pirmajā pasaules karā sarkanā armija iesoļoja vācu okupācijas karaspēka atstātās Ukrainas, Baltkrievijas un Baltijas valstu teritorijās.
Par galveno šķērsli tās ceļā kļuva Polija, kura tieši bija atguvusi neatkarību. Polijas– padomju karš sākās 1919. gada janvārī.
1919. gada martā Maskavā tika izveidota Komunistiskā Internacionāle (Kominterne) kā organizācija, kas kontrolēja 32 pasaules valstu komunistiskās partijas, kuras boļševiku Krievijai kalpoja par politisko instrumentu.
1919. gada vasarā Kominternes priekšnieks Georgijs Zinovjevs teica: “Var ar pilnu pārliecību teikt: jau pēc gada visa Eiropa būs komunistiska, bet cīņa par komunismu pārcelsies uz Ameriku, varbūt arī uz Āziju vai citām pasaules pusēm.”
Tomēr lieliniekiem pirmkārt bija jātiek galā ar iekšējo ienaidnieku – krievu “balto” karaspēku ģenerāļa Antona Deņikina vadībā. Pateicoties tam, 1919. gadā poļi atguva savas zemes, kas bija piederējušas Žečpospoļitai pirms tās sadalīšanas XVIII gadsimtā: Viļņu, Minsku un lielāko daļu Baltkrievijas.
Lai apturētu Deņikinu, kas virzījās uz Maskavu, poļu frontē lieliniekiem nācās noslēgt pamieru.
1919./1920. gada ziemā lielinieki piedāvāja noslēgt miera līgumu ar Poliju, cerot uz propagandas efektu – pasaules sabiedrības maldināšanu, jo tajā pašā laikā notika gatavošanās ofensīvai un sarkanās armijas spēku koncentrēšana Smoļenskas apkārtnē.
Polijas armijas virspavēlnieks Juzefs Pilsudskis nolēma veikt preventīvu uzbrukumu. 1920. gada 21. aprīlī Varšavā tika parakstīta vienošanās starp Poliju un Ukrainas Tautas Republiku, kas arī, ņemot vērā lielinieku darbības, cīnījās par neatkarības saglabāšanu.
Pateicoties Polijas–Ukrainas ofensīvai, izdevās uz laiku atkarot Kijevu, taču jau pēc mēneša ienaidnieks saņēma pastiprinājumus no Krievijas attālākiem reģioniem un sabiedrotie bija spiesti atkāpties.
Galvenais sarkanās armijas uzbrukums sākās 1920. gada 4. jūlijā Baltkrievijā.
Rietumu frontes komandieris Mihails Tuhačevskis deva pavēli saviem karavīriem, kurā bija šādi vārdi: “Strādnieku revolūcijas karavīri – vērsiet savu skatienu uz rietumiem.
Rietumos izšķiras pasaules revolūcijas likteņi. Ceļš uz pasaules ugunsgrēku ved pār Baltpolijas līķi.”
Polijas armija nespēja apturēt ienaidnieka pārspēku un bija spiesta atkāpties. Polijas vienības visu laiku atkāpās uz rietumiem, taču neļāva sevi aplenkt un sakaut, saglabājot savu kaujas vērtību.
Nāves draudu priekšā sabiedrība mobilizējās, un lielu lomu šajā ziņā nospēlēja arī katoļu baznīca. Aicinājumam iestāties armijā atsaucās vairāk nekā 100 tūkstoši brīvprātīgo, to skaitā 30 tūkstoši Varšavas iedzīvotāju.
Vienlaikus Polijas valdība meklēja palīdzību ārzemēs. Lielbritānijas premjerministrs Deivids Loids Džordžs palīdzības vietā piedāvāja vienīgi starpniecību miera sarunās ar lieliniekiem, kuri pieprasīja praktiski atdot varu Polijas komunistiem.
Labāk rīkojās Francija, piedāvājot piegādāt lielu daudzumu ieroču un munīcijas.
Situācijas nopietnību apzinājās pāvests Benedikts XV, kurš 5. augusta vēstulē rakstīja: “Šobrīd ir apdraudēta ne tikai Polijas nacionālā pastāvēšana, bet arī visai Eiropai draud jauna kara šausmas.”
Maskava lielas propagandas kampaņas ietvaros ar moto: “Rokas nost no Padomju Krievijas” mobilizēja komunistiskās partijas un kreisā spārna arodbiedrības visā Eiropā darboties pret Poliju.
Dzelzceļnieki Vācijā un Čehoslovākijā bloķēja iepriekš minētas militārā aprīkojuma piegādes Polijai. Abu šo valstu valdības klusībā atbalstīja lieliniekus. Vienīgais šiem transportiem drošais ceļš veda caur Rumāniju.
Sarkanā armija politisko iemeslu veica uzbrukumu divos pretējos virzienos, kas vēlāk kļuva par vienu no lielinieku sakāves iemesliem. Rietumu fronte spēcīgi virzījās uz rietumiem, uz Varšavu, ar mērķi izlauzties līdz Vācijai.
Savukārt Dienvidrietumu fronte nogriezās dienvidrietumu virzienā, lai pārvarētu Karpatu kalnus un izraisītu revolūciju Ungārijā un Čehoslovākijā.
Starp Varšavai uzbrūkošām vienībām un vienībām, kas devās uzbrukumā caur Ļvivu Karpatu virzienā, izveidojās liels pārrāvums, kurā atradās vienīgi vājas lielinieku vienības.
Juzefs Pilsudskis nolēma to izmantot, izvēršot triecienu no dienvidiem, Varšavai uzbrūkošiem lieliniekiem no aizmugures. No 1920. gada 16. augusta Polijas uzbrukums piespieda Tuhačevska karaspēku paniski atkāpties.
Pēc desmit dienām ienaidnieks bija sakauts, zaudējot 25 tūkstošus nogalināto un 66 tūkstošus sagūstīto. 12. oktobrī Rīgā noslēdza pamieru, ar kuru karš tika izbeigts.
Polijas valsts neatkarīgā pastāvēšana tika paglābta.
Varšavas kauja bija pirmā padomju ļaunuma impērijas sakāve, kurai pateicoties pasaules vēstures gaita izvērtās citādi, nekā vēlējās Ļeņins.
Drīz pēc zaudētās kaujas pie Varšavas lielinieku vadonis atzina: “Polijas karš bija svarīgākais pavērsiena punkts ne tikai Padomju Krievijas, bet arī pasaules politikā. [..] Viss tur, Eiropā, bija ņemams. Taču Pilsudskis un viņa poļi izraisīja gigantisku, līdz šim nepieredzētu pasaules revolūcijas lietas sakāvi.”
Raksts vienlaikus arī publicēts Polijas mēneša izdevumā “Wszystko Co Najważniejsze” (“Viss, kas ir svarīgs”), ar Polijas Nacionālās piemiņas institūtu īstenotā projekta ietvaros.
