Monika Zīle: Laulību priekšvakarā 5
Nesen Indijas pilsētā Rāmpurā kāzu ceremonijas laikā līgava pēkšņi secinājusi, ka izredzētajam ir veselības problēmas un tāpēc jauneklis nederēs vīra lomai. Piemērotāks viņai šķita viens no kāziniekiem, kuram līgava bez kavēšanās piedāvāja apprecēties arī gluži praktisku apsvērumu vārdā – mielasts jau sagatavots, viesi noskaņoti līksmot, muzikanti salīgti. Tam pēc neliela šoka piekrita viņas radi, un, neraugoties uz bijušā izredzētā skaļo protestu, laulības tika noslēgtas un svinībām atvēlētās dienas aizritēja līksmi. Notikuma apraksts satur mājienus, ka pie altāra patiesībā notikusi savdabīga rēķinu kārtošana starp meitenes un atraidītā puiša vecākiem, un secina: ja laulību priekšvakarā nav līdz galam atrisināti visi šaubīgie jautājumi, iznākums var būt neprognozējams.
Tā kā jau pēc dažiem mēnešiem Latvija ar Saeimas “vedēju” starpniecību precēs vienu no saviem pilsoņiem, kuram pēc ceremonijas jāiegūst Valsts prezidenta tituls, tad Rāmpuras kāzu aprakstītāja brīdinājums ir ļoti aktuāls. Titula pretendentu “kastings” – izraudzīšanās un novērtējums – ir sācies, bet notiek dziļā slepenībā un, gluži kā senču patriarhālajā sabiedrībā, bez līgavas klātbūtnes. Viņu sasniedz tikai caur aizkulišu sarunu telpu durvju šķirbām izspurgušu sarunu fragmenti un “vedēju” sarakstē noklīdušas neviennozīmīga satura vēstules. Līgavai to autori dod padomu rātni pildīt ikdienas pienākumus, neiespringstot minējumos par izvērtēšanas gaitu un galīgo ceremoniju. Vai tad viņa nav piedzīvojusi, ka pat altāra priekšā notiek “vedēju” pārbīde ar visām no tā izrietošajām sekām?…
Runājot bez līdzībām – gribētos saprast, kādu cilvēku Valsts prezidenta amatā šoreiz vēlas redzēt tie, kuri par viņu Saeimā balsos: pieredzējušu politiķi, sabiedrībā augstu vērtētu personību, ārēji simpātisku indivīdu, Latvijas starptautisko atpazīstamību veicināt spējīgu kādas jomas profesionāli vai rāmi savas termiņdienas Rīgas pilī aizvadīt noskaņotu mieramiku?… Neizpratni raisa tas, ka daži politiķu izteicienos par vēlamiem kandidātiem atzītie un sabiedrībā vētīt sāktie, izrādās, patiesībā nemaz nav uzrunāti – piemēram, to par sevi nupat sacīja Eiropas Kopienu tiesas tiesnesis Egils Levits.
Līdz pēdējam brīdim saglabāt intrigu vēlams detektīvromānos, kur pēdējā nodaļā sižets tīšām jāsamezglo tā, ka lasītājs atrisinājumā dabūtu sirdsklauvi. Piedzīvot to Valsts prezidenta ievēlēšanas dienā Latvijas sabiedrība nav pelnījusi.
