“Laulībā esmu jau vairāk nekā 25 gadus, ģimenē aug trīs brīnišķīgi bērni” – mūzikas akadēmijas rektors par saviem dzīves principiem, kas ir svarīgi arī darbā
179
Pēdējās dienās Guntars Prānis, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektors, un viņa komentāri redzami teju visos medijos saistībā ar skandālu par iespējamu pasniedzēju seksuālo varmācību pret studentēm. Vieni šonedēļ gaidīja viņa atkāpšanos, citi uzskatīja, ka viņam ir jāpaliek amatā.
LA.LV šī situācija ieinteresēja mazliet no cita skatu punkta. Vislabāk cilvēka attieksmi pret darbu nosaka tas, kāds viņš pats ir kā personība, no kādas ģimenes nāk, kādus principus ievēro savā privātajā dzīvē. Tas atspoguļojas arī darbā un komunikācijā ar kolēģiem.
Tāpēc aicinājām Guntaru uz pavisam īsu, taču emocionālu sarunu par pēdējās dienās notiekošo un noskaņojumu šobrīd kopumā.
Cik ilgi jūs jau esat šajā amatā, un ko uzskatāt par galvenajiem mērķiem šajā darbā?
Esmu te jau septīto gadu. Mans mērķis vienmēr ir bijusi konkurētspējīga, mūsdienīga un kvalitatīva augstākā izglītība. Jaunie talanti, kas nāk pie mums studēt, uzticas mums un ir pārliecināti, ka mēs palīdzēsim izaugt. Katram studentam cenšamies palīdzēt sasniegt savu maksimumu. Uzskatu, ka objektīvs kopīgais maksimums radošajās jomās nav iespējams, jo te ir izteikts individuālais elements, uz ko arī ir jākoncentrējas.
Kāda bija jūsu pirmā reakcija, izdzirdot par šo skandālu jūsu akadēmijā?
Man tas bija dziļi šokējoši. Pats esmu daudzbērnu ģimenes tēvs, un ģimenē aug divas meitas. Man ir pilnīgi nepieņemami jebkas, kas notiek šādi, tāpēc mana pirmā reakcija bija skaidra un izlēmīga. Šobrīd man ir liela apņemšanās situāciju mainīt, uzzināt vairāk par notikušo, lai pilnībā izskaustu jebkādas šāda veida turpmākas izpausmes.
Man ne vienmēr liekas līdz galam saprotami, kāpēc šādos brīžos tiek gaidīta vadītāju atkāpšanās no amata. Uzskatu, ka lielāka atbildības uzņemšanās reizēm ir tieši palikšana amatā un situācijas atrisināšana, sakārtošana. Šķiet, jūs domājat līdzīgi.
Jā, no anonīmajām ziņām jau arī nav skaidrs, vai tas viss ir noticis akadēmijas telpās un kāds bijis konteksts. Tāpēc arī lūdzām cietušos vērsties ar oficiāliem iesniegumiem. Šobrīd uz anonīmu apsūdzību pamata es pat nevaru nevienu diskriminēt vai atlaist. Man ir jāiet tiesiskais ceļš. Ir jābūt liecībām, pierādījumiem, un tad seko sods. Man kā valsts amatpersonai nemaz nav cita ceļa.
Mana atbildība šobrīd ir darīt visu iespējamo, lai šādus gadījumus apturētu un pilnībā izskaustu. Es uzņemos atbildību, paliekot un risinot, nevis aizbēgot no tā, jo tieši šādi es varu vislabāk palīdzēt akadēmijai un studentiem. Atkāpšanās problēmu nerisinātu.
Baumo, ka studentu ballītes kopā ar pasniedzējiem akadēmijā notiek ik pa laikam. Vai tā ir taisnība?
Man jāsaka, ka tieši manas darbības laikā šīs tradīcijas ir ļoti mazinājušās, jo tas bija viens no maniem personīgajiem uzstādījumiem – strikti nodalīt studiju procesu no, kā jūs sakāt, ballītēm un tāda tipa sanākšanām. Arī likumdošana nemaz nepieļauj mācību iestādēs tirgot vai lietot alkoholu. Manā studiju laikā dažādi pasākumi akadēmijā notika krietni biežāk nekā šobrīd.
Jāatzīst, ka sabiedrībā kopumā ir iespaids, ka mūziķi dzīvo salīdzinoši brīvu dzīvi, nereti nav uzticīgi savām ģimenēm, bauda bohēmu. Tā ir kaut kāda radošo profesiju blakne?
Man šādas lietas ir svešas. Līdzīgi kā jūs, esmu pa ausu galam dzirdējis no dzeltenās preses, bet faktiski neesmu ar šādām situācijām saskāries. Man tas ir nepieņemami. Uzskatu, ka tieši pedagogam ir jārāda piemērs ikvienam studentam.
To, ka šādi elementi radošajā vidē pastāv, mēs dzeltenajā presē dzirdam, un to nevaru noliegt, bet kopumā tiešām nevēlos komentēt, jo man nav laika par tādām lietām kaut ko vairāk lasīt un pētīt. Es ar savu darbību rādu standartu, ka tāda radošo cilvēku dzīvošana nav normāla.
Kā jūs pats uztverat savu ģimeni?
Tā ir mana klints un mans pamatu pamats. Šajās dienās vēl pamatīgāk sev noformulēju. Laulībā esmu jau vairāk nekā 25 gadus, manā ģimenē aug trīs brīnišķīgi bērni. Ģimene ir jebkuras sabiedrības pamatšūna.
Kā tīri cilvēcīgi jūtaties šajās dienās?
Ir nogurums, apjukums, kas īpaši izteikts bija pirmajās dienās. Šobrīd jau man ir izkristalizējies virziens, kā darboties tālāk. Es dzīvoju dienu no dienas, eju maziem solīšiem, tajos izdarot maksimālo, lai risinātu. Cenšos ar visiem komunicēt un sadarboties – tas šobrīd šķiet svarīgi.
