Laulībā ar Nacionālo teātri. Saruna ar aktrisi Ievu Aniņu 1
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Nacionālajā teātrī par darbu 2021./2022. gada sezonā balvu – “Ieviņas un Kārlēna šķiltavas” – kā labākā jaunā aktrise saņēma Ieva Aniņa.
Teātra mājaslapā par aktrisi teikts, ka “skatuve ir viņas aicinājums, jo Ievā atrodams kas savam laikam neraksturīgs – augsts ētiskais imperatīvs un ideāli, lirisks temperaments un misijas apziņa, turklāt vienlaikus arī skatuves harisma un lielas darbaspējas.”
Aktrises ceļš uz patstāvīgu darbu teātrī bijis neparasts – lai arī pirmā loma uz skatuves nospēlēta jau sen, 2004. gadā, un pirms desmit gadiem pat saņemts “Spēlmaņu nakts 2012” apbalvojums kategorijā “Gada jaunā skatuves māksliniece”, pilnasinīgi teātra dzīvē Ieva Aniņa atgriezās tikai pagājušajā sezonā.
Par pagājušās sezonas darbu saņēmāt labākās jaunās aktrises titulu. Kā jūtaties, par kādām lomām šī balva piešķirta?
I. Aniņa: Pilnīgi droši zinu, ka apbalvojums nav par kādu konkrētu lomu, bet par darbu kopumā. Nacionālajā teātrī sezona bija darbīga, man bija divi jauniestudējumi – “Sievietes daļas” un “Ferdinands un Luīze”, atjaunojām arī “Mazo ganiņu” un apguvu lomu izrādē “Sarkanais un melnais”. Spēlēju arī “Vasarniekos” Ģertrūdes ielas teātrī – man tiešām bija pilna, noslogota un interesanta sezona.
Balvas apzīmējums “jaunā aktrise” gan drusku jāuzņem ar humoru. Darbošanos teātrī it kā atsāku no jauna, jo bija ilgs pārtraukums, biju mājās ar bērniņiem.
Manuprāt, nekas daudz nav mainījies, aktieriskajā ziņā esmu turpat, kur pirms desmit gadiem, varbūt pat kaut kādā ziņā iesākumā biju atkritusi atpakaļ, prasmes bija iesīkstējušas un iesūnojušas.
Tomēr, iespējams, cilvēciski tā pieredze, kuru ieguvu ārpus teātra, šobrīd ir noderīga. Pašlaik sajūtu tādu kā iedvesmu un vēlmi satikt skatītāju, ir atjaunojusies liela interese meklēt atbildes dažādos materiālos.
Ja jūs būtu vienkārši talantīga jaunā aktrise, tad neviens jūs nedēvētu par “mākslinieci ar misijas apziņu”.
Misijas apziņa noteikti ir kaut kādu lietu kopums, tas nav viennozīmīgi. Manas vērtības izriet no manas ticības, tas ir visbūtiskākais pamatakmens, uz kā būvēju savu dzīvi. Vēl misijas apziņa varētu būt veidojusies audzināšanas rezultātā. Teātrī vērtību mēru deva pedagogi, viņi bija tie, kuri mūs “aplipināja” ar savām idejām.
Kādu iedomājaties savu skatītāju?
Cik zinu, tā saujiņa, kas nāk uz teātri, ir pavisam neliela, vien aptuveni desmit procenti no visiem Latvijas iedzīvotājiem, droši vien savu skatītāju pat pazīstu vaigā. Iespējams, mūsu skatītāji, cenšoties apmeklēt teju visus kultūras pasākumus, staigā no viena teātra uz otru.
Tie ir Latvijas kultūras cilvēki, kuri mīl un veldzējas kultūrā, meklē iespēju gan aizbēgt no ikdienas, gan padomāt. Man šķiet, ka teātris Latvijā ir ļoti būtiska kultūras sastāvdaļa, mēs teātrus apmeklējam īpaši. Mana skatītāja maršruts ir tieši uz Nacionālo teātri, kur viņam ir savi mīļie aktieri.
Agrāk aktieris spēlēja tikai vienā teātrī, bet tagad bieži vairākos. Kas jūs ieinteresē divos tik dažādos teātros kā Nacionālais un Ģertrūdes ielas teātris?
Aktieri kaut kur “ievilina” sadarbība ar režisoriem, un sadarboties Ģertrūdes ielas teātrī ar Andreju Jarovoju ir īsts prieks, viņš ir ļoti dziļš cilvēks, kurš pēta dažādas tēmas, arī – ļoti labestīgs.
Savukārt Nacionālajā teātrī mani uzaicināja Dita Lūriņa, kurai piemīt apbrīnojama enerģija un mērķtiecība, spēks. Manā gadījumā tā bija arī vienkārša un godīga vēlme – darboties.
Kas ir jūsu kritiķi, kuru kritiku mēdzat uzklausīt, sadzirdēt?
Jaunībā tas bija citādi, bet tagad uzklausu teju visus, man vairs nav kāda konkrēta. Iespējams, ne visu kritiku uzreiz lieku lietā, varbūt visu pat nespēju, bet tiešām labprāt uzklausu visus, vienmēr lasu recenzijas un gaidu, kas tur būs, ko varēšu no tā paņemt.
Tomēr – visvairāk klausos režisorā, jo ir liels gandarījums, ja jūtu, ka mēģinājumā režisoram patīk mans darbs.
Ļoti novērtēju, ja režisors nāk arī uz izrādēm un dod atgriezenisko saiti; tas ir kā motors, kas virza uz priekšu.
Vai sevi uzskatāt kā “mālu režisora rokās”, vai arī mēdzat pierādīt savu taisnību?
Pirms laika teiktu, ka pretojos, bet arvien vairāk redzu, ka visiem izdevīgāk un labāk, ja aktieris ir kā māls. Jo uzmanīgāk un jūtīgāk uztveru un mēģinu realizēt režisora ideju, jo veiksmīgāks kļūst iestudējums. Tas gan nenozīmē, ka automātiski izmetu no galvas savas domas, tās dabiski un netīšām integrējas iestudējumā.
Pirms patstāvīga darba Nacionālajā teātrī esat strādājusi kā ārštata aktrise, kādu sajūtat atšķirību?
Āršatā aktieris, izvēloties projektus, kuri būtu interesējoši, par sevi, savu izaugsmi rūpējas pats. Tā ir tāda kā kontroles sajūta – izvēlēties, kurā iestudējumā es būšu, kādu iestudējumu meklēt, vai man pašam vajadzīgs vieglāks vai smagāks iestudējums. Tad gan nav kontroles par finansiālo pusi, jo nekad nezini, kas būs pēc mēneša vai diviem.
Štatā izvēles nav, pieņemu to, ko man dod. Katrā pozīcijā ir savi plusi un mīnusi. Tagad kā štata aktrise absolūtu priekšroku dodu Nacionālajam teātrim, tās ir manas saistības. Šajā gadījumā teātris mazāk rēķinās ar maniem plāniem, es esmu tā, kas tā vajadzībām pieskaņoju savus citus plānus.
Ļoti novērtēju, cik ļoti teātra vadība rūpējas, lai man būtu darbs, teātris domā par aktiera izaugsmi, par dažādiem uzdevumiem.
Noslēdzot līgumu ar teātri, parādījās netverama piederības sajūta – piederēt kolektīvam. Tās gan ir darba attiecības, bet to varētu salīdzināt ar laulībām. Kad apprecas tie, kuri dzīvojuši ilgus gadus kopā, mainās kas būtisks, bet netverams.
Var strādāt jebkurā teātrī, bet ir atšķirīga sajūta, ja esi piederīgs. Protams, tās ir darba attiecības, kuras var mainīties, tāpēc sevi nemitīgi jāpilnveido.
Pašlaik teātrī mēģinat rakstnieka Māra Bērziņa lugu “Aizliegtais pianīns”, kas stāsta par dīvainu notikumu, par kuru gribētos, lai tas būtu absurda romāns, kuram nebūtu nekāda sakara ar mūsdienām…
Ir cerība, ka varētu sanākt kas tāds, kas būtu visiem saprotams, uztverams un ar ko cilvēki varētu asociēties. Tēloju lomu ar īpaši garu nosaukumu – pārtikas dienesta pārtikas uzraudzības departamenta pārtikas izplatīšanas uzraudzības daļas inspektore.
Šis nosaukums kaut kādā ziņā ietver to sarežģīto birokrātisko sistēmu, kas ir mūsu valstī un visdrīzāk arī visā Eiropā un kura izveidojusies objektīvu iemeslu dēļ, bet ne vienmēr kalpo cilvēku vajadzībām, biežāk rada šķēršļus. Es šajā iestudējumā pārstāvu tieši absurdo birokrātisko sadaļu.
Kā jau vienmēr – par šīm lietām un problēmām katrs skatītājs teātrī varēs domāt pats. Varbūt ir jāmaina attieksme, varbūt nevajag darīt tik pedantiski, kā mums reizēm patīk, varbūt lietas jāuztver vieglāk.
Ko stāsta lugas, kuras jums ir tuvas?
Nebūšu oriģināla, tās ir lugas, kuras izturējušas laika pārbaudi un stāsta par mūžīgām tēmām, kas vienlīdz aktuālas ir tagad, bija pirms trīsdesmit un būs vēl arī pēc piecdesmit gadiem. Lugas, kurās ierakstīti cilvēki – nevis cilvēka funkcijas, bet cilvēki, kuriem piemīt savas domas, sapņi, ilgas.
Viņi var būt ļoti dažādi, tomēr ir pilnasinīgi, ilgojas pēc mūžīgām lietām, bet dzīvo te, virs zemes. Un galu galā – lugas, kurām ir laba dramaturģija, stāsts. Ne vienmēr visi šie komponenti sakrīt, bet, ja tas notiek, piedalīties šādās izrādēs ir īsta bauda.
Vai reizēm jums neapnīk vakaru pēc vakara spēlēt vienas un tās pašas izrādes?
Apnikt noteikti neapnīk. Patiesībā iestudējumi atkārtojas gana reti un, ja izrāde izveidota, to gribētos riktīgi iespēlēt, bet tā nemaz nesanāk. Varbūt vienīgi “Mazais ganiņš” ir izrāde, ko mums sanāk spēlēt pat trīs reizes dienā.
Tad tiešām ir sajūta, ka var iespēlēties, un varbūt esam uz robežas, ka varētu apnikt, bet “ganiņam” ir īpaši emocionāli skatītāji, notiek dzīva enerģijas apmaiņa – cik iedod, tik ar uzviju saņem atpakaļ.
Pandēmija, karš Ukrainā – šis nav viegls laiks. Kādi ir jūsu spēka vārdi?
Domājot par esošo situāciju, gribētos savstarpējās attiecībās vairot mieru un laipnību, nevairot agresiju, kuras jau tā ir ļoti daudz. Gribētu mums visiem vēlēt neizlādēties uz līdzcilvēkiem, vajadzētu mazāk kaut ko dalīt, mazāk dusmoties tviterī. Lai varētu pārvarēt šo laiku, nepieciešams vairot cieņu un laipnību.
Daudz sekoju līdzi politiskām diskusijām un sociālajiem tīkliem, reizēm šķiet, ka to melno naidu, kas tiek realizēts Ukrainā, pārnesam arī tur, kur tam nemaz nevajadzētu būt. Lai mēs kā tauta būtu stipri un saticīgi, pret līdzcilvēkiem ir jāvairo vienkārša laipnība.
