34
Bēdu stāsti no Īrijas
Ingunai Miezei, Īrijas latviešu portāla “Baltic-Ireland” žurnālistei, televīzijas raidījuma “5. novads” veidotājai un LELB Latviešu draudzes Īrijā priekšniecei latviešu sabiedrība var pateikties arī par to, ka ir informēta par aprēķina laulību bīstamību. Inguna kopā ar vīru Imantu nesavtīgi palīdz nelaimē nonākušajām latvietēm, par daudziem gadījumiem jau dzirdēts masu medijos. – Nu jau pēdējā laikā latviešu iesaistīts mazāk, tagad portugālietes ir pārņēmušas aprēķina laulību stafeti, – saka Inguna Mieze.
– Kādēļ jūs ar vīru sākāt palīdzēt aprēķina laulību upuriem?
– Pirmais gadījums bija pilnīgi nejaušs, vīram tā meitene uzrakstīja draugos. Viņš man teica – o, man viena raksta, interesējas, vai dzīvoju Dublinā, laikam prasīs darbu! Un tā vārds pa vārdam, izrādās, nevajag viņai darbu, viņa ir pamatīgā ķezā. Meitene bija izsūtījusi 52 vēstules, un Imants vienīgais atbildēja! Tagad viņas ir informētākas, zina, ka drīkst zvanīt uz vēstniecību, viņiem ir pienākums palīdzēt, un viņi to darīs, bijušas ļoti daudzas akcijas, arī kopā ar organizāciju “Patvērums “Droša māja””, tādēļ palīdzības saucienu ir mazāk.
– Šķiet, šobrīd jau visas zina, ar ko var beigties aprēķina laulības?
– Ne vienmēr viennozīmīgi abas puses zina, ka laulības ir fiktīvas. Taktika, kā precinieki meklē fiktīvo laulību partneres, mainās. Kad process tikko sākās, sievietes tika apmānītas, iemīlinātas. Piemēram, pēkšņi draugos vai facebook uzraksta – es ieraudzīju tavu foto un tu esi mana sapņu sieviete, sāk apbērt ar komplimentiem, sūtīt dāvanas, tad viņai nopērk biļeti, viņa atbrauc uz Īriju, te viss tiek izmaksāts un meitene lutināta. Viņa aizbrauc atpakaļ uz Latviju un tikai par to vien sapņo. Kad nāk laulību piedāvājums, tas ir pilnīgi loģiski. Parasti izvēlas sievietes no laukiem, tādas, kurām nav pieredzes. Un viņas iekrīt. Tie vīrieši ir izskatīgi, melniem matiem un melnam acīm, viņi māk aplidot! Kad par to ļoti intensīvi sāka rakstīt, sievietes kļuva uzmanīgākas. Un tad sāka ievilināt ar darba piedāvājumiem. Viņi saka – tev nekas nebūs jādara, sagādās darbu, visu, tikai fiktīvi jāapprecas. Atbraucot uz Īriju, atklājas, ka nekāda darba nav.
Pēdējo pāris gadu tendence ir, ka viņi izvēlas ļoti jaunas sievietes bez pieredzes, no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm, bērnunamiem, bieži ar mentālām problēmām.
– Vai vēstniecība šādos gadījumos nemēģina iejaukties?
– Vēstniecībai nav tādu tiesību, jo viņas jau nepasaka – gribu fiktīvi precēties. Juridiski viņi nevar aizliegt. Vēstniecībā mēģina ietekmēt tās sievietes, cilvēcīgi aprunājoties, brīdinot, ka tas var beigties ļoti slikti.
Nesen Īrijā tika apcietināti 11 cilvēki sakarā ar fiktīvajām laulībām, tur starpnieki, kuri nogādāja līgavas šeit un apprecināja ar trešās valsts pilsoņiem, saņēma līdz 20 000 eiro. Šādas summas pašām meitenēm nesola, lielākās solītās summas, par kurām esmu dzirdējusi, bija 3000 eiro. Tad atklāti pateica, ka jāapprecas ar puisi, lai palīdzētu palikt šeit. Neviena, ar kurām esmu runājusi, nav pateikusi, ka jā, šo naudu ir saņēmusi. Lielākoties ir tā, ka atved šeit, ēšana par velti, dzīvošana par velti, nopērk kādas lētākas drēbes, bet skaidru naudu gan neatceros, ka kāda būtu saņēmusi. Bet arī tie pāris tūkstoši patiesībā nekas nav!
Bija gadījums ar meiteni no laukiem, viņai bija piesolīta naudiņa par to, ka apprecēsies un pēc tam varēs braukt atpakaļ uz Latviju. Bet tad, kad viņa atbrauca te, viņai atņēma telefonu, aizveda uz kaut kādu pilsētu un ieslēdza dzīvoklī un nelaida ārā. Gadās, ka tās meitenes nobīstas, pārdomā. Un vislielākais cietējs ir starpnieks, jo viņš ir saņēmis naudu par to meiteni. Ja meitene aizbēg, tad nauda jāatdod, un tas viņam, protams, nepatīk. Tiklīdz meitene atbrauca, viņi uzreiz ieslēdza dzīvoklī, telefonu nost. Un tad mēs smējāmies – viņi laikam nespēj iedomāties, ka latviešu sieviete arī bez telefona spēj atrast palīdzību, jo datori tur mājās ir vienmēr. Caur draugiem, caur facebook, caur paziņām. Tā meitene toreiz aizrakstīja draudzenei draugos, un draudzene atkal mums. Ja viņi nebūtu meiteni tik ļoti ierobežojuši, visticamāk, viņa būtu apprecējusies. Bet viņa nobijās, jo saprata, ka kaut kas nav īsti kārtībā. Iesaistījām vēstniecību un policiju, vīrs aizbrauca, atveda pie mums drošībā.
– Kas ir pats trakākais, ko nācies redzēt?
– Viens no bēdīgākajiem stāstiem bija par meiteni, kurai tiešām bija mentālas problēmas. Viņu patēvs bija seksuāli izmantojis, viņai nebija nekāda priekšstata par to, kā pret tevi izturas cilvēks, kurš mīl. Viņai likās pilnīgi normāli, ka dzīvoja mājā, kur bija visi tie pakistāņu vīra brālēni, viņu seksuāli izmantoja jebkurš, kuram tajā brīdī vajadzēja. Vīrs par viņu nelikās ne zinis. Es jautāju – tev vismaz ēst deva? Nu jā, vakarā, kad visi aizgāja gulēt, drīkstēja virtuvē paēst, ja kas bija palicis pāri. Viņa nonāca krīzes centrā, pati vēlāk paziņoja savam vīram krīzes centra adresi! Mēs tieši tobrīd bijām aizbraukuši pie viņas ciemos, skatāmies – piebrauc ar melnīgsnējiem vīriešiem pilna mašīna. Un Imants saka – jā, redzu, tas ir viņas vīrs! Imants pamatīgi sadusmojās, pateica meitenes vīram – tā, tagad tu ātri griezīsies apkārt un tīsies projām. Tas vīrs atkal – bet es esmu viņas vīrs, reku, man ir laulības apliecība! Imants: bet tu zini, ka tavas laulības tagad pētīs imigrācijas dienests, policija aci tev jau ir uzlikusi. Meitenes vīrs – nē, vajagot sievu satikt. Tad Imants piegāja pie apsarga un pateica – jūs ziniet, ka šo gadījumu izmeklē policija un imigrācijas dienests, ja kas notiks, tad jūs būsiet atbildīgs! To vīru izmeta ārā. Vēlāk izraidīja no valsts par imigrācijas noteikumu pārkāpumiem, bet laulības, manuprāt, tā arī neatzina par fiktīvām. To atzīt ir ļoti grūti, ir vairāki parametri, pēc kā to nosaka, un, ja viens no tiem neatbilst, tad viss! Meiteni pēc tam pārcēla uz citu pilsētu, uz citu krīzes centru.
– Vai pietiek tikai ar salaulāšanos un uzturēšanās atļauja rokā?
– Pirmos četrus gadus ik pa laikam jāatjauno uzturēšanās atļauja, viņam nepietiek ar to, ka aiziet ar laulības apliecību, sievai ir jāiet līdzi. Jāpasaka – jā, mēs te dzīvojam kopā, viss ir kārtībā. Gadās, ka vīrs pasaka – tu man neesi vajadzīga, izdzen no mājām, bet, kad tuvojas uzturēšanās atļaujas pagarināšanas brīdis, sāk zvanīties un stāstīt – piedod, piedod, es tevi ļoti mīlu un nekad vairāk tā nedarīšu, nāc atpakaļ. Nu, tad pagarina atļauju un atkal sākas viss no gala.
– Kāpēc sievietes notic?
– Sievietei vispār ir tāda daba, ka ļoti gribas ticēt labajam. Ja stāsta, ka mīl, tad ļoti gribas ticēt! Vervētājas lielākoties nāk no to sieviešu vidus, kuras pašas jau fiktīvi precējušās. Viņas meklē nākamās līgavas caur saviem paziņām, līdz ar to tas izplatās tieši latviešu vidū. Tā nav mentalitāte, muļķība vai naivums, tur ir absolūti praktisks iemesls. Pirmās bija latvietes, tad sākās tāds kā sniega bumbas efekts – viena, pēc tam nākamā, tad vēl nākamā… Latviešu vervētāji taču nemeklē līgavas starp lietuviešiem vai poļiem, viņi meklē caur latviešiem.
– Vīrieši lielākoties ir musulmaņi?
– Viņi, protams, to nedara tāpēc, ka ir musulmaņi, vai tādēļ, ka viņiem ticība tā liek. Katrs meklē savu labumu, viņi neuzskata, ka kaut kādā veidā sievietēm dara pāri. Vai arī tas viņiem nav nekāds pārkāpums – darīt pāri pagrimušai sievietei. Viņi vienkārši izmanto viņu, tas nav ticības jautājums. Viņi grib palikt Eiropā, tāpēc darīs jebko, un tās sievietes šiem cilvēkiem ir pilnīgi bezvērtīgas.
– Bet kā ar tām laimīgajām latvietes+musulmaņa ģimenēm, kur pāris ir apprecējies mīlestības dēļ?
– Es varētu teikt, ka 99% no tiem stāstiem, kas sākumā bijuši labi, pēc kāda laika pārvēršas par ne tik labiem, jo izrādās, ka tur pavisam citi nodomi bijuši. Man ir grūti noticēt labiem stāstiem!
Iespējams, ka mīlestībai viss ir iespējams, tomēr to vīriešu mentalitāte, dzīves filozofija un uzskati ir gandrīz nesavienojami ar eiropiešu audzināšanu un uzskatiem, nezinu, kā sievietei ir jāmainās, lai to varētu pieņemt. Tās nav iedomas, jo lielākoties viņi uzskata eiropietes par pēdējām… Tu uzvelc bikses, tu ej uz bāriem, tātad tu esi ielasmeita. Tas viņiem nav savienojams ar sievietes mātes tēlu. Ja sieviete pāriet islāmā, tad tā ir cita lieta. Iespējams, viņa zina, ko dara. Bet tā, ka tagad gribu palikt eiropiete, kristiete, un mans vīrs būs musulmanis – šie varianti nav reāli. Formāli viņa varbūt var izlikties, ka tiešām piekrīt būt tajā pazemībā, ko islāms paredz sievietei, mēģināt visu pārņemt, bet cik tas ir dziļi un patiesi, nezinu…
Es gan pazīstu vienu pāri, kur latviete pārgāja islāmā, viņa saka, tas no sirds, tas viņai tiešām ļoti palīdzot. Viņai viens bērniņš ir no laulības ar eiropieti, tagad otrs piedzima laulībā ar musulmani.
Mēs jau laimīgās ģimenes nesatiekam. Mēs satiekam tādas, kuras vairs nezina, ko darīt. Negribu teikt, ka nav pozitīvo piemēru, bet man personīgi viņu te nav. Lielākoties vairāk vai mazāk slikti.
