34
Spītniece hidžābā
Zaiga ir dzīvespriecīga un izskatīga trīs bērnu māmiņa, precējusies ar musulmani no Pakistānas. Ģimene dzīvo Īrijā, vīram ir savs restorāns, taču Zaiga nav mājās sēdētāja, tādēļ savu enerģiju liek lietā, gan strādājot par frizieri, gan mācoties skaistumkopšanu. Zaiga jau sešus gadus ir pārgājusi islāmā, ikdienā valkā musulmaņu apģērbu, jo tā jūtas visērtāk.
– Vai grūti pāriet no Septītās dienas adventistu draudzes uz islāmu?
– Viegli, jo pamats visur ir viens. Islāms ir dziļāks un daudz vairāk paskaidro, kā sevi šajā dzīvē pasargāt. Es pieņēmu islāmu, pirms sākās ramadāns, tas ir gavēņa mēnesis, biju nolēmusi hidžābu (musulmaņu sieviešu galvas lakats. – Aut. piez.) nēsāt tikai ramadāna laikā. Bet mēneša laikā tik ļoti pieradu, ka vairs bez tā nevarēju, uz ielas jutos kā bez apģērba. Bieži vien vīri negrib, ka sievas tā tērpjas tieši tāpēc, lai cilvēki nedomātu, ka piespieduši valkāt. Mēs visi ļoti labi zinām, kas tiek rakstīts, ko cilvēki lielākoties domā. Es pazīstu kādu pakistāņu pāri, kur sieva vēlas nēsāt nikābu (sejas aizsegu), bet vīrs ir kategoriski pret, jo visi domās, ka sievu piespiedis. Un kāds vēl padomās, ka esi terorists, ka staigā nikābā. Ļoti saprotu tā vīra emocijas, viņš vēlas savu sievu pasargāt.
Es valkāju hidžābu, arī frizētavā strādāju lakatā. Īstenībā biju nedaudz sabijusies pēc Francijas notikumiem, kā tas būs, taču Īrijā neizjūtu nekādu diskomfortu, te cilvēki spēj atšķirt, ka islāms ir islāms, musulmaņi ir musulmaņi, un teoristi ir teroristi. Teroristiem ir pilnīgi vienalga, viņi nogalina bērnus, viņi nogalina musulmaņus, viņi nogalina parastus cilvēkus. Patiesībā tas, ko teroristi dara, ir karš pret islāmu! Mēs, tie, kuri dzīvo ar to reliģiju, īstenībā no tā ciešam, jo saņemam visu negatīvo.
– Atgriežoties pie apģērba – vai tajā lakatā vasarā nav karsti?
– Nē! Ir dažādi lakati, dažāda biezuma un dažādi siešanas stili. Līdz ar to vasarā jūties pat mazliet vēsāk. Man patiesībā ir ļoti gari mati un vienmēr, strādājot salonā, priecājos, ka mati netraucē.
– Kā ar abajām (apģērbs, ko musulmanietes velk, ejot ārā no mājas)?
– Es velku abajas, ejot ārā. Mēs pagājšvasar abas ar draudzeni bijām pludmalē un nosmējāmies – cik mums ir labi, jo patiesībā neviens jau nezina, ko esi pavilcis zem abajas! Vari pavilkt plānas bikses vai ko citu, tas pats, kas ar latviešu tautastērpu. Neviens jau nezina, kas tev ir zem tautastērpa, un pirms 100 gadiem neviens Latvijā nebrīnījās ne par lakatu, ne par gariem svārkiem, ne par to, ka cilvēks neizrāda visu savu skaistumu.
– Taču par musulmaņiem ir dzirdēts daudz slikta…
– Tādēļ, ka nezina par to kultūru neko. Musulmaņi – tā nav viena tauta, musulmaņi ir pilnīgi visur, pilnīgi visās valstīs. Katrā tautā, katrā valstī ir sava kultūra, un, ja valdošā reliģija ir islāms, tas vēl nenozīmē, ka visi šie cilvēki ir musulmaņi. Pakistāna skaitās islāma valsts, bet tur ir visas citas reliģijas arī. Mošejām pretī slejas baznīcas. Latvija skaitās kristīga valsts, bet cik tad cilvēku dzīvo to dzīvesveidu, ko viņiem māca Bībele? Un tad nonākam pie tā, ka nemaz tik daudzi nedzīvo tā, kā vajadzētu. Katrs ir citādāks. Tādēļ ir cilvēki, kuri skaitās musulmaņi, bet dzīvo pilnīgi citādu dzīvesveidu. Redziet, tas cilvēks aizgāja uz bāru un piedzērās, vai tas smēķēja. Bet tajā pašā laikā reliģija to aizliedz! Mums ir jāatšķir reliģija no cilvēku rīcības. Katra paša ziņā ir ievērot likumus vai ne.
– Bet tieši par Pakistānas musulmaņiem lielākoties arī ir tie sliktie stāsti!
– Labi, es uzdošu pretjautājumu – vai visām latvietēm, kuras ir precējušās Latvijā, laulības beidzas labi? Parādiet man vienu valsti, kur visas laulības ir super jaukas! Cik vispār ir to labo laulību, kas ilgst dzīves garumā? Latviete apprecējās ar pakistāni, izšķīrās un bija skandāls, tas uzreiz būs visās ziņās. Sliktos stāstus mēs vienmēr atradīsim un redzēsim daudz vairāk. Ja tās ir bijušas aprēķina laulības par naudu, tad ir jautājums, uz ko šī laulība balstās.
Ir bijuši arī gadījumi, kad meitene staigā apkārt, dzerstās un sameklē bērnus citur, tajā pašā laikā vīrietis būtu gatavs darīt pilnīgi visu, lai sieva dzīvotu ar viņu. Tā ka grēkāži ir no abām pusēm, katrs gadījums ir individuāls. Pakistānā ģimene ir svēta un cieņa pret savu sievu un vecākiem ir ļoti liela. Tomēr visur ir arī melnās avis.
– Kā ar sievietes apspiešanu islāmā?
– Man ir trīs bērniņi, loģiski, esmu lielākoties pa mājām. Bet man patīk ceļot, tad bērni mašīnā, pati mašīnā, un braucam. Vīrs tikmēr pelna naudu. To sauc par apspiestību – kamēr vīrs strādā, tikmēr sieva izklaidējas.
– Viņš neprotestē?
– Nē, viņš jau zināja, ko apprecēja, es neesmu tā, kura mājās spētu nosēdēt ilgāk par divām dienām. Mēs viens otram varam pateikt – klausies, mīļais, nu varbūt šitā nevajag darīt. Bet nevienu nevar piespiest. Labi, viņš varētu pateikt, ka jāiet laukā lakatā, bet, ja es negribētu, es tāpat noņemtu nost, vīrs pat nekad neuzzinātu.
Viena no islāma būtiskām iezīmēm ir sevi kontrolēt dusmās, to ļoti augstu vērtē. Ja tu spēj sevi kontrolēt, kad esi dusmīgs, tad tu spēj savi kontrolēt jebkurā situācijā. Zinu, ja esmu dusmīga, labi, pagaidīšu laiciņu, nomierināšos, pēc tam ar vīru izrunāsim. Sastrīdēties vari jebkurā brīdī. Taču attiecības kopt, saglabāt cieņu un mīļumu vienam pret otru – tas ir pamatā jebkurai laulībai. Un strīdēšanās, dusmošanās – tas visu iznīcina.
– Kādi tev šķiet Latvijas vīrieši?
– Mēs sākam uztvert attiecības kā pārāk pašsaprotamas. Nesanāca ar šito, tad būs cita smukāka, labāka. Ir iesācies tas vazaņķu laiks, kad no vienas pie otras, pie trešās… Latvijā sievietes ir uzņēmušās vīrišķo lomu, spēj pilnīgi visu – izaudzināt bērnus, nopelnīt naudu, vēl sakopt māju, un tad bieži vien vīrs paliek tajā lomā, ka sievai arī viņš jāpaspēj pavilkt līdzi. Man tiešām ir vajadzīgs vīrietis blakus, ar kuru jūtu stabilitāti, ar kuru varu justies pasargāta. Mēs abi ar vīru esam tādās līdzsvara attiecībās 50 uz 50, ķepu neuzliekam virsū… bet tomēr zini, ka vīru zem sevis nolikt nevari, saglabājas tas vīrišķīgais vīrietis, kuram blakus vari justies kā sieviete.
