Ko darīt, ja pēkšņi laukumā saļimst cilvēks? Vai Latvijas sporta bāzēs spētu ātri sniegt palīdzību? 5
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas mediķi augstākā līmeņa sacensībās darbojas profesionāli un ir gatavi glābt dzīvības, bet sporta sistēmā kopumā būtu veicami uzlabojumi. Šobrīd liels trūkums ir tas, ka vairākumā sporta bāzu nav sirds darbības atjaunošanai nepieciešamā defibrilatora.
Sāpīgas atmiņas
Eiropas futbola čempionātā Dānijas izlases uzbrucējam Kristiānam Ēriksenam spēles laikā apstājās sirds, bet, pateicoties mediķu operatīvai un precīzai darbībai, viņu izdevās glābt.
29 gadus vecais uzbrucējs jau nākamajā rītā pēc notikušā bijis labā noskaņojumā, jokojis, komandas biedriem teicis, ka ir sliktākā formā nekā viņš slimnīcā.
“Paldies visiem par to, ko paveicāt manā labā, es nepadošos. Jūtos labāk, bet vēlos saprast, kas notika,” ar aģenta starpniecību pateicības vārdus sūta Ēriksens.
Ārsts Roberts Fūrmanis strādājis dažādos sporta pasākumos, sešus gadus vadījis mediķu komandu pasaules čempionāta posmā motokrosā Ķegumā, ir Starptautiskās motosporta federācijas medicīnas komisijas loceklis.
Viņš norāda, ka sirds apstāšanās mēdz notikt gan profesionālajā, gan amatieru sportā.
Arī Latvijas sportā ir sāpīgas atmiņas – hokejista Sergeja Žoltoka dzīvība izdzisa 2004. gadā spēles laikā Baltkrievijā, tajā pašā gadā Zviedrijā spēles laikā mira basketbolists Raimonds Jumiķis, bet vēl gadu iepriekš treniņa laikā ASV saļima basketbolists Jānis Cekuls.
Jo augstāka līmeņa atlēti, jo zem smalkākas mediķu lupas viņi atrodas, taču nelaimes notiek – ne bieži, bet regulāri.
“No tā nav pasargāts neviens, sportistam jābūt izmeklētam. Ļoti būtisks jautājums, kāpēc tas notika un vai bija novēršams.
Mūsdienu medicīnas iespējas ļauj atrast adatu siena kaudzē, proti, sīkumus līdz pat ārkārtīgi lielai precizitātei, lai iespējamo problēmas cēloni novērstu,” uzskata Roberts Fūrmanis.
Rīgas Stradiņa universitātes profesors, aritmologs Oskars Kalējs papildina, ka izmeklēšanas metodes šobrīd ļauj noteikt vairāk nekā pat pirms desmit gadiem, taču tas neizslēdz absolūti visas iespējamības:
“Ir slēptie riski, kas nelabvēlīgas apstākļu sakritības dēļ summējas kopā. Katram no mums ir savi resursi un kompensācijas slieksnis, kurā visas pārslodzes tiek kompensētas.
Sportistiem tas ir ļoti augsts, bet arī mainīgs, mēdz būt situācijas, kad nokrītas.
Ja nelabvēlīga apstākļu sakritība trāpās šajā brīdī, tad arī tā mēdz notikt. Profesionāla ārsta māksla ir šo summu noķert, ieraudzīt kā puzli.”
Vienkārša ierīce
Oskars Kalējs veterānu sacensībās izglābis dzīvību kādam bijušajam profesionālim – apstājusies sirds, bet ar masāžu izvilka, kamēr ieradās neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) brigāde.
Kritiski svarīgi ir, lai sporta bāzē būtu defibrilators, bet realitātē tas ir retums.
Roberts Fūrmanis uzskaita virkni no hokeja hallēm un citas sporta arēnas – tāda tur neesot.
Kad vienai no augstskolām, kuras sporta zālē notika Kalēja minētais gadījums, speciālisti ieteikuši iegādāties defibrilatoru, saņēmuši vadības atbildi, ka neesot vajadzīgs.
“Tā ir problēma Latvijas sporta bāzēs,” uzskata Kalējs. “Ātrajai palīdzībai nepieciešams laiks, lai nokļūtu līdz cietušajam, kurš līdz tam brīdim atkarīgs no apkārtējiem. Atdzīvināšana ar vai bez defibrilatora – tā ir būtiska atšķirība. Sporta centros tam būtu jābūt.”
Protams, nepieciešama sistemātiska personāla apmācība, lai ar defibrilatoru mācētu rīkoties, bet Roberts Fūrmanis teic, ka tie pēc savas būtības esot diezgan vienkārši – uzsākot darbu, tiek dotas komandas, ko darīt.
Cenas atkarīgas no komplektācijas un ražotāja – sākot ar dažiem simtiem līdz vairākiem tūkstošiem. Lētākos gan speciālists neiesaka, jārēķinās ap 1600 eiro.
Jārīkojas ātri
Sporta pasākumi ir dažādi, tāpat arī traumu diapazons. Visbiežāk ir tādas, kas nav dzīvībai bīstamas.
Sacensības pat lielākoties aizrit bez tādām traumām, ka jāiesaistās NMPD mediķiem, taču viņiem visu laiku jābūt zems starta pozīcijās.
“Rutīna dažreiz iemidzina. Esot ikvienā pasākumā, jābūt tonusā, jāvar reaģēt nestandarta situācijās, mediķi tieši tādām ir gatavi. Varu uzteikt daudzus, tā ir ikdiena – katru dienu kāds tiek izglābts, kāds nomirst. Jautājums par cēloni un līdzcilvēku rīcību,” teic Fūrmanis.
Viņš novērojis, ka Latvijas mēroga sacensībās medicīna ne vienmēr ir prioritāte, nereti organizatori mēģina taupīt uz medicīnisko resursu pieejamību, bet esot pozitīva tendence, ka arvien vairāk saprot šī jautājuma svarīgumu un mēģina to nodrošināt.
Taču treniņos sporta ārsti ir klāt tikai lielajās komandās, par amatieru sportu nemaz nerunājot. Ko darīt, ja pēkšņi blakus saļimst cilvēks?
Ļoti svarīgi rīkoties ātri – izsaukt ātro palīdzību un pašiem uzsākt atdzīvināšanas pasākumus.
“Izšķirošākās ir pirmās minūtes. Atpazīstot šādu situāciju, kad nav dzīvības pazīmju – samaņas, elpošanas, sirdsdarbības –, uzreiz jāveic sirds masāža un pēc iespējas ātrāk defibrilācija.
Liela mēroga sporta pasākumos ārsti ir blakus un to var nodrošināt, bet ikdienā izšķirošais ir tas, ko līdzcilvēki spēj izdarīt.
Ja viņi nav veikuši atdzīvināšanas pasākumus, mēs atbraucot diemžēl esam bezspēcīgi. Šādas situācijas bijušas amatieru sportā, treniņu līmenī – sporta centrā cilvēkam kļūst slikti, un apkārtējie nav spējuši reaģēt,” teic Fūrmanis.
Oskars Kalējs iedrošina – pamatvilcienos sirds masāža neesot nekas ļoti sarežģīts, ir plašas kursu iespējas, kur iegūt bāzes zināšanas:
“Jo vairāk zālē cilvēku, kam tādas ir, jo lielāka varbūtība, ka visi aiziesim mājās.”
Obligātas veselības pārbaudes reizi gadā jāveic arī sporta skolu audzēkņiem. Kalējs domā, ka šajā sistēmā nepilnības tiek novērstas: “Tas prasa laiku, cilvēku resursus, pozitīvo fanātismu. Esmu ļoti priecīgs, ka virkne jaunu kolēģu šai lietai pieiet ar lielu entuziasmu. Tā ir lieliska komanda, kas kļūst arvien plašāka.”
Bieži vien – tikai ožamais spirts
Zane Gemze, Olimpiskā sporta centra valdes locekle: “Defibrilatora mums nav, bet apmācām darbiniekus divas reizes gadā pirmās palīdzības sniegšanā, specializējoties glābšanā uz ūdens un atdzīvināšanas algoritma pasākumos.
Apmācām pilnīgi visus – sākot ar apkopējām un beidzot ar tiem, kas tiešā veidā strādā ar klientiem.
Bijuši trīs gadījumi, kad veiksmīgi izglābti cilvēki, kuriem iestājusies klīniskā nāve, apstājusies sirds peldot.
Par defibrilatoriem – pirms krīzes bija plāns iegādāties, bet darbiniekiem nepieciešama apmācība.
Ar tiem ir nosacīti viegli strādāt, jo dod visas instrukcijas, kā jārīkojas, testa režīmā apmācībās esam mēģinājuši, bet ir ļoti plaša spektra klienti – no sešu mēnešu līdz pat 99 un vairāk gadiem, tāpēc ir jāsaprot, kādā situācijā kā ir jārīkojas.
Daži tirdzniecības centri iegādājās defibrilatorus, bet paliek jautājums par spēju ar tiem rīkoties.
Latvijā nevaram plaši runāt par vienkāršu cilvēku, darbinieku māku sniegt pirmo palīdzību. Primāri zināšanu trūkuma dēļ izvairās sniegt palīdzību, baidoties kaut ko izdarīt nepareizi.”
Vladimirs Šteinbergs, Daugavpils olimpiskā centra valdes loceklis: “Defibrilators līdz pavasarim bija sporta medicīnas centrā, kas atradās olimpiskā centra telpās.
Tagad tas ir pārvācies uz citām telpām, tāpēc meklējam, lai iegādātos paši, izmaksas nav tik lielas – viens, divi tūkstoši.
Iepriekš bija personāls, kas profesionāli mācēja ar to darboties. Tagad treniņos nebūs klāt, uz sacensībām noteikts, ka ir jābūt medicīnas darbiniekam.
Šis jautājums ir kā parasti – kaut kam jānotiek, lai tas pēkšņi kļūtu aktuāls, domāju, ka tuvākajā laikā apspriedīsim pašvaldības līmenī un jāizdomā modelis, kā uzlabot pirmās palīdzības sniegšanas kvalitāti.
Katrā bāzē nenodrošināsim, bet masu pasākumos būtu jābūt defibrilatoram un pilnībā nokomplektētam pirmās palīdzības komplektam.
Futbola virslīgā ir obligāts nosacījums, ka pie laukuma jādežurē ātrās palīdzības brigādei, bet vairākos citos sporta veidos tā nav, ir vien medicīnas darbinieki, kuriem bieži vien nav nekā vairāk par ožamo spirtu.”
