Lauku skolotāji laikmetu griežos 0
Vasaras sākumā tika laists klajā Andra Akmentiņa romāns “Skolotāji”. Tā ir Latvijas vēstures romānu sērijas “MĒS. Latvija, XX gadsimts” astotā grāmata, taču sanācis tā, ka tieši šis romāns noslēdz, nē – gribas teikt, ievada – vienu skaistu posmu jaunāko laiku grāmatniecībā – Gundegas Repšes iniciētu romānu sēriju, kas tiek pamanīta arī ārpus Latvijas robežām. Šo sēriju gribas dēvēt par latviešu lasītāju lasīšanas paradumu renesansi, jo šobrīd daudz vairāk tiek pirktas un lasītas latviešu autoru grāmatas, un tās ik mēnesi gozējas grāmatnīcu topos.
Laikmets un ļaudis
Andra Akmentiņa romāna laikposms ir Latvijas vēsturē visnotaļ sarežģīts – pēc Otrā pasaules kara un Josifa Staļina represijām nāca tā saucamais Ņikitas Hruščova atkusnis, kas joprojām bija izdzīvošanas laiks, un cilvēki bija iebiedēti un tramīgi. Latvijas lauku skolotāju inteliģencei jau kopš cariskās Krievijas laikiem vienmēr bijusi tāda kā misija būt par nacionālās identitātes miesassargiem, tās epicentru, un šis aspekts tiek atklāts arī Andra Akmentiņa romānā.
Autors neslēpj, ka grāmatas fabulas tapšanu provocējuši viņa dzimtas ļaužu – skolotāju – likteņi, pieredze, un acīmredzot tā iekodēta arī tekstā, taču autoram ir izdevies daudz, daudz vairāk, proti, radīt himnu visiem (nebūt nav par skaļu teikts!) padomju totalitārisma režīmā dzīvojošiem un strādājošiem (un ne tikai Hruščova, bet arī stagnatīvā Leonīda Brežņeva u. c. “vadoņu” ideoloģiskās sistēmas un laika; ne tikai lauku, bet arī Rīgas un citu Latvijas pilsētu) skolotājiem.
Precīzs ir autora izvēlētais stāstījuma rakurss – no skolotāju dzimtas (viņu mūžs aizrit mazā Tērces skoliņā), kuru romānā pārstāv Papiņš, Māte un viņu meitas Velta un Sarmīte, skatpunkta. Jā, jā! Skolotājiem, līdzīgi ārstiem un juristiem, ir raksturīga profesijas pārmantojamība no paaudzes paaudzē, un kur nu vēl lauku apvidos, kur inteliģencei darba iespējas ir sarukušas līdz minimumam. Hruščova laikā vēl bija skolotāji, kuru pieredze un aktīvākie darba gadi iesniedzās Latvijas brīvvalsts laikā kā Papiņam – spēcīgam un precīzam romāna tēlam. Noteikti jāpiekrīt Gundegas Repšes vērojumam, kas publicēts grāmatas ceļamaizē uz ceturtā vāka, ka “latviešu literatūra beidzot ir ieguvusi īstu tēvu Papiņa personā”.
Skolotāju dzimta ir romāna centrā, bet tā kopainu veido un laikmetu reprezentē viss tēlu kopums, un neviena persona nav perifēra, lai arī dažbrīd pavīd tikai epizodiskos uzplaiksnījumos. Tie ir gan skolotāji un skolas personāls, piemēram, represētā Dagnija, stingrā, bet tik ļoti cilvēcīgā un savā liktenī vientuļā Krāce, Jānis Nācējs, pat visu redzošā skolas apkopēja Auklīte un citi, gan paši skolēni – Sarmītes klasesbiedri (Valdiņš, Kristīne u. c.), gan pedagoģiskās kolas personāls un audzēkņi, gan komjaunatnes rajona komiteja un tās funkcionārs Augusts Karlovičs. Kā arī jebkura mazākā epizode, vienalga, vai tā būtu mazā Valdiņa pirmā pieredze nēģu zvejā vai viņa aizrautība ar volejbolu, vai Cukurtantes garās bizes metafora, vai jauniešu pārbiedējušā skolotāja Meldera slīcināšanās aina, kas patiesībā bija viņa īpatnā uzvalka mazgāšanas procedūra u. tml., ir detalizēti kolorēta un perfekti iegulstas romāna kopainā.
Romāns kā dzeja
Andris Akmentiņš primāri ir dzejnieks, protams, autoram ir bijusi stāstnieka pieredze, bet tieši šis fakts saintriģēja un, vismaz man, lika ar nepacietību gaidīt romānu iznākam, jo dzejnieku un prozas attiecības mēdz būt neviennozīmīgas. Un sagaidīju aizraujošu piedzīvojumu un patīkamu pārsteigumu! Secinājums un vēlējums autoram no manis (domāju, ka daudzi lasītāji teiktu to pašu) ir turpināt rakstīt prozu. Kāpēc? Iemeslu triāde: poētisms, bagāta leksika (autora izpildījumā tā apgāž jebkuru mītu par nabadzīgo latviešu valodu!) un prozas garša, proti, talants rakstīt graciozi viegli, vienlaikus kompozicionāli savaldot un ar prasmi atlasot tekstuāli būtiskāko. Iepriekš nosaukto iemeslu dēļ mēs Andra Akmentiņa romānu “Skolotāji” šobrīd ar prieku lasām, un tas gozējas grāmatnīcu topos.
Romānā gandrīz (kāpēc tā, pamatošu) viss ir pārdomāts līdz pēdējam sīkumam. Sākot jau no kompozīcijas, proti, sākot jau ar novatoru un smeldzīgi ironiski skumju, bet laikmeta raksturošanai visnotaļ trāpīgu žanru, kā autors pēcvārdā teic: “pieraksta veidu savā vientiesībā esmu nosaucis par maģisko socreālismu” (343. lpp.), kas strukturēts piecās nodaļās: “Ieskaņa”, “Sarmas grāmata”, kuru var uzskatīt par romāna pamattekstu, “Tēva grāmata” (ievērots gadu hronoloģiskais princips), “Jāņa grāmata” (veidots epistolārajā žanrā) un “Veltas grāmata” – tātad katra stilistiski atšķirīga. Varu, protams, runāt šajā rakstā tikai no savu izjūtu pozīcijām, tādēļ, atgriežoties pie rindkopas sākumā minētā vārda “gandrīz”, varu bilst, ka man šķita lieka dzimtas stāsta izstāstīšana līdz galam, proti, līdz mūsdienām, kas sižetiski atklājas pēdējās nodaļas Veltas stāstījumā. Protams, ir brīnišķīgi izsekot līdzi varoņu gaitām arī pēc neatkarības atgūšanas un salikt visu pa plauktiņiem, bet vismaz man (uzsveru subjektīvās emocijas) tas šķita pārāk noapaļoti, pārāk paskaidrojoši un diemžēl iepriekšēji radītās noskaņas pat graujoši. Toties perfekti izvēlētie citāti – moto – nodaļu sākumā ir viena no grāmatas vērtībām! Fascinēja arī teksta muzikalitāte (kas autora gadījumā ir pašsaprotami, jo Akmentiņu bez ģitāras ir grūti iedomāties!) un tās raisošo paņēmienu lietojums, piemēram, skaņu atdarinājumi. Gribas uzsvērt autora valodas vieglumu un humora dzirksti, kas, starp citu, lasītāju uzrunā emocionāli spēcīgi un pierāda, ka par traģiskām lietām un laikmeta absurdu var rakstīt arī šādi. Kā medusmaize jāakcentē teksta kolorīta viena no panākumu atslēgām, proti, detalizācija, katras nianses atkailināšana un aprakstīšana līdz pēdējam sīkumam, neaizmirstot iekodēt tajā arī dziļslāni (kādu simbolu, metaforu u. tml.). Iepriekšteiktā ilustrācijai tikai viens nebūt ne spilgtākais piemērs: “Sarmīte lēkāja trepju laukumiņā, kur trīsēja blāvi iegaismojies saules kvadrātiņš, tad vicoja augšā pa trim pakāpieniem ar dubultu jaudu, jo maisam gals vaļā, jau drīz no rītiem sāks čiepstēt zīlītes ti-ti-tā ti-ti-tā, tūlīt zem kupenām iečurkstēsies strauta balss, zem caurspīdīgā ledus varēs meklēt sastingušās vardes un vērot, kā tās pamazām tirina notirpušās pakaļkājas, nu saule nāks biežāk un biežāk, pašlaik vēl reta un vāra kā Mātes smaids.” (17. – 18. lpp.).
Andra Akmentiņa romāns “Skolotāji” ir skaists un noapaļots noslēgums sērijai “MĒS. Latvija, XX gadsimts”, un gribas cerēt, ka raksta sākumā minētā latviešu lasītāja lasīšanas paradumu renesanse un attieksme pret latviešu literatūru nemazināsies, bet, gluži pretēji, kļūs arvien, arvien spēcīgāka.
