Lauku sievietes liktenis: saglabāt labu veselību pie jebkādiem dzīves pavērsieniem. Konkursa stāsts 0
Jau ziņojām, ka beidzies konkurss “Mana velosipēdu vasara” un tajā uzvarēja Baiba Ozola. Iepazīstinām ar citu dalībnieku stāstiem.
Šo stāstu iesūtījusi Elvīra Lemešonoka.
Mans velosipēds Velītis (parasti to tā uzrunāju) ir pamazām sagaidījis savas sirmās vecumdienas un mierīgi varētu doties pelnītā atpūtā, ja vien saimniece to ļautu. Bet tas pagaidām ir tikai Velīša sapnis, jo es bez tā esmu kā bez rokām. Man Velītis man ir viss – braucamrīks, vilcējspēks, kravu pārvadātājs, glābējs pat neiedomājamās situācijās, reizēm „problēmbērns”, citiem vārdiem sakot, palīgs, draugs, sarunu biedrs, mana „otrā pusīte”, utt. … Kāpēc tā?
Tāds laikam ir tas liktenis lauku sievietei – būt stiprai un saglabāt savu fizisko un garīgo veselību vienalga pie kādiem dzīves pavērsieniem. Un ir labi, ja tāds Velītis palīdz būt tādai. Minot Velīša pedāļus, nobraukti simtiem kilometri agros vasaras rītos un vēlās rudens naktīs, izlīkumoti neizsakāmi skaistie meža celiņi un izbristas purvainās takas, nemaz nerunājot par ierastajiem lauku ceļiem, kas arī piedod sava veida romantiku, kad uz kādu minūti tu tiec ietīts putekļu mākonī.
Vasara – tas ir nopietnākais un visnozīmīgākais darba cēliens Velīša dzīvē. Galvenais transporta līdzeklis uz mežu pēc visām dabas veltēm, kas paredzētas ne tikai vēderpriekiem, bet arī maciņa papildināšanai. Iedomāties pat nevaru, kā būtu, ja nebūtu mana drauga. Telēnam sapļautās zāles nastu, protams, vieglāk uzmest Velītim uz muguras nekā stiept uz saviem pleciem. Dārzā salasītie kritušie ābolīši, kas ļoti garšo gotiņām, Velītim uz ragiem uz aiziet. Ātri, viegli, ērti. Gadās, ka tuvējā upīte lietavu laikā ir tik pilna, ka visas laipas ir aizpeldējušas, un taisnākā gājēju taka pie manām brūnaļām uz laiku ir slēgta. Ko darīt? Protams, glābējzvans Velītis. Bagāžkastē piena kannas, slaucene uz raga, un kilometrs līdz ganībām ir tikai dažas minūtes. Un tā diez vai ir kāda diena, kad Velītis netiek izkustināts no savas garāžas. Pat svētdienās, kad tas darba ritms ir nedaudz pieklusināts, reizēm gribās vienkārši tāpat uzsēsties Velītim mugurā un kādu stundiņu pavizināties, izvēdinot smadzenes, plaušas, izkustinot kauliņus un muskulīšus, baudot ar acīm apkārtējās dabas skaistumu un veldzējoties tās dāsnumā.
Un vēl man kopā ar Velīti ir kāds mērķis. Esmu kļuvusi par laimīgāko vecmāmiņu. Un ja mums abiem būs vēl spēks un varēšana, tad noteikti kopā iemācīsim mazo radībiņu (tad, kad nedaudz paaugsies) iemīlēt laukus, izjust visus dzīves prieciņus, kādus var sagādāt „cilvēka un velosipēda” nesaraujama draudzība. Velītis man ir uzticams draugs uz mūžu, nekad nepievils un nekad neatstās nelaimē! Ceru, ka to drīz izjutīs sapratīs arī mana mazmeitiņa.
Lasiet arī citus konkursa stāstus:
Konkursa uzvarētājas stāsts Četri bērni un riteņi, rati, zīdainis un… velo kruīzs!
Konkursa dalībnieces stāsts Lauku sievietes liktenis: saglabāt labu veselību pie jebkādiem dzīves pavērsieniem
