Lauku feldšeris – gan iešpricē, gan zobu izrauj 0
“Tagad, kad pie mums atvērts feldšeru punkts un ir pašiem sava feldšere, cilvēkiem ir drošības sajūta. Pacienta iemaksa pie ģimenes ārsta – viens lats. It kā nav nekas liels, taču pie viņa jābrauc, bet feldšere visu laiku ir uz vietas un tu vari vienmēr pie viņas atnākt.
Viņa arī pati var aizbraukt pie pacienta uz mājām un izvērtēt, kas viņam kait. Jau kaut kas atgadīsies, viņa palīdzēs pati vai izsauks ātro palīdzību,” stāsta Ošupes pagasta Degumnieku ciema iedzīvotāja Elita Zaube, piebilstot, ka par braucienu uz 45 km attālo Madonu, kur pieņem visi speciālisti, jāmaksā divi lati turp, divi – atpakaļ, un daudzi vietējie to nemaz nevarot atļauties.
Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība nosaka – lai pagastā atvērtu feldšerpunktu, attālumam līdz tuvākajai ģimenes ārsta prakses vietai jābūt lielākam par 10 kilometriem un tā apkalpes zonā jābūt deklarētiem ne mazāk kā 500 iedzīvotājiem. Ošupes pagastā dzīvo apmēram 1300 cilvēku, no tiem mazāk nekā 400 ciematos – Degumniekos un Ošupē, pārēji izklīduši pa visu lauku teritoriju. Tuvākās ģimenes ārstu prakses Lubānā un Barkavā no Degumniekiem atrodas vairāk nekā 13 km attālumā. Novadā darbojas vēl četri feldšeru–vecmāšu punkti: Kusā, Lazdonā, Mētrienā un Liezēres pagasta Ozolos.
Padoms bez maksas
Ošupes pagasta pārvaldes vadītājs Aigars Šķēls atklāj, ka pagastā nekad nav bijis savas ģimenes ārsta prakses, tādēļ feldšeru punkta atvēršana Degumniekos pirms četriem gadiem vietējiem iedzīvotājiem bijis liels atbalsts. Piemēram, ja gadās kāda neliela trauma, tuvākā vieta, kur var sniegt medicīnisko palīdzību, atrodas Madonā.
“Šajā pusē daudziem ir hroniskas elpceļu saslimšanas, mēdz būt arī deguna blakus dobumu iekaisumi. Arī bronhīts šejieniešiem tik viegli vis nepāriet. Domāju, ka tas saistīts ar dzīvi Lubāna mitrājā. Arī odi te kož īpaši nikni. Līdz šim nebiju pat iedomājusies, ka pēc oda koduma var būt tāda reakcija,” novērojusi Sarmīte Saulīte, kas par feldšeri strādā nu jau vairāk nekā trīsdesmit gadus. Ikdienā feldšerītei bieži vien jāpalīdz pacientiem, kam ir kādas akūtas vainas – sakāpis asinsspiediens, sirdsklauves, gadās sašūt arī nelielas brūces, pat zobu izraut.
“Pacients no ģimenes ārsta kabineta bieži vien iznāk ar veselu kaudzi recepšu, bet daudz ko nesapratis. Piemēram, kas notiks, ja viņš šīs zāles lietos vai, tieši otrādi, nelietos? Atšķirībā no pārslogotajiem ģimenes ārstiem mans darba laiks ļauj pacientu gan uzklausīt, gan ar viņu parunāt,” atzīst feldšere.
Arī darba laiks feldšerei tāpat kā ģimenes ārstam – astoņas stundas, no rīta ambulatora pieņemšana, pēcpusdienā – mājas vizītes. Pacientu skaits – kā kuru dienu. “Šodien bija deviņi ambulatorie pacienti un viena mājas vizīte. Kad plosās vīrusi, pacientu un mājas vizīšu mēdz būt krietni vairāk,” viņa saka.
Līgums ar Nacionālo veselības dienestu paredz, ka par feldšera sniegtajām konsultācijām nav jāmaksā. Par maksu ir tikai mājas vizītes, injekcijas, holesterīna un cukura līmeņa noteikšana. Feldšerim nav tiesību pacientu nosūtīt uz izmeklējumiem vai analīzēm, bet viņš drīkst izrakstīt zāļu receptes. Izņēmums ir tikai valsts kompensējamie medikamenti – pēc šīm receptēm jādodas pie ģimenes ārsta.
Atbildība uz pašvaldību pleciem
Lai gan Latvijā ir 161 feldšeru un vecmāšu punkts, līgumu ar Nacionālo veselības dienestu (NVD) par valsts līdzfinansējumu šobrīd noslēguši tikai 68, no tiem 26 – Vidzemē, 23 – Kurzemē, 17 – Latgalē un viens – Zemgalē. Pārējo darbība pilnībā tiek finansēta no pašvaldību budžeta.
Latvijas Ambulatorā dienesta ārstu palīgu profesionālās biedrības vadītāja Helēna Vēvere skaidro, ka feldšeri paši nevar slēgt līgumus ar NVD par valsts apmaksātās primārās veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu. To var tikai ģimenes ārsts par viņa praksē pierakstītajiem pacientiem, taču feldšeru punktā parasti vēršas vairāku, reizēm pat trīs četru ģimenes ārstu pacienti. Neviens ģimenes ārsts nevēlas ņemt feldšeru punktu savā paspārnē, tādēļ visu atbildību, tajā skaitā finansiālo, spiesta uzņemties pašvaldība.
Veselības ministrija tomēr vēlas, lai katrs feldšeru punkts būtu piesaistīts kādai ģimenes ārsta praksei, kas to kontrolētu un atbalstītu. Tas ļautu arī labāk izvētīt feldšeru paveikto, jo šobrīd daudzi sniegtie medicīnas pakalpojumi netiek uzskaitīti un neparādās gada atskaitēs.
Ja spriež tikai pēc “papīriem”, bieži vien iznāk, ka feldšeris maz strādājis, lai gan, iespējams, visu dienu ārstējis un konsultējis pacientus.
Lai feldšerim sanāktu pilna darba slodze, viņa darbības zonā jābūt 500 pacientiem. Taču mediķa palīdzība nepieciešama arī tajos Latvijas pagastos, kur palicis pavisam maz iedzīvotāju. Ja lauku feldšeris būtu spiests paļauties vienīgi uz valsti, viņš par astoņu stundu darba dienu “uz rokas” saņemtu mazāk nekā “simtlatnieks” (tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ jaunie ārstu palīgi nevēlas strādāt feldšeru punktos). Taču pašvaldības ir ieinteresētas, lai feldšeru punkti pagastos būtu, tādēļ piemaksā no savas kabatas – bagātas vairāk, nabagās, cik nu var. Piemēram, Degumnieku feldšeru punkta uzturēšanai šogad no pašvaldības budžeta atvēlēti 8829 lati.
