– Bet zemes resursi joprojām netiek pietiekami izmantoti. ZM dati rāda, ka LIZ izmantošana 10 gadu laikā pieaugusi tikai par 14%. Cik daudz zemju vēl varam atgriezt lauksaimnieciskajā ražošanā? 7
– Mani gan uztrauc citi dati. Valsts zemes dienestā kā LIZ reģistrēti 2,3 miljoni ha, bet LAD datu bāzē reģistrēti 1,9 milj. ha. Jautājums – kas ir starpība? Tas nozīmē, ka lielākā daļa īpašnieku nav precizējuši zemes lietošanas veidu. LAD katru gadu veic zemes apsekošanu un var secināt, ka no aizaugušām platībām lielākā daļa “de facto” ir meži, ko īpašnieki nav pārreģistrējuši no lauksaimniecības par mežu zemi. Lauksaimniecībā varam izmantot nepilnus divus miljonus hektāru zemes.
Šobrīd gan redzam lauksaimnieku satraukumu, ka brīvo zemju platību Kurzemē, Zemgalē, arī citos reģionos vairs nav un pieaug zemes cena. Bet, pēc vidējiem rādītājiem, salīdzinot Eiropas valstis, iegūstam no katra LIZ ha vismazāk produkcijas. Tas ir stāsts par efektivitāti un to, kā izmantojam zemi. Ir daudz tādu platību, no kuras produkcija netiek iegūta vai tikai reizi gadā tiek nopļauta, lai saņemtu tiešmaksājumus. Iespējams, problēma ir apstāklī, ka, pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, 56% no kopējā saimniecību skaita neko neražo pārdošanai. Pēc statistikas, 44% saimniecību saražo produkciju, bet to izdala uz visiem ha, līdz ar to vidējais ražīgums ir ļoti zems.
– Dārgāku produkciju varētu ražot tās saimniecības, kam ir specifiski nišas produkti?
– Tieši tā. Tāpēc šīm saimniecībām ar mazākām platībām vajadzētu orientēties uz tādas produkcijas ražošanu, kam ir lielāka vērtība. Savukārt, domājot par iedzīvotāju nodarbinātību, ar politikas instrumentiem būtu jāatbalsta nozares, kas prasa lielāku darbietilpību uz vienu ha, – dārzeņkopība, augļkopība, lopkopība. Īpaši jādomā par piena lopkopību, kur cenas ir nokritušās. Šobrīd Baltijas valstīs piena cena ir viszemākā visā Eiropā, tāpēc redzu, ka visām Baltijas valstīm atkal kopīgi būtu jāmēģina šīs problēmas risināt. Es neredzu ekonomisku pamatojumu šīm zemajām cenām, tomēr to ietekmē apstāklis, ka Latvijas un kopumā arī Baltijas valstu tirgus ir mazs, līdz ar to tirgus svārstības ir ievērojamas.
– Kāpēc pārstrādātāji nevar saražot konkurētspējīgu produkciju no Eiropā lētākās izejvielas?
– Jāmeklē cēloņi. Pirms trīs gadiem mums bija pētījums par pārtikas pārstrādes konkurētspēju. Diemžēl mūsu pārstrādei ir jākonkurē ar citu valstu uzņēmumiem un tās konkurētspēja piena nozarē ir zemāka nekā Lietuvā un Igaunijā. Iemesli dažādi – sadrumstalotība, jaudu neizmantošana, dārga elektrība un arī vēsturiskā attīstība. Lietuvieši uzkrājuši spēkus un kapacitāti, arī igauņi iemācījušies paralēli iekšējā tirgus patēriņam kāpināt eksportu, bet mums tas izdodas tikai pēdējā laikā. Var teikt – kaimiņi mums iegriež.
Uzņēmumu apvienošanās pārtikas pārstrādē Latvijā ir sākusies, bet pārāk liela konsolidācija arī var bremzēt attīstību. Cerīgi skatījos uz kooperāciju, ja nebūtu uznākusi krīze, tad lauksaimniekiem piederošais uzņēmums “Latvijas piens” būtu reāls konkurents tiem piena pārstrādes uzņēmumiem, kuri nemaksā labu cenu zemniekiem. Ceru, ka “Latraps” to savedīs kārtībā. Bet šobrīd piena nozarei ir jāizdzīvo. Ganāmpulku skaits samazinās, piena ražotāji pārorientējas uz gaļas nozari, kas ir laikietilpīgi. Ja piena ražošana sašaurināsies, tas būs bīstami lauku teritoriju ilgtspējīgai attīstībai.
