“Lauku cilvēki nav pelnījuši dzīvot ar šādu attieksmi.” Autoceļa Mazsalaca–Staicele ceļš kļūst par neizbraucamu pārbaudījumu; iedzīvotāju pacietība ir galā 142
Autoceļa Mazsalaca–Staicele iedzīvotāji un autobraucēji ir izmisumā. Šī reģionālā ceļa posma stāvoklis ir kļuvis par smagu cīņu, kas liek uzdot pamatotu jautājumu – vai cilvēki, kuri dzīvo laukos, nav pelnījuši normālu ceļu? Cilvēki, kuri regulāri izmanto šo ceļu, jūtas ignorēti, jo ceļa uzturēšanas darbi tiek veikti pavirši vai netiek veikti vispār. Kaut arī “Latvijas Valsts ceļi” norāda, ka ceļš tiek uzturēts atbilstoši noteikumiem, iedzīvotāji ir pārliecināti, ka reālā situācija ir pretēja.
Latvijā šādu stāstu ir daudz. Kāds izvēlas cīnīties, kāds vienkārši pieņem realitāti, uzskatot, ka nekas tāpat nemainīsies. Bet vai iedzīvotājiem tiešām jāsamierinās ar šādām situācijām?
Par autoceļa Mazsalaca–Staicele kritisko stāvokli sociālajos tīklos raksta iedzīvotāja vārdā Elīna.
“Tagad sirds ir pilna, un mēs vairs nezinām, kur vērsties, jo visur – kā pret sienu. Autoceļa Mazsalaca–Staicele stāvoklis ir kritisks, taču Latvijas Valsts ceļi norāda, ka tas tiek uzturēts atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem par valsts un pašvaldību autoceļu uzturēšanas prasībām, ņemot vērā pieejamo finansējumu (avots – https://www.retv.lv/…/autocels-kritiska-stavokli-uztur…). Bet vai šo tiešām var saukt par uzturēšanu? Es teiktu – neuzturēšana!
Jāatzīmē, ka ceļš Staicele–Mazsalaca ir daļa no Ziemeļu stīgas – reģionāla maršruta, kas savieno Vidzemes novadus. Šis ir pēdējais posms, kam segums vēl nav nomainīts uz asfaltu. Turklāt jānorāda, ka Valmieras novada pusē šo ceļu uztur regulāri, bet Limbažu pusē tas netiek darīts vai tiek darīts pavirši, radot vēl lielāku plaisu starp novadiem un cilvēku iespējām.
No Staiceles līdz Vīķiem 6 kilometri jāmēro ar otro vai pat tikai pirmo ātrumu, jo bedres ir tik daudz un dziļas, ka tās nav iespējams apbraukt. Es pati dzīvoju Staicelē, bet Vīķos dzīvo mani vecāki un vecvecāki, kā arī tur atrodas mana darbavieta. Ar šo ceļu jārēķinās katru dienu, ne tikai man, bet arī maniem vecākiem, kolēģiem un pārējiem apkārtnes iedzīvotājiem.
Rudenī ceļš Aloja–Vīķi tika nogreiderēts, uz Mazsalacas pusi – arī, bet uz Staiceli nekā. Greideris saplīsa, un Staiceles ceļa posms tā arī palika nenogreiderēts. Decembra beigās, pirms sala, atkal greiderēja Aloja–Vīķi un Vīķi–Mazsalaca, bet Vīķi-Staicele atkal tika atstāts novārtā.
Cilvēki zvana, sūdzas, lūdz, lai situācija tiktu risināta – arī es esmu to cilvēku vidū. Pēdējoreiz zvanīju 2. janvārī, kad vēl bija iespējams ko darīt pirms sala un sniega. Telefonsarunā saņēmu atbildi, ka ceļš netiek greiderēts, jo tā segums visticamāk neatbilst greiderēšanas prasībām. Man tika paskaidrots, ka, ja greiderē neatbilstošu segumu, ceļu var sabojāt vēl vairāk. Bet ceļu jau vairs nevar sabojāt – tas jau ir tik sliktā stāvoklī, ka sliktāk nav iespējams.
Šī situācija ir absurda. Braucot šo ceļu katru dienu, mēs esam iemācījušies, kura ceļa puse ir labāka un kur jālavierē kā čūskai, lai izbēgtu no dziļākajām bedrēm. Vai tas ir normāli?
Ziemā, kad sniegs aizpilda bedres, situācija uz brīdi šķiet labāka, bet pēc atkušņa viss atgriežas sākumpunktā. Vakar, 14. janvārī, no rīta autobuss no Staiceles vispār neienāca, jo noteikti, ka zināja, kas sagaida. Pa dienu tiek veikta it kā ceļa uzturēšana – skrāpēšana, šķūrēšana, greiderēšana vai kā to pareizi šādos apstākļos nosaukt?! Pareizāk sakot, tās imitācija. Kāda no tā šobrīd vairs jēga? No Alojas līdz Vīķiem un no Vīķiem līdz Mazsalacai – jā, kaut ko dara. Bet no Vīķiem līdz Staicelei? Tikai 1,5 km no Vīķiem uz Staiceli, kur ceļmalā traktors apgriezās un devās atpakaļ. Atlikušie 4,5 km līdz Staicelei atkal palika neaiztikti.
Vai tiešām, ja šeit dzīvotu kāds, kurš ir atbildīgs par ceļu uzturēšanu, mums būtu jācieš šādos apstākļos? Es tā nedomāju. Bet šobrīd izmisums ir milzīgs – mēs vairs nesaprotam, kur vērsties un ko darīt, lai mēs tiktu sadzirdēti.
Lauku cilvēki nav pelnījuši dzīvot ar šādu attieksmi. Arī mums ir tiesības uz normāliem ceļiem.
Aicinu visus, kam ir iespēja, pievienot komentāros bildes un video, kas uzskatāmi parāda, kāds šis ceļš bija dubļu laikā, tie var palīdzēt vēl skaidrāk parādīt reālo situāciju.
Mēs vēlamies, lai mūs sadzird, un lai beidzot šajā jautājumā tiktu rasts risinājums!”
Limbažu novada pašvaldības komentārs
LA.LV vērsās pie Limbažu novada pašvaldības atbildīgajām personām ar lūgumu komentēt ierakstā pausto, ka “Valmieras novada pusē šo ceļu uztur regulāri, bet Limbažu pusē tas netiek darīts vai tiek darīts pavirši.” Vaicājām, kāpēc netiek sadzirdēti iedzīvotāji un ceļš netiek pienācīgi uzturēts?
Atbild Māris Beļaunieks, Limbažu novada domes priekšsēdētāja 1.vietnieks: “Atbildot uz jautājumu par valsts vietējā autoceļa V-163 Mazsalaca-Staicele stāvokli, informēju, ka Limbažu novada pašvaldība ir nosūtījusi vēstuli Satiksmes ministrijai, VAS Latvijas valsts ceļi un VAS Latvijas autoceļu uzturētājs, kurā lūdzam nodrošināt atbilstošus apstākļus transporta satiksmei, kā arī veikt autoceļu uzturēšanu atbilstoši normatīvo aktu prasībām.
Papildus informēju, ka pašvaldības vairākas reizes vērsušās gan pie Satiksmes ministrijas, gan VAS Latvijas valsts ceļi ar lūgumu pabeigt Ziemeļu stīgas (posma Staicele-Mazsalaca) asfaltēšanas darbus, taču līdz šim brīdim neesam sadzirdēti.”
Vērsāmies arī pie Satiksmes ministrijas. Lūk, pārstāvju komentārs!
“Valsts autoceļu būvniecība un uzturēšana, tostarp vietējas nozīmes autoceļiem, tiek plānota atbilstoši valsts piešķirtā finansējuma apjomam, kā arī atbilstoši valsts reģionālo un vietējo autoceļu būvniecības stratēģijā noteiktajam mērķim – līdz 2027. gadam no katras apdzīvotas vietas, kurā atrodas pagasta pārvalde, uz novada centru nodrošināt iespēju nokļūt pa autoceļu ar labā stāvoklī esošu melno segumu.
Tāpat, autoceļu būvniecības plānošanā tiek ņemta vērā arī konkrētā ceļa satiksmes intensitāte, nosakot tā klasi.
Valsts vietējā autoceļa V163 Mazsalaca–Staicele satiksmes intensitāte ir vidēji 200 transportlīdzekļi diennaktī, no kuriem 20% ir kravas transports, kas ir salīdzinoši zema intensitāte. Tāpēc autoceļš V163 neatbilst stratēģijas mērķim un tuvāko gadu laikā tam nav plānoti kapitālieguldījumi.
Savukārt attiecībā uz autobusu pieturvietām ir noteikts, ka tās tiek tīrītas vispirms uz ceļiem ar augstāku uzturēšanas klasi. Pieturvietu uz ceļiem ar C uzturēšanas (pielieto zemas intensitātes ceļiem) klasi tīrīšana nav strikti normēts. To dara, ja uz intensīvākiem ceļiem tīrīšana jau ir veikta.
Valsts ceļu tīklā ir daudz grants ceļu – gandrīz 11 000 km un vairāk nekā puse ir sliktā tehniskā stāvoklī. Grants ceļu uzturēšana ziemā notiek ar piebraukta sniega kārtu, ko nepieciešamības gadījumā rievo. Rievošanu veic ar greidera vai kravas automašīnas lāpstu, uz brauktuves izveidojot rievotu virsmu. Grants ceļus nekaisa ar sāli, jo tas atkausē grants virskārtu, kā rezultātā segums pārmitrinās un veidojas bedres un iesēdumi.
Bīstamās vietas – pagriezienus, uzkalnus – kaisa ar smilti. Atkalā, atkusnī rievas izkūst, bet smilti noskalo kūstošā sniega ūdens. Mainīgos laikapstākļos grants segumā pastiprināti veidojas bedres, bet nokrišņu un pārmitrināta seguma dēļ segumu nav iespējams operatīvi nolīdzināt un ir jāgaida, kamēr ceļi kaut daļēji nožūs.”
