Lauku bērniem – plāns kultūras rieciens 0
Šobrīd galvaspilsētas ielās mazos skatītājus un viņu vecākus uz jaunās sezonas pirmizrādēm aicina košas teātru un koncertzāļu pirmizrāžu afišas – nedēļas nogalē Nacionālajā teātrī skatuves dzīvi sāks “Sarkangalvītes” jaunā versijā Elmāra Seņkova režijā. Operā uz skatuves rosās Karlsons.
Uz vairākām pirmizrādēm aicina arī Latvijas Leļļu teātris. Tikmēr mūsu lasītāju pieredze un kultūras jomas pārstāvju novērojumi liecina – līdzās košajai ainavai Rīgā novadu kultūras piedāvājums bērniem un jauniešiem lielākoties ir visai nabadzīgs.
Naudas trūkums un attālums ir galvenie iemesli, kuru dēļ kultūras produkts bērnu vecākiem nereti top par luksusa preci, kas vajadzību piramīdā nokļūst pēdējās vietās.
Vēlas tikt uz Operu
Elita ir skolotāja Amatas novada Nītaurē, vien 80 kilometru attālumā no Rīgas. Abi ar vīru, pašnodarbinātu celtnieku, viņi audzina meitu un dēlu – pusaudžus.
Meita pašmācības ceļā apguvusi ģitārspēli, dzied un, cik iespējams, koncertē, dēlu interesē automašīnas un datorzinības, bet mamma ik nedēļas nogali dodas uz 17 kilometru attālo Līgatni, lai piedalītos jauktā kora mēģinājumos. “Ir ļoti svarīgi, lai bērniem būtu kultūras piedāvājums,” uzsver Elita. “Nav pat tik noteicoši, vai runa ir par filmu, teātri, muzeju vai izstādi, jo ar katru šādu notikumu viņu redzesloks ir paplašinājies.”
Ģimenes ienākumi mēnesī ir aptuveni 700 latu – pusi nopelna Elita par pusotru slodzi skolā un vēl papilddarbu vakarskolas pro-grammā. Mēnešos, kad vīram nav darba, kopējā summa ir mazāka. Tikko Elitas alga samazināta par 25 latiem. “Gribas raudāt! Kur nu vēl domāt par kultūru!” viņa teic. Līdz šim līdzās komunālajiem maksājumiem, degvielas, pārtikas un medicīnas izdevumiem (bērniem ir redzes problēmas) vecāki gan centušies atlicināt naudu biļetēm uz teātri, koncertu vai kino, pat ja reizēm tādēļ paliek nesamaksāts kāds rēķins.
Vietējā nelielā kultūras nama rocība un nelielais iedzīvotāju skaits liedz aktīvi rīkot profesionālu mākslinieku uzstāšanos. Biežāk notiekot pašu nītauriešu un kaimiņu amatierteātru izrādes. Tāpēc par profesionālas kultūras patēriņa vietām skolotājai un viņas bērniem kļuvuši tuvākie centri Cēsis, Valmiera un Rīga. Nesen kopā ar klasi bērni noskatījušies “Raudupieti” Valmieras teātrī – izrāde papildinājusi Blaumaņa darbu tēmu literatūras stundās. Iestudējums ieinteresējis pat tos, kuri nereti teātrī mēdz garlaikoties, saka mamma. Ar neviltotu prieku jaunieši atceras arī vasaras Dziesmu un deju svētkus, kur Nītaures jauniešu deju kolektīva sastāvā abi izdejojuši deju lielkoncerta rakstus, baudījuši koncertus, amatnieku tirdziņu atmosfēru Vērmanes dārzā. Bijis svarīgi, ka svētku laikā daudzus kultūras pasākumus varēja izbaudīt bez maksas, diemžēl kas tāds negadās bieži. Deju kolektīvs šobrīd uz laiku gan palicis bez vadītājas, lai gan tā dalībnieki ļoti gribētu piedalīties arī nākamvasar gaidāmajos skolēnu dziesmu un deju svētkos.
Ierobežotās rocības dēļ teātri vai citus kultūras sarīkojumus bērni apmeklējot reti. Parasti tos organizē skola, taupības nolūkos apmeklējumu apvienojot ar kādu mācību ekskursiju. Transporta izdevumus sedz novada pašvaldība, par biļetēm muzejā un teātrī gan jāmaksā pašiem. Gadījumos, kad kāda skolēna vecākiem brauciens nav pa kabatai, tam sametot pārējie. Četratā uz kultūras pasākumiem ģimene nedodas vispār, ja nu kādreiz kopā aizbrauc uz kādu koncertu. Elita teic – viņa vēlētos aizvest bērnus uz baletu Rīgas Opernamā, līdz šim tas nav izdevies.
Situācija novados – neapzināta
Apgalvojumam, ka iepriekš aprakstītā lauku cilvēka pieredze varētu būt tipiska, skaitļos fiksēta pamatojuma šobrīd nav, jo trūkst jauna, visaptveroša pētījuma par kultūras pieejamību novadu bērniem un jauniešiem (pētījums “Kultūras pieejamība novados: aptauja un ekspertu intervijas” pēc Kultūras ministrijas (KM) pasūtījuma veikts 2007. gadā). Tuvākajā laikā tāds arī neesot plānots, jo finansējuma pētījumiem neesot vispār, “Kultūrzīmēm” skaidroja KM. Tāpat trūkstot arī ziņu par to, kāds finansējums būtu nepieciešams.
Vien daļēju ieskatu kultūras pieejamības ainā šobrīd sniedz Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) ikgadējā statistika. IZM pasūtītajā 2012. gada “Jauniešu iespēju, attieksmju un vērtību pētījumā” noskaidrots, ka iespējas apmeklēt kultūras pasākumus pērn atzinīgi novērtējusi tikai mazliet vairāk nekā puse (62%) jauniešu, tostarp visneapmierinātākie ar kultūras pasākumu apmeklēšanas iespējām (52%) bijuši Latgalē aptaujātie jaunie cilvēki.
Arī būtiskākais kultūras projektu finansētājs – Valsts kultūrkapitāla fonds (VKKF) – pašlaik neveic uzskaiti, cik daudz iesniegti un atbalstīti projekti, kuru produkts tieši paredzēts bērnu un jauniešu mērķauditorijai reģionos. Publicētie projektu konkursu rezultāti liecina, ka, piemēram, mērķprogrammas “Profesionālās mākslas pieejamība reģionos” no kopējā 190 000 latu finansējuma bērnu un jauniešu mērķauditorijai tieši paredzētie kultūras projekti šogad saņēmuši 17 000 latu finansējumu. Pat ja šo nevar uzskatīt par absolūtu rādītāju, jo arī citu atbalstīto projektu auditorija neizslēdz bērnu un jauniešu adresātu, niecīgais bērnu auditorijai domāto projektu īpatsvars ir acīmredzams.
Kādreizējā VKKF mērķprogrammu bērnu mūzikas skolu atbalstam apturēja krīzes laikā finansējuma trūkuma dēļ, bet pašlaik īpaša mērķprogramma projektiem, kas tieši adresēti bērnu un jauniešu mērķauditorijai, VKKF nav un arī netiek plānota. “Ierobežota finansējuma apstākļos mērķprogrammas izveido jomās, kur tās nepieciešamas visvairāk,” skaidro VKKF vadītājs Edgars Vērpe.
Kultūras produkts bērniem – nerentabls
Profesionālas un kvalitatīvas kultūras produktu piedāvājumu bērniem visā valstī šobrīd lielākoties nodrošina valsts finansētas kultūras organizācijas – teātri, koncertorganizācijas, muzeji u. c., taču izvēle, vai to gatavotie kultūras produkti nokļūs arī pie novadu bērniem, šobrīd lielākoties ir to pašu ziņā, jo nepieciešamo valstisko vadlīniju dotāciju līgumos nav.
Aizvadītājā sezonā Liepājas teātris izbraukumos Ventspils, Kalnu, Brocēnu, Cēsu, Priekuļu, Salaspils, Siguldas, Rīgas, Valmieras, Madonas, Krustpils un Jelgavas kultūras namos nospēlējis 18 izrādes bērniem. “Tas ir ļoti labs rādītājs, jo neviens cits teātris tik intensīvi bērnu izrādes neizrāda, taču piedāvājums bērniem joprojām ir nepietiekams,” atzīst Liepājas teātra pārstāve Zanda Borga. Būtiski uzsvērt, ka šie izbraukumi ir paša teātra ierosme, kuru atbalsta VKKF.
Pagājušajā sezonā Valmieras teātris piedāvāja četras dažādas bērnu izrādes, kuras Valmierā, Salaspilī, Liepājā, Ogrē, Mālpilī un Liepājā noskatījušies 6642 skatītāji. Šosezon plānots iestudēt trīs izrādes bērnu un jauniešu auditorijai – “[email protected]” vidusskolēniem (Regnārs Vaivars), ”Lūša stundā” jauniešiem (Mārtiņš Eihe) un Ģ. Urbana “Visām pelēm garšo siers” (Felikss Deičs). Teātra pārstāve Zane Ceriņa stāsta: izbraukumā ārpus teātra gan došoties tikai “Vējš vītolos”, turklāt to redzēšot tikai bērni Ventspilī, jo izrādes tehniskie parametri pārsniedz vairākuma Latvijas kultūras namu skatuvju izmērus. Bērnu izrāde izbraukumā finansiāli neesot tik izdevīga kā izrāde teātra telpās, jo biļešu cenas ir divreiz zemākas (Ls 4) nekā biļetēm uz pieaugušo izrādēm, taču izmaksas ir līdzvērtīgas.
Tikmēr Latvijas Leļļu teātris (LLT) jau trešo gadu ved izbraukuma izrādes uz Latvijas reģioniem. Tās bez maksas var noskatīties bērnunamu, sociālo palīdzības centru, maznodrošināto un daudzbērnu ģimeņu bērni, kā arī ikviens interesents. Tiesa, tās notiek nevis ar valsts, bet privāta finansētāja atbalstu. Pērnajā decembrī un šā gada janvārī bezmaksas izrādes noskatījušies 2893 bērni. Savukārt biedrības “Ascendum” projekta “Garā pupa” ietvaros Leļļu teātra izrādes Rīgā un reģionos noskatījušies 2623 bērni, kuri reģionālās un sociālās nevienlīdzības dēļ palikuši ārpus kultūras aktivitātēm.
Pēc pašu iniciatīvas, ne valsts kultūrpolitikas vadlīnijām, vērtīgas bērnu pro-grammas piedāvā arī jaunā Austrumlatvijas koncertzāle “Gors”. Septiņas apjomīgas gan izglītojoša, gan izklaidējoša satura bērnu pro-grammas tapušas ar VKKF atbalstu. “Iesākot darboties, ļoti domājām par to, lai pie mums nāktu mazie un ne tik mazie apmeklētāji,” teic “Gora” mākslinieciskā vadītāja Ilona Rupaine. “Jau atklāšanas koncertā iesaistījās apmēram simts Rēzeknes bērnu un jauniešu. Tas darīts ar dziļāku domu, ka viņi pieradīs pie šīs mājas, iemīlēs to un arī viņu vecvecāki nāks līdzi.”
Kultūras skolas soma pagaidām tukša
Runājot par kultūras piedāvājumu bērniem novadu kultūras centros, to “ēdienkarte” reizēm šķiet pat pārsātināta, taču satura kvalitāte atkarīga vienīgi no vietējā kultūras centra vadītāja gaumes un varēšanas.
“Pašlaik kultūras namā programmas bērniem piedāvā reizi mēnesī vai retāk, un gandrīz vienmēr tās ir izklaidējošas,” stāsta sešus gadus vecās meitiņas tētis Jānis, ražotnes vadītājs Ziemeļlatvijas mazpilsētā. “Ja arī atbrauc kāds profesionāls, kvalitatīvs mākslinieks, zāle atšķirībā no izklaides vakariem ir, labākajā gadījumā, pustukša. Līdzekļi mums ļauj braukt arī uz Rīgu, tomēr meita garajā ceļā nogurst, un braucienam vairs nav jēgas. Paldies vietējās mūzikas skolas skolotājiem, kuri rīko iknedēļas muzikālās ceturtdienas koncertus, kurus vienmēr cenšamies apmeklēt.”
Nelielu cerību situācijā, kad lauku bērniem un viņu vecākiem kvalitatīvi kultūras pakalpojumi nereti nav pieejami gan ģeogrāfisku, gan finansiālu iemeslu dēļ, vieš kultūrpolitikas pamatnostādņu dokuments “Radošā Latvija” (RL). Līdzās vispārējām frāzēm, ka šobrīd situācija nav apmierinoša, tā aktuālajā darba versijā kultūras pieejamība reģionos minēta kā viena no kultūrpolitikas prioritātēm.
Viena no RL piedāvātajām jaunajām ierosmēm ir tā dēvētais Kultūras skolas somas jeb minimālo kultūras pakalpojumu groza projekts bērnu un jauniešu kultūrizglītības jomā. Tā gaitā novadu skolu jauniešiem piedāvās brīvielūgumus uz koncertiem, muzejiem, teātriem, piedāvājot profesionālo mākslu visaugstākajā līmenī un audzinot viņos latviskās identitātes apziņu. Pēc KM ziņām, pašlaik Kultūras skolas somas projektam iezīmēts finansējums – 1,3 miljoni latu Izglītības un zinātnes ministrijai un tikpat KM (Valsts kultūrkapitāla fonda budžetā). Par šo naudu plānots izstrādāt arī muzejpedagoģiskas un kultūrizglītojošas programmas par laikmetīgo mākslu, deju, kino, mūziku, mantojumu, literatūru, dizainu, arhitektūru u. tml.
KM teic, ka šī cerīgā ierosme varētu praksē īstenoties no 2016. līdz 2020. gadam. Turklāt nākamgad tikšot izveidota KM un IZM starpministriju darba grupa, kas strādās pie projekta virzības. Pašlaik Kultūras skolas somas ieceres īstenošana gan šķiet miglā tīta un māc bažas, vai tā nepaliks tikai ideja uz papīra, tāpat kā nav zināms, kāds konkrēts saturs varētu slēpties aiz formālā teksta. “Kultūrzīmju” aptaujātās valsts kultūras organizācijas hipotētiski pauž apņēmību iesaistīties šajā projektā, taču atzīst, ka pagaidām neko vairāk par šo projektu nezinot.
Viedokļi
Kā vērtējat kultūras pieejamību novadu bērniem un jauniešiem?
Krista Burāne, režisore (radošā apvienība “Nomadi”): “Kultūras pieejamība lauku bērniem un jauniešiem šobrīd ir ļoti zemā līmenī. Izrādes bērniem un jauniešiem tiek veidotas ļoti maz – profesionālie teātri tam joprojām nepiešķir lielu vērību. Tās, kas tomēr redzamas, bieži vien ir nekvalitatīvas, tomēr pieprasījums ir ļoti liels. Otra lieta – zemā maksātspēja. Brīdī, kad ģimene vēlas aiziet uz teātri, kas būtu ideāls modelis, kad mākslas notikumu piedzīvo mazie un lielie skatītāji kopā, tas bieži nav iespējams, jo vecāki nereti ir gatavi nopirkt biļeti bērnam, taču neatļaujas to sev. Cilvēki vispār nesaprot, ka viņiem ir nepieciešama māksla – izklaide tiek prasīta vairāk –, nereti Holivudas filmām tomēr nauda atrodas. Nepieciešama arī kultūrpolitika, kurā valsts saprot, ka tikai ģimene, kurā aug gudri un emocionāli inteliģenti bērni, kam ir izpratne par atbildību, brīvību un pilsonisku stāju, var būt tikai šīs valsts tālākas pastāvēšanas garants.”
Karina Bērziņa, VSIA “Latvijas koncerti” bērnu un jauniešu programmu producente: “Uz “Latvijas koncertu” rīkotajiem koncertcikliem Rīgā lielākoties ierodas tikai Pierīgas bērni, jo, lai atbrauktu no tālākiem novadiem, transports ir pārāk dārgs. Uz novadiem labprāt vestu izrādes paši, taču nav finansējuma – bērnu uzvedumi prasa vairāk līdzekļu, tā ir īpaša auditorija, kam vajadzīga īpaša scenogrāfija, vairāk iesaistīto personu, kostīmi. Lai gan arī šobrīd dodamies uz novadiem un reģioniem, piedāvājot dažādas programmas bērniem, tomēr šo koncertu un uzvedumu varētu būt vairāk, jo pieprasījums ir milzīgs.”
Andris Veismanis, diriģents, Liepājas Simfoniskā orķestra bērnu un jauniešu programmas veidotājs: “Naudas dalītājiem Rīgā būtu svarīgi saprast, ka ļoti daudz jāiegulda ārpus Rīgas dzīvojošo jauniešu un bērnu izglītībā un attīstībā ar dažādiem ceļojošiem projektiem. Būtu nozīmīga šādu ceļojošu grupu atbalstīšana Kultūrkapitāla fondā, jo tie patiešām sevi atpelna, taču reģionu mērķprogrammās naudas tam galīgi nav pietiekami, turklāt ir daudz pārdomātāk jāizlemj, kā to sadalīt. Nelielā daļa koncertu, kuros ar Vidzemes kamerorķestri esam braukājuši pa Vidzemes reģionu skolām un bērnu mūzikas skolām, interese ir liela, bērni ir ļoti apdāvināti. Ir nepieciešams atvēlēt vairāk līdzekļu bērnu mākslas aktivitātēm. Šobrīd nevaru teikt, ka tiek atbalstīti reģioni – notiek kaut kāda “savējo” atbalstīšana, kas ir nožēlojami. Ja nav lobija kādā organizācijā, cerības iegūt naudu ir ļoti mazas. Ir svarīgi apzināt lauku rajonus un ieguldīt tajos caur kultūras prizmu.”
Novadu aptauja
Timermaņu ģimene no Smiltenes: “Mūsu pilsētā tiek organizēti dažādi pasākumi dažādām vecuma grupām. Ar ģimeni apmeklējam Smiltenē notiekošos pašdarbnieku vai citādus pasākumus. Braucam uz Valmieras teātri, Rīgā apmeklējam gan koncertus, gan teātrus. Mūsu ģimenes mamma spēlē vokālajā ansamblī. Būtu ļoti patīkami, ja kultūras iestādes piedāvātu atlaides, īpašas cenas ģimenēm, bet mūsu gadījumā tas nepalielinātu apmeklējumu daudzumu. Biļešu cenas mazpilsētās ir adekvātas. Ja būtu ģimenes atlaides, piemēram, teātra izrādēm vai koncertiem ārpus mazpilsētām, tas noteikti veicinātu ģimenes pavadīt vairāk laika, kopā baudot mākslu. Ģimenei kopā izklaidēties ir dārgi.”
Kuršiešu ģimene no Auces: “Mūsu ģimenē gan lielie, gan mazie dejo deju kolektīvos, kā arī dzied korī. Apmeklējam arī vietējos pasākumus, retos gadījumos aizbraucam uz Rīgu, ja finanses un laiks atļauj. Visbiežāk jau uz kultūras pasākumiem dodas skolotāji, jo tie vai nu piedalās koncertā, vai, piemēram, ved savus audzēkņus uz kādu teātri vai koncertu uz Rīgu. Mūsu ģimenes mamma ir mūzikas skolas skolotāja. Viņa vada ansambli, piespēlē dejotājiem uz klavierēm, dzied divos koros, folkloras kopā un brauc ar skolotājiem arī uz teātriem un dažādiem koncertiem. Domāju, ka tā ir ar lielāko daļu skolotāju.”
