– Bet tad zemniekiem sāk rasties aizdomas, ka process nav līdz galam caurspīdīgs un izsekojams. Uz Agro Topa redakciju arī nereti zvana tā vai cita kooperatīva biedri, kuriem šķiet, ka vadība kaut ko shēmo un biedri tiek izmantoti ne gluži kopējo interešu vārdā… 0
– Zvana arī uz asociāciju, bet, manuprāt, problēma bieži vien ir meklējama jau iepriekš minētajā apstāklī, ka biedru dalība kooperatīva projektos ir neliela, līdz ar to nav arī pilnas informācijas, intereses un atbildības par šo projektu, ir tikai dažādas aizdomas.
Gadās, ka paši zemnieki sava kooperatīva menedžmentu burtiski iedzen stūrī, lai tiktu pie labākās cenas, bet, kad šī dzīšanās nav nesusi gaidītos augļus, menedžmentam jādzird daudz pārmetumu. Biedriem jāsaprot, ka kooperatīvu nedibina kādas vienas dzīves situācijas risināšanai, kā tas nereti tiek uzskatīts. Kooperatīvs kā jebkurš uzņēmums ir ilgtermiņa ieguldījums, kura rezultāti redzami tikai ilgākā laika posmā, atbilstoši veicot arī investīcijas un tādējādi kooperatīvu stiprinot. Bet mēs visus rezultātus gribam, kā saka – uzreiz pēc vēlēšanām.
– Visi parasti tiek mudināti ražot produkciju ar iespējami lielāku pievienoto vērtību…
– Gribu uzsvērt, ka lauksaimnieka augstākā pievienotā vērtība ir darbs, ko viņš ieguldījis ražotspējīgas saimniecības izveidošanā. Lopkopībā tie ir vismaz trīs četri gadi, augkopībā – pusotra divi gadi, līdz tiek pie produkta, ko var novākt no lauka vai izvest no fermas. Un neviens nedrīkstētu radīt lauksaimnieka saražotajam produktam pievienoto vērtību uz lauksaimnieku rēķina. Es esmu pret to.
Visu interviju ar Induli Jansonu lasiet žurnāla Agro Tops janvāra numurā.
