– Vai kooperatīvi var ietekmēt piena cenu? 0
– Patiesībā nav tādas vienas piena cenas. Viena cena ir zemnieka sētā, cita – pie rūpnīcas vārtiem, vēl cita – par kvalitāti, ilgstošu sadarbību utt. Tie, kas šīs cenas prot apspēlēt, ļoti veiksmīgi manipulē gan ar sabiedrību, gan pašiem lauksaimniekiem, kuriem būtu jāsaprot, kam, par cik un ko pārdod.
Bez kooperācijas noteikti būtu izteiktākas tirgus svārstības. Esmu runājis ar augstas klases ekonomistiem, kas nav saistīti ne ar lauksaimniecību, ne piena pārstrādi. Viņi saka, ka lauksaimniecības produkcijas cenas turas, tikai pateicoties kooperācijai. Jo tā liek visiem pārējiem tirgus dalībniekiem domāt ne tikai par peļņu, bet rūpēties arī par savu efektivitāti.
– Šobrīd vairāki piensaimnieki sāk raudzīties Igaunijas kooperatīvu virzienā…
– Izklausās pēc kārtējām emocijām. Igauņiem nenoliedzami ir savi plusi, viņi ir naskāki uz dažādām reformām, vairāk draudzējas ar kalkulatoru, nevis emocijām. Viņi kooperēšanos uzsākuši vēlāk nekā mēs, taču ar ievērojami lielākiem ieguldījumiem, un tas ir ļoti būtiski. Tas uzreiz palielina gan biedru ieinteresētību, gan atbildību par uzņēmuma darbību un attīstību. Domāju, tā laimes zeme pati par sevi nepastāv ne Latvijā, ne aiz tās robežām, tā jebkurā vietā un jebkurā gadījumā jāveido pašam. Iestāšanās kādā uzņēmumā vēl neko nenozīmē, ir jāsaprot, kā tas strādā, un jābūt gatavam uz ilgstošu sadarbību, kas ne vienmēr ir viegli. Katrā ziņā, ja runa ir tikai par izdevīgāku piena pircēju, tad, visticamāk, tas ir diezgan tuvredzīgi.
– Vai pasaulē nav tā, ka tad, ja kooperatīva apgrozījums pārsniedz miljonu eiro, tas pilnībā pāriet uz profesionāļu vadību, zemnieku rokās atstājot tikai kontroli?
– Jā, pasaulē tā notiek, bet pie mums šāds uzskats nav populārs. Piemēram, Vācijā lauksaimnieku kooperatīvi apgroza miljardus un tos vada profesionāli menedžeri, finansisti utt. Protams, ir padomes, kopsapulces, zemnieku pilnvarotie, bet bizness ir pilnībā nodalīts. Bet pie mums joprojām valda uzskats, ka katram menedžerim jābūt arī fermerim.
Briselē nesen bija seminārs par tēmu – kā kooperatīvos apvienot biedru un biznesa intereses. Tas ir aktuāli, jo kooperatīvā biedri vienlaikus ir gan īpašnieki, gan produkcijas piegādātāji, gan pircēji. Un šīs trīs lietas ir jāsabalansē. Dažreiz zemnieks jūtas tikai kā piegādātājs, aizmirstot, ka ir arī īpašnieks. Zemniekam ir jāzina, kas notiek kooperatīvā, kādi ir darbības virzieni, sasniegtie rezultāti, tuvāko gadu attīstības plāni, un zemnieks ar šo informāciju ir jānodrošina. Bet praktisko darbību – ražošanu, tirdzniecību, loģistiku utt. –, iespējams, labāk nodot profesionāļu rokās.
