– Dzirdēts viedoklis, ka situācija, iespējams, būtu citāda, ja šajā pasākumā būtu iesaistījies viens, nevis trīs kooperatīvi? 0
– Grūti pateikt, kā būtu, ja būtu. Iespējams, viena kooperatīva gadījumā būtu cits iznākums, bet bija trīs. Lai gan man šķiet, ka lielāku lomu nospēlēja citi apstākļi. Naids starp visiem trim kooperatīviem nebija manāms, līdz piena tirgus sāka gruzdēt no visām pusēm.
– Kāpēc rūpnīcas glābšanā neiesaistījās neviens no piensaimnieku kooperatīviem – kaut ar tūkstoti?
– Dažiem ir pašiem savi pārstrādes uzņēmumi, piemēram, Piena ceļš, Straupe, Dundaga u. c. Man šķiet, ka reti kurš gatavs lieliem izaicinājumiem, kas būtu kopīgi realizējami. Labāk izvēlamies palikt pie sava mazā biznesiņa un darīt to, kas padodas, nevis mesties iekšā nezināmajā. Cits jautājums – vai no šādas rīcības kāds tiešām ir ieguvējs ilgtermiņā.
– Tomēr fakts paliek fakts – rūpnīca cieš zaudējumus, bet ārpusē palikušie joprojām visai veiksmīgi realizē pienu.
– Tā ir. Diemžēl man jāatzīst, ka rūpnīca Latvijas piens nav nekāds lielais atbalsts kooperācijai. Valsts galvojums deva iespēju šo rūpnīcu uzcelt, bet ne vairāk. Arī valstij jāsaprot, ka krīzes brīdī nevar tā vienkārši novērsties un pateikt: mēs taču galvojām par jums, ko jūs vēl gribat? Starp citu, šis galvojums ir ļoti dārgs un par tā apkalpošanu viens miljons eiro jau ir samaksāts. Manuprāt, tā nekādā gadījumā nav saprātīga palīdzība kooperācijai.
