Lauksaimnieku kooperatīvi ir izdevīgi gan zemniekiem, gan patērētājiem 6
Dalība kooperatīvā lauksaimniekiem ļauj samazināt ražošanas izmaksas, un tas, savukārt, ietekmē arī produkta gala cenu. Vēl viens ieguvums ir savas produkcijas ātrāka realizācija un sadarbība ar mazumtirdzniecības ķēdēm. Kā mūsu kooperatīvajām sabiedrībām veicas ar saražotā pārdošanu vietējā tirgū, kādi ir lielākie sasniegumi un izaicinājumi?
Kā lielākos izaicinājumus lauksaimnieki min kovidkrīzi ar tai sekojošajiem ierobežojumiem, kā arī Krievijas izraisīto karu Ukrainā un tā rezultātā strauji augušās energoresursu cenas. Savas pēdas atstājis arī augstais inflācijas līmenis un iedzīvotāju pirktspējas krišanās. Latvijas Lauksamniecības kooperatīvu asociācijas (LLKA) valdes loceklis un KS “Mūsmāju dārzeņi” valdes priekšsēdētājs Edgars Brakše teic, ka dārzeņu un augļu audzētājiem galvenie izaicinājumi bijuši konkurence ar importu, energoresursu cenu rēķināšana un izmaksu samazināšana. “Tā cena, ko redzam uz veikalu letes un tā nauda, ko par savu produkciju saņem zemnieks, – īsti tā matemātika nesanāk,” viņš saka.
Kāpēc importa augļi un dārzeņi ir lētāki?
Taujāts, kāpēc no citām valstīm ievestie augļi un dārzeņi veikalu plauktos mēdz būt lētāki par pašu mājās ražotajiem, Edgars Brakše skaidro, ka primāri tas saistīts ar dažādajiem atbalsta mehānismiem Eiropas Savienības valstīs. “Mēs esam viena no nabadzīgākajām valstīm tajā sektorā, kur ir atbalsts augļu un dārzeņu ražošanai, integrētai audzēšanai un visam pārējam,” viņš saka.
Otrs iemesls ir sadrumstalotība. Piemēram, ja mazumtirdzniecības tīkls noslēdz līgumus ar 25 partneriem – mazajiem ražotājiem, tad katrs no viņiem par savu produkciju gribēs lielāku maksu, savukārt ja līgums tiek slēgts ar 3 – 4 partneriem, kuri apvienojoties vienā reizē spēj piegādāt lielāku apjomu, arī cena būs zemāka.
Vēl viena problēma ir mazumtirdzniecības tīklu atšķirīgā attieksme pret augļu un dārzeņu importētājiem un vietējiem ražotājiem. “Neteikšu, ka tā ir vienmēr, bet parasti importā pie mums netiek ievestas A klases preces, nāk B un C kategorijas produkcija. Līdz ar to C klases augļi un dārzeņi vienmēr būs lētāki par vietējiem. Mēs varam mazumtirdzniecībā nodot tikai attiecīgiem standartiem atbilstošu produkciju. Ja prece tiem neatbilst, tad, lai arī šiem augļiem vai dārzeņiem būtībā nav ne vainas, mums atliek tos vai nu utilizēt vai pārstrādāt,” skaidro “Mūsmāju dārzeņi” valdes priekšsēdētājs.
Veikalu uzcenojums samazinās negribīgi
Taujāts par tirdzniecības uzcenojumu mazumtirdzniecības ķēdēs viņš atzīst, ka pirms kara Ukrainā tas bijis ievērojami mazāks. “Tagad, kad energoresursu cenas sāk stabilizēties, arī uzcenojumam veikalos vajadzētu mazināties. Taču pagaidām tas notiek ļoti, ļoti lēni,” tā Edgars Brakše.
“Ir jāsaprot viena būtiska lieta. Cilvēki ieturēs maltītes katru dienu. Jautājums tikai, par kādu cenu mēs spējam saražot šos produktus, kāds ir uzcenojums no mazumtirdzniecības tīkla puses un par kādu cenu un cik daudz ir gatavs nopirkt vietējais patērētājs. Līdzīgi kā pērn, ražošanas procesa izmaksas būs dārgākas, taču kaut kas būs arī lētāks. Tādēļ konkrēti pateikt, vai augļu un dārzeņu gala cena būs lētāka, mēs šobrīd nevaram. Arī tirgus vēl kaut ko piekoriģēs.”
Kooperācijas ieguvumi
Edgars Brakše stāsta, ka, apvienojoties pasūtījuma veikšanai, zemnieki savu produkciju var realizēt ātrāk un lielākos apjomos, turklāt samazinās arī to transportēšanas izmaksas, jo krava nav vairākkārt jāved katrai zemnieku saimniecībai atsevišķi, bet to var nogādāt pasūtītājam vienā reizē. Tāpat kooperatīviem ir iespēja piesaistīt ES fondu līdzekļus kādu lielāku projektu realizācijai. Piemēram, KS “Mūsmāju dārzeņi” šogad uzsāks augļu un dārzeņu pirmapstrādes ēkas pārbūvi, un visa projekta kopējās izmaksas ir 2,5 miljoni eiro. Projekta līdzfinansējums tiek veikts Lauku atbalsta dienesta pasākuma “Ieguldījumi materiālajos aktīvos” apakšpasākuma “Atbalsts ieguldījumiem lauku saimniecībās” ietvaros.
KS ir atzīta ražotāju organizācija, kas dod iespēju tās biedriem katru gadu veikt investīcijas saimniecībās ar 50% atbalstu. Investīciju sadalījums notiek atbilstoši MK noteikumiem Nr. 621, vai arī biedru kopsapulcē ir iespēja lemt par konkrēta produkta tehnoloģiskā aprīkojuma iegādi pārsniedzot konkrētai saimniecībai attiecināmas griestu izmaksas (investīciju lielums biedram ik gadu iespējams 4,1% apmērā no tā apgrozījuma, bet ar biedru balsojumu to var koriģēt lielāku).
Paši ražo, paši savā veikalā tirgo
Sadarbība ar mazumtirdzniecības ķēdēm nav vienīgais veids, kā kooperatīvi var realizēt savu biedru saražoto produkciju. Piemēram, kooperatīvam “Kuldīgas labumi” ir savs veikals Kuldīgā, kuru iecienījuši ne tikai kuldīdznieki, bet arī pilsētas viesi.
LPKS “Kuldīgas labumi” dibināta 2014.gada februārī un apvieno 39 biedrus. Taujāta, kādas priekšrocības kooperācija sniedz tik daudziem un dažādiem ražotājiem, LLKA valdes locekle un “Kuldīgas labumi” valdes priekšsēdētāja Gunita Šternberga atbild, ka pirmkārt tā ir kopēja tirdzniecība un iespēja visiem ražotājiem savu preci tirgot vienuviet, otrkārt, kooperatīvs palīdz saviem biedriem risināt visdažādākos jautājumus – sākot ar Pārtikas un veterināro dienestu skarošiem jautājumiem un likumdošanas izmaiņu skaidrojumiem, beidzot ar palīdzību projektu rakstīšanā Eiropas fondu finansējuma saņemšanai, kā arī citām biedriem aktuālām lietām.
Kooperatīva vadītāja stāsta, ka tajā apvienojušies vietējie Kuldīgas novada ražotāji, taču pulkā labprāt tiek ņemti arī tie visas Kurzemes ražotāji, kuri vēlas šo sadarbību. “Sākumā bija tā, ka īsti pat nezinājām, ko kaimiņu mājā ražo. Ražotāji ieguva lielu atpazīstamību tieši caur mūsu veikalu, tādā veidā tas viņiem ļauj arī attīstīties.”
Labu produktu lēti saražot nevar
Taujāta par izaicinājumiem, Gunita Šternberga teic, ka līdzīgi kā visiem, liels pārbaudījums bijis kovida laiks un Krievijas izraisītā Ukrainas kara sekas.
Diemžēl kovida pandēmijas ietekmē, kā arī arvien augošo izmaksu dēļ, kooperatīvam nācās slēgt divas no savām trim tirdzniecības vietām Liepājā un Ventspilī. “Bija tiešām žēl, jo šo pilsētu iedzīvotāji mūsu produkciju bija iecienījuši. Kooperatīvam jāstrādā uz attīstību, un biedrus interesē pēc iespējas lielāks produkcijas noiets. Tādēļ tas, ka bijām spiesti slēgt divus veikalus, nebūt nenozīmē, ka mums nav domu tos atkal vērt vaļā,” atzīst Gunita Šternberga.
“Kuldīgas labumu” valdes priekšsēdētāja bilst, ka veikalā tirgotā produkcija nav lēta, taču labu produktu lēti saražot nav iespējams. “Ir jābūt labām izejvielām, lai arī gala rezultāts būtu ļoti labs. Tie cilvēki, kas pie mums nāk un iepērkas, novērtē šo produktu kvalitāti un tai jābūt nemainīgi augstā līmenī, lai mēs to varētu pārdot. Bija periods, kad cilvēki bija ļoti sabaidīti ar augstajiem energomaksājumiem un centās savus pirkumus ierobežot, taču tagad šķiet, ka cilvēki ar šo situāciju jau ir apraduši. Mūsu uzticamie klienti nekur nav pazuduši, un produktu niša, ko viņi izvēlas, ir diezgan stabila,” stāsta Gunita Šternberga.
Kooperatīva vadītāja, atzīst, ka veiksmīgai darbībai nepieciešams, lai visi biedri raudzītos vienā virzienā, strādātu komandā un gribētu līdzdarboties. “Tas nozīmē, ne tikai iedot savu produkciju mums un gaidīt, kad kooperatīvs visu izdarīs viņu vietā, nē, arī pašam jābūt ļoti aktīvam lai mums tā sadarbība veidotos pēc iespējas veiksmīgāk.”
Paši ražo, pārstrādā un iztirgo
Piensaimnieku kooperatīvā sabiedrība “Straupe” dibināta 1993.gadā, šobrīd tajā ir 41 biedrs, bet realizācijas ieņēmumi 2022.gadā bija 9,2 miljoni eiro, no kuriem peļņa veidoja 2,5%. Kā stāsta tā valdes priekšsēdētājs kopš dibināšanas brīža Imants Balodis, tādi “amerikāņu kalniņi”, kādi piensaimniecības nozarē cenu ziņā vērojami pašlaik, bijuši vairākkārt. Taču ne ar tik krasu piena iepirkuma cenu kāpumu, kāds bija pagājušajā gada vasarā un radīja eiforiju, ka Latvijā zemnieki var saņemt Eiropas vidējā līmeņa piena cenu, un pēkšņo kritumu šī gada sākumā, kad atkal esam tur, kur bijām agrāk – ar vienu no zemākajām piena iepirkuma cenām. Šādi krasi pavērsieni rada stresa situāciju un nedrošības sajūtu par turpmāko darbību piena ražošanā.
“Mēs kā kooperatīvs nekad saviem biedriem neesam radījuši šādus “kalniņus”, mūsu virzība vienmēr bijusi “kā pa Latvijas lielceļiem” – ar nelieliem pacēlumiem vai arī kritumiem atkarībā no spēles noteikumiem tirgū. Šo biedriem nepieciešamo stabilitātes sajūtu esam nodrošinājuši, izveidojot kooperatīvu kā saimnieciski neatkarīgu uzņēmumu, kur apvienota piena ražošana, pārstrāde, produkcijas tiešā tirdzniecība (ap 30% no kopējā apjoma) un loģistika. Un šajā uzņēmumā t.s. “tiešā labuma guvējs” ir tikai kooperatīva biedrs, kas atrodas piena ķēdes apakšējā posmā – ražo pienu, kura tālāko ceļu līdz patērētājam nodrošina ap 90 kooperatīvā strādājošie algotie darbinieki. Ne mazāk svarīga loma ir t.s. “mīkstajam spilvenam”, bez kura faktiski nevar iztikt neviens ražojošs uzņēmums. Daudzu gadu laikā esam to izveidojuši pietiekami lielu, lai ne tikai pārdzīvotu “kalniņus”, bet arī savu attīstības projektu realizācijā līdz šim esam iztikuši bez kredītiestāžu piesaistes. Tādēļ varam uz šobrīd piena tirgū notiekošo, kā saka, noskatīties no malas,” pauž Imants Balodis.
Pēc viņa teiktā tas, cik lielu samaksu kooperatīva biedri saņem par pienu ir atkarīgs no tā, kā kooperatīvs spēj savus saražotos piena produktus iztirgot vietējām tirdzniecības ķēdēm un mazajiem pārtikas veikaliem, pārdot tiešā pārdošanā (PKS “Straupe” ir 14 tirdzniecības vietas), kā arī saskaņā ar iepriekš noslēgtajiem līgumiem piegādāt budžeta iestādēm – skolām, slimnīcām u.c.
Valdes priekšsēdētājs stāsta, ka kooperatīvs arī šajā Latvijas piena ražotājiem grūtā brīdī saviem biedriem saglabājis praktiski tādas pašas piena iepirkuma cenas, kādas bija gada beigās. Janvārī vidējā cena bija 47,2 centi/kg, februārī – 47,5 centi/kg. Ir cerības, ka arī turpmākajos mēnešos cena būs stabila.
Veikalā cena praktiski dubultojas
Imants Balodis neslēpj, ka mazumtirdzniecības tīkli pašreiz cenšas piena produktu iepirkuma cenas spiest uz leju, reaģējot uz piena iepirkuma cenu kritumu.
“Redzot, par kādu cenu mēs pārdodam savu produkciju veikalu tīklā un redzot, par kādu cenu tie atrodas veikala plauktā, jāsaka, ka kopā ar PVN tur dažkārt ir apmēram dubults pieaugums. Vajadzētu panākt vienošanos, lai piena produktiem, kuri tomēr ietilpst cilvēkam nepieciešamo uzturlīdzekļu grupā, šis uzcenojums nepārsniegtu 35%. Piemēram, mūsu produkcijai, ko pārdodam tiešajā tirdzniecībā, uzcenojums ir 25%, un ar to var samaksāt algu pārdevējām, telpu nomu un elektrību. Tiesa, nekāda peļņa tur nav iestrādāta.”
Arī PKS Straupe tirdzniecības vadītājs Ivo Apenītis, kurš ikdienā strādā ar mazumtirdzniecības tīkliem, atzīst, ka lielveikali ražotājus aicina uz cenu samazinājumu, tādēļ uz doto brīdi atsevišķiem “Straupes” produktiem cenas nelielā apjomā ir samazinātas. Pēc viņa teiktā cenas būtiski ietekmē nevis mūsu veikalos nopērkamie Igaunijas vai Lietuvas piena produkti, bet gan konkurence iekšējā tirgū. “Ir ražotāji, kas cenas samazina ļoti strauji. Ja viņi lielveikalam piedāvā tetrapaku piena litra iepakojumā par 54 centiem, tad veikali arī izvēlas šo lēto pienu un uzliek tam savu uzcenojumu un PVN.”
Ivo Apenītis pauž, ka uz šo brīdi PKS “Straupe” ir, kur savu produkciju realizēt, tai skaitā piegādājot pienu arī skolām un bērnudārziem, un tas arī ļauj saglabāt piena iepirkuma cenu no zemniekiem iepriekšējā līmenī. Taču noteikumus te diktē tirgus, un, ja situācija to prasīs, iespējams, arī “Straupei” nāksies piena iepirkuma cenu samazināt.
Jaunos saimniekus atbalsta un stimulē
I.Balodis atzīst, ka visi piena ķēdē iesaistītie grib pelnīt, konkurence mazumtirdzniecībā ir liela, bet pircēju maciņš nav diez cik biezs. “Lielveikalu tīklu cenu politikā mēs iejaukties nedrīkstam,” viņš saka. Tomēr visvairāk viņu uztrauc, ka pamazām izejot no aprites piena ražošanas saimniecībām, Latvijas lauki paliks arvien tukšāki. “Tai paaudzei, kas visu mūžu pieradusi savas gotiņas aprūpēt, spēki izsīkst un sava darbība jābeidz.
Darba apstākļi nav vieglie un atrast kādu jēdzīgu palīgu, kas būtu ar mieru strādāt fermā, ir praktiski neiespējami. Pagājušajā gadā divas labas mūsu kooperatīva saimniecības izbeidza piena ražošanu. Paldies Dievam, kooperatīvā ir arī gados jauni saimnieki, kuri attīsta ražošanu un tādā veidā šo iztrūkumu kompensē. Mēs jau arī cenšamies savus jaunos, kuri ir apņēmības pilni šajā smagajā nozarē strādāt, dažādi stimulēt gan ar naudas aizdevumiem, gan citādā veidā. Tukšo piena fermu skaita pieaugums Latvijā liecina, ka samazinās ne tikai lauku iedzīvotāju nodarbinātības iespējas, bet nepietiekami tiek novērtēta arī viena no lauksaimniecības nozares pamatvērtībām – piena ražošana”.
