Lauksaimnieku “Baltijas ceļa” akcija kā paraugs politiķiem 0
Lauksaimnieku sarīkotajai “Baltijas ceļa” akcijai vajadzētu noderēt par iedvesmojošu paraugu politiķiem. Turklāt visiem Latvijas intereses aizstāvošajiem, nevis tikai valsts ārpolitikas tiešajiem veidotājiem vai ārlietu dienestam, kas, kā Saeimas debatēs teica aizsardzības ministrs Artis Pabriks, krīzes laikā kļuvis pagalam “kalsns un novājējis”. Tāpēc būtu steidzami stiprināms.
Novājējusi ir visa Eiropas Savienība, ko apliecina arī stīvēšanās ap sarukušo ES daudzgadu budžetu (2014 – 2020). Vēl sliktāk, ka ES vadībā ieliktas politiski vājas, tikai lielvalstu lēmumus gaidošas amatpersonas, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc dažas dienas pirms budžeta apspriešanas samita (7. un 8. februārī) līdz Latvijai pat vēl nebija nonākuši Eiropadomes priekšsēdētāja Hermana van Rompeja piedāvātie risinājumi. Tātad nebija laika tos pienācīgi izvērtēt, un ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam atlika vien diplomātiskā veidā izteikt neapmierinātību un atgādināt, ka Rīga patur tiesības izmantot “visus tās rīcībā esošos instrumentus”.
Rīgas rīcībā esošo instrumentu gan nav pārāk daudz, un vēlams pie tiem neķerties vienatnē. Jautājums ir par Latvijas spējām gūt plašāku atbalstu ne vien ES piešķiramo tiešmaksājumu izlīdzināšanas sakarā, bet arī citās nozīmīgās jomās. Pamatu pamats ir Baltijas valstu sadarbība, kura vismaz lielo kopējo projektu īstenošanā ieslīgusi zināmā stagnācijā. Ja šo sastingumu atkausētu, mūsu iespējas atkal trīskāršotos. Svarīgi arī, kā tās izmanto. Tiesa, ārlietu dienests ir “kalsns”. Toties svara zudums nav piemeklējis Saeimu. Un tajā pastāv Ārlietu komisija, kā arī, starp citu, Eiropas lietu komisija, kuras priekšsēdētāja nesen izklāstīja, cik nepieciešama ir “tieši nacionālo parlamentu aktīva līdzdalība Eiropas Savienības lēmumu pieņemšanas procesā”. Liekas, līdzīga tematika janvārī tika izskatīta arī Baltijas asamblejas un Ziemeļu padomes sanāksmē, bet grūti spriest, kādi īsti ir šajā un citādos “formātos” rīkoto tikšanos praktiskie rezultāti. Vēl grūtāk izsvērt, cik iedarbīgi ir Rīgas iedibinātie kontakti ar tām Eiropas galvaspilsētām un pirmām kārtām ar Berlīni un Parīzi, kuras minēto ES “lēmumu pieņemšanas procesu” lielā mērā nosaka.
Kaut nesaskaņu nolīdzināšana prasa krietnas pūles un tam bija veltīta arī Angelas Merkeles un Fransuā Olanda apspriešanās 6. februāra vakarā. Kompromiss tomēr agri vai vēlu arvien tiek atrasts. Un šajā gadījumā tas būs par ES daudzgadu budžetu apmēram 950 miljardu eiro apmērā. Bet baltiešu vadītājiem tā arī neizdevās pārvarēt savu daudzgadu strīdu par viena sašķidrinātās gāzes termināļa būves vietu…
Baltijas valstu attiecībās varbūt bija iezadzies kaut kas no Latvijas partiju politikai raksturīgajām spēlēm ar sāncenšu vai partneru “uzmešanu”. Nereti kopā ar valsts interesēm. Katrā ziņā ne mazums izdevību palaists garām, vadoties pēc izplatītās loģikas, ka baltieši parasti turas kopā “tad, kad ir pavisam slikti” (Rinkēvičs). Savukārt teorētiskās apceres par Baltijas valstu lomu ES nav īsti materializējušās ieguvumos, ko var sniegt Baltijas telpa kā vienots veselums, vai priekšrocībās, kādas var panākt saliedēts triju valstu bloks. Nenoliedzami – kaut kas ir arī paveikts. Citādi nebūtu “Via Baltica”, kura apvedceļos lauksaimnieki iekūra ugunskurus. Kas izgaismoja virzienu, kādā jādodas.
