Lauksaimnieki prasa valsts atbalstu konkurētspējas izlīdzināšanai Eiropā 0
Kaut gan Ministru prezidents Valdis Dombrovskis secinājumos par izcīnīto ES atbalstu lauksaimniecībai lieto vārdu “vairāk” (“izjutīs ienākumu pieaugumu”, “septiņu gadu laikā tiešmaksājumos saņems par aptuveni 776 miljoniem eiro vairāk”), tomēr maksājumi par hektāru Latvijā joprojām paliks viszemākie Eiropas Savienībā.
Tātad mūsu lauksaimnieki joprojām ir nevienādā konkurences situācijā. Eiropas Komisijai tas nerūp. Taču Latvijas valdībai vajadzētu sāpēt galvai, domājot, kā palīdzēt savējiem, bet izskatās, ka tā no lauksaimnieku konstruktīvajiem priekšlikumiem atgaiņājas.
Lauksaimnieku – biedrības “Zemnieku saeima” un Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas (LLKA) – pārstāvju sarunu sākums ar premjeru (14. februārī) bijis cerīgs.
“Esam definējuši redzējumu turpmākajiem septiņiem gadiem konkurētspējas saglabāšanai un vairākos jautājumos saņēmām premjera atbalstu. Pēc tikšanās ar pacilātību gājām uz Finanšu ministriju, bet pretimnākšanu nesagaidījām,” Zemnieku saeimas vadītājs Juris Lazdiņš ir sapīcis.
Premjera preses sekretārs Mārtiņš Panke apstiprina valdības vadītāja solīto pretimnākšanu vairākām lauksaimnieku prasībām, piemēram, par kredītprocentu likmju samazināšanu zemes iegādes programmā.
“Latvijas tiešmaksājumi virzīsies pa tādu līkni kā Igaunijā, sākot ar 127 eiro par hektāru 2014. gadā, taču daudzie priekšlikumi, kas atstāj ietekmi uz budžetu, vēl jāvērtē,” viņš pauž Dombrovska nostāju.
Šādu līkni var sasniegt tikai tad, ja tiešmaksājumus maksā tikai ražojošajiem zemniekiem, tāpēc būtiski vienoties par “aktīvā lauksaimnieka” definīciju, vērš uzmanību Lazdiņš. Pret atbalstu pļavu appļāvējiem kategoriski iebilst arī LLKA valdes priekšsēdētājs Indulis Jansons.
Rīgā grūtāk nekā Briselē?
Taču nākamajā dienā, tiekoties ar finanšu ministru Andri Vilku un VID ģenerāldirektori Neliju Jezdakovu, praktiski visas lauksaimnieku prasības apstādinātas ar fiskālās disciplīnas stopkrānu.
Kooperatīvās sabiedrības “Mūsmāju dārzeņi” vadītāja Edīte Strazdiņa pēc tikšanās ir pat satriekta: “Bijām nepatīkami pārsteigti – mūsu daudzās nodokļu politikas iniciatīvas nav iespējams īstenot fiskālās disciplīnas dēļ, kura nosaka, ka ne šogad, ne nākamgad budžeta grozījumus veikt nevarēs. Jautājums – vai zemnieki izdzīvos? Valdībai ir jāizšķiras: izpildīt Briseles prasības vai glābt vietējos ražotājus.”
Zemnieku organizācijas jau izveidojušas prasību sarakstu, kas būtu jāīsteno, lai palielinātu vietējo ražotāju konkurētspēju Eiropas mērogā un attīstītu saimniecības Latvijas laukos.
Lauku attīstībai – ne mazāk
Lauku attīstībai vajadzētu ne mazāk kā šajā periodā – tādu LOSP valdes nostāju pauž tās loceklis Armands Krauze. To var nodrošināt ar jau esošo finansējumu lauksaimniecībai, pieliekot tikai nedaudz, viņš ir aprēķinājis.
“Ja premjers nupat pateicis, ka papildus valsts tiešajiem maksājumiem šogad varētu lauku attīstībai piešķirt 42 miljonus latu, tad būtu jāpieliek tikai četri miljoni, lai Latvijas līdzfinansējums lauku attīstībai sasniegtu 45% un tiktu noturēts esošais līmenis. Saglabājot šādu ikgadēju finansējumu visu septiņu gadu periodā, Latvija varētu nodrošināt trūkstošo 327 miljonu latu finansējumu Latvijas laukiem,” piektdien precizē Juris Lazdiņš.
Kā tas izdarāms, ja ceturto daļu no šīs naudas drīkstētu (zemnieki vēl spriedīs, vai vajadzētu) izmantot tiešmaksājumiem? Tikai pārceļot finansējumu no vienas kabatas uz otru. No Latvijas lauku attīstībai plānotajiem ES līdzekļiem (apmēram Ls 924 milj.) 25% drīkstēs pārlikt uz tiešmaksājumiem. Savukārt, tā kā Latvija pēc 2014. gada zemniekiem no valsts budžeta papildus vairs nedrīkstēs piemaksāt, vajadzētu segt radušos iztrūkumu lauku attīstības kabatā.
“Budžetā atbrīvosies nauda, kas līdz šim ir izmantota papildus valsts tiešajiem maksājumiem, un, mūsuprāt, tā jāpiešķir lauku attīstībai. Jāievēro arī iepriekš likumā pieņemtais par 2,5% atvēlēšanu lauksaimniecības atbalstam,” atgādina Krauze.
Samazināt nodokļus
Līdz šim ES un valsts atbalsts mazajām saimniecībām bija aplikts ar ienākuma nodokli, bet lielajām nebija. Lauksaimnieki prasa nodokli neuzkraut nevienam – ne uzņēmuma, ne iedzīvotāju ienākuma nodokli. Lai nebūtu nekādu atsauču uz citām ES valstīm vai Briseles norādījumiem, “tas ir skaidri jānodefinē visā plānošanas periodā, kamēr maksājumi Latvijā nav sasnieguši 80% no ES vidējā līmeņa,” tā Krauze.
Arī samazināto PVN svaigajai pārtikai, kā arī reverso PVN, kas vislielāko atspaidu dotu iedzīvotājiem un skubinātu izvēli izdarīt par labu vietējam ražotājam, finanšu ministrs noraidījis. Esot jāveic pētījumi, taču nekādu ministra gatavību tos veikt lauksaimnieku pārstāvji nav manījuši. Samazinātā PVN likme izceltu no ēnu ekonomikas lielu daļu augļu un dārzeņu, tāpat arī gaļu, kas būtu arī fiskāls ieguvums valstij, apliecina Edīte Strazdiņa.
Simts litru dīzeļdegvielas hektāram – šī prasība atkārtojas gadu no gadu. Ministru kabineta noteikumos noteikts kopējais bezakcīzes litru skaits. Palielinoties apstrādāto hektāru skaitam, samazinās gan tiešmaksājumi, gan arī atmaksājamā dīzeļdegviela, kas reāli pārvēršas 80 litru neaplikšanā. Iznāk, ka valsts neveicina zemes efektīvāku izmantošanu, ko vārdos atbalsta. Tagad lauksaimnieki prasa noņemt limitu. “Kaimiņvalstīs – Polijā un Lietuvā – dārzeņu ražotāji uz hektāru tērē 150 – 180 l dīzeļdegvielas, tā ir iekrāsota un akcīzi atmaksā atpakaļ. Vai dārzeņu sektors pie šādas konkurences ar citu ES valstu ražotājiem izdzīvos ilgāk nekā divus gadus, es nevaru apsolīt,” viņa secina.
Kaut arī šīs prasības budžetā prasa samērā nelielu summu – papildu 11 miljonus latu, finanšu ministrs bijis nepielūdzams, sarunu aizkaru paver Juris Lazdiņš. Papildus ieņemti esot vien 28 miljoni, bet tos dalīt varēšot, kad izvērtēšot visu ministriju prasījumus, tā norādījis Vilks.
Iepirkumā – vietējos produktus
Lielās Rietumeiropas valstis, skaļi neafišējot, vispirms gādā, lai pārdotu savu zemnieku izaudzēto, un tikai tad ielaiž importēto pārtiku, pārliecinājusies Edīte Strazdiņa. “Latvijā gan lielveikalos, gan iekšējās tirdzniecības vietās, gan valsts iepirkumos vietējā prece bieži vien zaudē konkurētspēju cenas dēļ. Poļu prece ir lētāka, tikai pateicoties zemākiem nodokļiem un lielākam atbalstam par apstrādāto platību.
Pagājušonedēļ Briselē dzirdēju, kā Itālija prezentē savu vietējo iepirkumu. Mazo pašvaldību iepirkumos importa pārtika vispār netiek ielaista. Itāļi nevar iedomāties, kā vietējai skolai piegādāt importa produktus, ja turpat blakus vietējos ražo viņu zemnieki. Šo pieredzi aicina apgūt pat Eiropas Komisija. Acīmredzot Latvijā ir spēcīgs importa vairumtirdzniecības bāzu lobijs.
Latvijā vienā iepirkumā var būt kartupeļi ar banāniem, kas vietējo automātiski izslēdz… Labi, ka Zemkopības ministrija strādā pie šablona iepirkumam, taču vai visas iestādes to pārņems?” viņa bažījas.
Kaut arī sarunu sākums Zemnieku saeimai un LLKA nav sekmīgs un LOSP tās vēl tikai priekšā, lauksaimnieku organizācijas ir noskaņotas ilgai un atkārtotai pārliecināšanai. “Mēs turpināsim strādāt, lai ar nacionāliem resursiem – nodokļu politiku un administratīvā sloga mazināšanu – kompensētu ES tiešmaksājumu bilanci Latvijai,” apņēmies Juris Lazdiņš.
