Lauksaimnieki iespiesti. Saruna ar ES lauksaimniecības un lauku attīstības komisāru Filu Hoganu 3
Par piena krīzi un lauku nākotni ES lauksaimniecības un lauku attīstības komisārs Fils Hogans ceturtdien vizītes laikā Latvijā intervijā “LA” žurnālistam Ivaram Bušmanim.
– Komisāra kungs, situācija piena tirgū ir saspringta un Baltijā neuzlabojas. Atskan balsis par piena kvotu atjaunošanu. Vai piena kvotu sistēma tiešām aizgājusi uz neatgriešanos?
– 2013. un 2014. gads piensaimniecībai bija ļoti labi gadi, bet neviens tos neatceras. Novirzes ir 2015.gadā, jo ražojam par 5,5% vairāk, un globālā pārprodukcija ASV un Jaunzēlandē, pieprasījuma mazināšanās Ķīnā. Visi šie faktori ietekmējuši tirgu. Tai pašā laikā piena reforma notika, vēršoties pret augstu cenu saglabāšanu. Bet es esmu iejaucies, lai palīdzētu Baltijas valstīm. Latvija saņēmusi lielāku finansējumu nekā 2009. gadā. Arī pagājušā gada beigās, kad amatu biju ieņēmis tikai četras nedēļas, redzot kraso piena cenu kritumu, sniedzām Latvijai un pārējām Baltijas valstīm finansiālu palīdzību.
Mēs, Eiropas Komisija, esam rīcības cilvēki – cik vien ātri iespējams, pēc pamatotiem ziņojumiem veicam četras lietas: pirmkārt, sniedzam palīdzību lauksaimniekiem, kas nonākuši īslaicīgās naudas plūsmas grūtībās, atbilstoši kritērijiem, pēc kuriem drīkst finansēt. Otrkārt, ieviešam tirgus pasākumus, lai dalībvalstis varētu ieiet jaunos tirgos un paceltu komerciju – tam esam atvēlējuši 30 miljonus eiro. Treškārt, izveidoju jaunu augsta līmeņa lauksaimniecības operatīvo grupu, kuras uzdevums rast finanšu instrumentus, lai lauksaimniekiem palīdzētu saņemt kredītus un ierobežotu riskus, kā arī pārvarētu pārtikas piegādes ķēdes problēmas. Pašlaik ražotāji nepieņemamā pakāpē ir iespiesti starp pārstrādātājiem un vairumtirgotājiem. Ceturtkārt, esam nolēmuši produktus no tirgus novirzīt intervencē – līdz nākamajam gadam esam pagarinājuši atbalstu sviesta un vājpiena pulvera uzglabāšanai, kā arī izdalīsim bēgļiem piena produktus. Ir ļoti daudz instrumentu, tirgū precīzi mērķētu pasākumu, kas īstermiņā lauksaimniekiem palielina naudas plūsmu.
– Vai, jūsuprāt, šie visi pasākumi tik un tā nenāk par vēlu? No Komisijas septembrī pasludinātā plašā pasākumu kopuma 500 miljonu eiro apjomā Latvijai atvēlētie 8,5 miljoni eiro varēs atnākt tikai nākamgad. Latvijā kopš gada sākuma izzuduši 1140 ganāmpulki. Kas zina, vēl tūkstotis pazudīs līdz naudas saņemšanai nākamgad…
– Jums ir ļoti pesimistisks skats uz piensaimniecības nākotni. Ir arī pretēja tendence. Vienlaikus ir daudz investīciju pieteikumu no piensaimniekiem.
Lauksaimniecībā ir dabiskas tendences, kuras notiek tik un tā: viena saimniecība apvienojas ar otru, saimnieki iet pensijā. Tā tas notiek visās dalībvalstīs. Atšķirīgi ir tas, ka Baltijas valstīs radušās sevišķas grūtības, arī Latvijā, un es to atzīstu. Finansēšanas kritēriji no minētā fonda ir sazobē ar Baltijas valstu problēmām. Tāpēc jums ir par 485% lielāks atbalsts šajā jomā nekā 2009. gadā.
– Vairāk naudas, bet mazāk zemnieku?
– Tas nav tikai Latvijā. Pat pagājušajā gadā un vēl gadu pirms daudz zemnieku aizgāja no lauksaimniecības biznesa. No 2010. līdz 2014. gadam 3,7% franču zemnieku aizgāja pensijā vai nolēma darboties citā jomā. Man stāstīja, ka tagad 20% franču zemnieku vēlas beigt darboties šai nozarē.
– Franču zemnieki ir arī aktīvākie protestētāji pret zemajām piena un gaļas cenām Eiropā…
– Piena cena Francijā pakāpās jūnijā, bet protesti sākās jūlijā. Ja pavaicātu franču zemniekiem, kāpēc streikoja, viņi atzītu, ka ir iespiesti starp pārstrādātājiem un vairumtirgotājiem. Tie ir tirgotāji, kas nosaka tirgus cenu. Zemnieki saņem 25 vai 26 centus par kilogramu piena, un šāda cena ir zem rentabilitātes robežas nākotnē. Situācija Eiropas lauksaimniekiem tomēr šogad ir labāka nekā pērn, jo izdevumi ir mazāki – gan energoresursu cenas, gan barības izmaksas, gan minerālmēslu cenas. Tas krietni atvieglo situāciju. Es to paredzēju jau martā, bet tad manī neviens neklausījās. Protestētāji jūlijā man pārmeta, kāpēc neiejaucos. Es iesaistījos septembrī, kad vidējā cena noslīdēja zem 27 eirocentiem.
– Ja spējat paredzēt, kas notiks nākotnē, pasakiet – kas mainīsies lauksaimniecībā, kad ES parakstīs brīvās tirdzniecības līgumu ar ASV? Mūsu lauksaimnieki noraizējušies, ka tas ietekmēs pārtikas produktu drošību.
– Es nezinu, cik reižu man tas būs jāsaka: nekādu kompromisu par pārtikas drošību nebūs! Vai tā būtu vienošanās ar ASV vai ar kādu citu valsti.
– Mēs redzējām, kas trešdien notika Eiropas Parlamentā – tika nobalsots pret dalībvalstu tiesībām aizliegt ģenētiski modificēto pārtiku un lopbarību…
– Tas ir likumdevēju ziņā lemt. Komisija bija sagatavojusi priekšlikumu, un parlaments to noraidīja. Bet tas ir tikai viens atsevišķs jautājums. Tirdzniecības līguma sarunās ir daudz citu ar pārtikas drošību saistītu jautājumu. Es pilnībā noraidu jebkādu apgalvojumu, ka ES lauksaimniecība un pārtikas drošība tiktu upurēta jelkādās sarunās.
– Vai paredzat kādu spiedienu uz ES lauksaimniecības konkurētspēju pēc līguma stāšanās spēkā?
– Vispirms jānorāda, ka sarunas ar ASV notiek ļoti ilgi. 2015. gadā panākts ļoti maz, un es sagaidu, ka attieksme no ASV puses līdz gada beigām mainīsies. Jebkurā gadījumā vēl paies gadi, līdz varēs noslēgt šo līgumu. ES vēlas noslēgt līgumu, un pieeja tirgum un labas kvalitātes pārtikai ir pats svarīgākais, kas jāpanāk sarunās.
– Kad prezidents Junkers uzticēja jums lauksaimniecības un lauku attīstības portfeli, viņš aicināja jūs piepūlēties darbavietu un izaugsmes radīšanā. Baltijas ainavā ir pretēja tendence – lauku apvidi kļūst arvien tukšāki. Vai arī tagad jūsu atbilde būs tāda pati kā par ganāmpulkiem, ka tā ir dabiska tendence?
– Nē. Kaut arī dažreiz nevaram nostāties pret pārmaiņu vējiem. Šodien Rīgā apmeklēju konferenci par finanšu instrumentiem lauksaimniecības jomā. Spriedām par jauniem finanšu instrumentiem, kas palīdzētu uzņēmumiem, zemniekiem, kuri laukos gribētu radīt darbavietas. Gan saimniecībās, gan ārpus lauksaimniecības. Mums ir jauna finanšu instrumentu programma lauku attīstībai, lai, cik vien iespējams, izmantotu potenciālu pēc iespējas augstākas vērtības pievienošanā produktiem. Jāizmanto tā svira, ko piedāvā Eiropas Investīciju banka un citas finanšu institūcijas – ar to palīdzību lauku attīstībai iedalītos līdzekļus var pieckāršot.
Lauksaimniecībā un pārtikas pārstrādē mēs Eiropā esam lielākie darba devēji – 25 miljoni lauksaimnieku un 47 miljoni nodarbināti pārstrādes sektorā. Lai stiprinātu lauku kopienas un līdzsvarotu teritoriālu attīstību, Latvijai lauku attīstības programmā atvēlēts gana daudz naudas.
Jā, mums vajag vēl vairāk, un tāpēc mēs pašlaik ierosinām jaunus priekšlikumus, kas vairotu līdzekļus lauku attīstībai, piesaistītu investīcijas un palīdzētu radīt jaunas darbavietas.
– Kuru dalībvalstu pieredze, jūsuprāt, ir mācīšanās vērta?
– No Vācijas mazajiem lauksaimniecības un pārstrādes uzņēmumiem, kas apguva 200 miljonus eiro, un Somijas mežsaimniekiem, kas apguvuši 250 miljonu eiro. Abos šajos piemēros ir radīta ļoti augsta pievienotā vērtība. Bet ir tikai septiņu gadu programmas pats sākums, kuras laikā ceram uz aizdevumiem ilgtermiņa ieguldījumiem par saprātīgiem procentiem.
– Tas ir jūsu amata pienākums – gādāt par labklājīgu un ilgtspējīgu nākotni laukos. Kādus rezultātus gribat sasniegt līdz šīs septiņu gadu programmas un jūsu amata pilnvaru beigām?
– Vispirms jāstabilizē pašreizējais tirgus un jāsameklē noiets mūsu precēm visā pasaulē. Ja mums vēl tas nav izdevies, jādara vairāk. Ja salīdzinām 2014. gada jūliju ar 2015. gada jūliju, 5,2 miljardu eiro lielo eksportu uz Krieviju esam spējuši aizvietot ar 6,8 miljardu eiro eksportu uz citām valstīm ārpus Eiropas. Ja mēs eksportējam, ekonomika aktivizējas un radām vairāk darbavietu.
Otrkārt, es gribētu pieredzēt, ka mēs īstenosim kopējo lauksaimniecības politiku ar uzsvaru uz procedūru vienkāršošanu lauksaimniekiem. Tā ir mana prioritāte, un es gatavojos tuvāko divu nedēļu laikā nākt klajā ar priekšlikumiem, kā to paveikt. Gan maksāšanas aģentūrām, gan dalībvalstīm, bet it īpaši – zemniekiem.
Treškārt, pārtikas ķēdē ražotājs–pārstrādātājs–tirgotājs gribētu palielināt lauksaimnieka lomu un pievienoto vērtību ražošanas procesā.
Ceturtkārt, apzinos, ka lauku sabiedrība ietekmē dzīvi arī pilsētās, gan radot augstas kvalitātes produktu, kas liekami uz galda, bet arī radot darba vietas laukos.
Visbeidzot, pārtikas drošība. Ja atceraties, pēc Otrā pasaules kara, kad Eiropas valstis sanāca kopā, galvenais bija pašu apgāde ar pārtiku. Tagad ir augstākas saistības: lietojot tos ražošanas līdzekļus, kas mums ir, pabarot cilvēkus visā pasaulē. Tas ir jaunais izaicinājums, kuram jāizstrādā politika, lai sasniegtu šo mērķi.
