– Dzirdēts lietuviešu teiciens: ja jums, latviešiem, patīk ražot pienu, dariet to, mēs to pārstrādāsim! 11
– Domāju, konceptuāli piena ražotājam ir vienalga, uz kurieni ved viņa saražoto pienu – uz Jelgavu vai Rokiškiem. Transporta izdevumi faktiski vienādi, un piena cena Baltijas tirgū arī. Varbūt Igaunijā ir pāris centu starpība, bet Lietuvā un Latvijā tā ir identiska. Un, ja lietuviešiem ambīcijas ir lielākas un viņi spēs iziet no šīs stagnācijas, viņi būs vinnētāji. Varbūt līdz ar viņiem arī mūsu ražotāji kaut ko iegūs. Protams, gribētos, lai tas tomēr būtu Latvijas uzņēmums, kas varētu paņemt pārstrādei pienu, ko saražojam vairāk nekā vajadzīgs pašu patēriņam.
Katrā ziņā tos lauksaimniekus, kas darījuši visu, lai darbotos piena ražošanas biznesā, no mūsu tautsaimniecības viedokļa nedrīkstam nolaist pa burbuli. Galu galā visa līdzšinējā lauksaimniecības politika tika vērsta uz to, lai Latvijā attīstītos piensaimniecības. Tāpēc jādomā, kā tikt laukā no pašreizējā saspīlējuma. Ja atkal ķeramies pie dotācijām, tām jābūt ļoti mērķtiecīgām. Un, manuprāt, no ministrijas un Eiropas puses dzirdēt – esat gana subsidēti un tagad ķepurojieties paši – nav īsti korekti.
Tagad būtu jāgaida no Dūklava uzsaukums piena kombinātiem, kas būtu gatavi minētajam izaicinājumam. Tas būtu gan politisks, gan ekonomisks lēmums. Jo līdzšinējā diezgan pasīvā ministra darbība diemžēl nav devusi gaidīto rezultātu un virzību uz priekšu.
– Ierosinājums no Eiropas – piena ražošanu vajag brīvprātīgi samazināt. Ko tas praktiski nozīmē?
– Tas nozīmē, ka paliek stiprākie. Vājākie savas govis ved uz kautuvi, atraktīvākie – uz Poliju. Eiropas funkcionāri, kas nāk klajā ar šādiem ierosinājumiem, nenes nekādu atbildību par sekām. No viņu skatu punkta – ko tur tā tālā Latvija var ņemties ar to pienu? Lai taču dara kaut ko citu! Un mūsu funkcionāriem neklātos vicināt šādus ieteikumus un vēl apgalvot, ka mums tiem jāseko. Jo atšķirībā no ES burtakalpiem mūsējie tomēr ir atbildīgi par to, kas notiek Latvijā. Tāpēc jābīstas no tiem, kas, pieņemot šeit kādu lēmumu, visu atbildību noveļ uz Eiropas prasībām. Eiropa šajā gadījumā neko nepieprasa, tikai iesaka, lēmumi mums jāpieņem pašiem un par tiem arī jāatbild savas sabiedrības priekšā.
Visu interviju lasiet žurnāla “Agro Tops” aprīļa numurā
