– Nav brīnums, ka uz šīm prognozēm zemnieki raudzījās kā uz astrologa sastādītu horoskopu, kur vienmēr viss ir vismaz 50:50. Ko tad viņš prognozēja pirms 10 gadiem? 11
– Pirmām kārtām – piena cenas lejupslīdi. Viņš paredzēja, ka tā varētu būt ap 16 santīmu. Otrām kārtām – ka tieši piens būs tas produkts, ko sagaida viļņveida attīstība un nepastāvīgs tirgus. Viss ir piepildījies. Sliktākais, ka vairāk nekā gadu ilgā periodā nekādi neesam iejaukušies piena tirgus sakārtošanā un stabilizēšanā. Ir iets vieglākais ceļš – vienkārši iedots vienreizējs finansējums, kas nenoliedzami bija vajadzīgs, taču tas ir daudz par maz. Nozarē nekas nav mainījies. Dažam tika paildzināta agonija, dažs nokārtoja parādus, dažs varbūt gadu noslēdza pa nullēm, un viss.
Jāpatur prātā, ka tie, kas saņēmuši ES finansējumu, ir nonākuši ciešās attiecībās ar Eiropu. Aplam esam iedomājušies, ka Eiropa mums naudu dod tāpēc, ka jūt mums līdzi, žēlo vai uztraucas par mūsu konkurētspēju. Nebūt. Tā visu, ko iedevusi, tā vai citādi grib saņemt atpakaļ. Mums viss jāatstrādā, un, iespējams, šobrīd pat īsti nezinām, kā tieši un cik ilgā laikā. Tiem, kas piedalās ES struktūrfondu finansētos projektos, bija jāraksta biznesa plāns, kas jārealizē. Tātad ķēdītē ir iesaistītas arī bankas un piegādātāji.
– Kas traucē nozarei attīstīties, ja apejam Krievijas embargo?
– Dziļā plaisa starp ražotāju un pārstrādātāju, jo katrs joprojām stāv savā ierakumu pusē. 30–40% Latvijā saražotā piena tiek izvests no valsts. Varbūt šis tieši ir brīdis, kad lauksaimnieki var iestāties par to, lai veicinātu eksportu un no valsts mēs izvestu nevis izejvielu, bet jau produktu ar pievienoto vērtību, kas būtu izdevīgi visiem. Līdz šim vienīgais no pārstrādātājiem saņemtais signāls bija vēlme tikt pie papildu atbalsta tieši jaunu tirgu meklēšanai, un ražotāji arī iespēju robežās pārstrādātājiem šādu iespēju izlobēja. Taču gads ir apkārt un redzams, ka šis pasākums arī nav devis nekādus īpaši taustāmus rezultātus. Tirgus saspīlējums tikai pieaudzis, lai gan skaidrs, ka eksporta iespēju rašana nav ne gada, ne pāris gadu jautājums.
– Ir acīm redzams, ka pabalsti un atbalsti nav ilgtermiņa risinājums, jāķeras pie stratēģiskām izmaiņām. Vai kāds zina, pie kādām?
– Jau minētajā diskusijā par piena nozares perspektīvām Andris Miglavs nāca klāja ar ierosinājumu, ka derētu pārstrādātājiem sarīkot tādu kā tenderi, lai kombināts ar pārliecinošāko biznesa plānu, kas vestu uz jauniem eksporta tirgiem, varētu pretendēt uz papildu vai palielinātas atbalsta likmes struktūrfondu atbalstu. Pārstrāde ir vājais posms, un, ja šajā ziņā beidzot izdotos kaut ko stratēģiski mainīt, iespējams, tas piena vezums arī izkustētos no vietas. Jo piensaimnieku rīcībā ir gan resurss, gan potenciāls, kas ļauj pienu saražot daudz vairāk. Taču piens nav graudi, tam nepieciešama ātrā realizācija. Jautājums – kā šī realizācija notiek? Kāpēc gan lai tas nenotiktu caur lokālajiem pārstrādātājiem?
– Vai jau tagad nav skaidrs, ka šādā tenderī uzvarētājs būtu Food Union?
– Šim uzņēmumam varētu būt vislielākās izredzes iekarot eksporta tirgus, ne velti tas veicis vairākus konsolidācijas procesus, lai savu potenciālu stiprinātu un palielinātu. Taču pagaidām necik tālāk nav ticis. Joprojām nav redzamas nekādas indikācijas no pārstrādātāju puses, kas ļautu saprast, kādos virzienos tad jāiet, lai beidzot sāktos kaut kāda vērā ņemama tirdzniecība.Minētajā konkursā varētu piedalīties ne tikai pašmāju, bet, piemēram, arī Lietuvas piena kombināti. Kāpēc ne? Galvenais, lai tiktu ievēroti divi aspekti: pirmais – piena cenai jābūt vismaz 80–90% līmenī no Eiropas vidējās; otrais – ir skaidra vīzija un virzība uz eksporta tirgiem. Respektīvi, tam jābūt uzņēmumam ar lielām ambīcijām. Mūsu kombināti pagaidām šādas ambīcijas nedemonstrē, vien ik pa brīdim nodēvē sevi par ražotāju glābējiem, kas pienu tomēr iepērk…
