Lauksaimniecības politika ir pakārtota noteiktām vēlmēm, uzsver krīzes menedžere Iveta Grudovska 11
Iveta Grudovska sevi dēvē par krīzes laika menedžeri. Ilgu laiku viņa veiksmīgi vadījusi LLU MPS Vecauce, būdama šīs specifiskās daudznozaru saimniecības direktore. Tagad viņa ir Zemnieku saeimas lauksaimniecības eksperte.
– Daudzi lauksaimnieki teic, ka šodien nav iespējams runāt ne par piensaimniecību, ne tirgu, nedz par ko citu, apejot politiku. Cik lielā mērā lauksaimniecība ir politizēta?
– Tā kā nepiederu nevienai politiskai partijai, varu izteikties tikai kā privātpersona. Uzskatu, ka politiskā ietekme lauksaimniecībā ir ļoti liela, tas ir nenoliedzami. Lauksaimniecības politika ir ļoti specifiska un pakārtota noteiktām vēlmēm…
– Kā vēlmēm?
– Konkrēti to grūti pateikt. Skaidrs, ka jebkura politika tiek veidota tā, lai kādam būtu izdevīga. Mēs it kā cenšamies strādāt kopīgu mērķu labad, bet, tiklīdz sākas naudas dalīšana, parādās arī konkrētas intereses – vai nu kāda politiskā spēka, sabiedriskās organizācijas vai tās atsevišķu biedru, vai arī tiem tuvu stāvošu cilvēku intereses. Bet ar to negribu teikt, ka šīs intereses vienmēr ir tikai personiskas vai ļaunprātīgas. Ja kāds strādā konkrētā nozarē, tad viņš tāpat tai dod savu pienesumu – apstrādā zemi, ražo produkciju, nodarbina cilvēkus utt. Sliktāk ir, ja, iestājoties par savām interesēm, cenšamies ierobežot vai pat zināmā mērā apkarot cits citu. To dara arī mūsu nevalstiskās organizācijas ar saukli – lai tiem tur tiktu mazāk vai netiktu nemaz. Tas ir nožēlojami.
– Vai tas notiek kādas iekšējās konkurences dēļ?
– Es to nesauktu par konkurenci. Par ko gan mēs savstarpēji varētu konkurēt? Vienīgi par zemi, jo beidzot esam sapratuši, ka lauksaimniecībā tas ir galvenais resurss. Un cīņa par zemi notiek gan nozaru, gan atsevišķu saimniecību starpā. Ja tas notiek uz vienlīdzīgiem nosacījumiem, tad labi, bet, ja ne, tad tas nepavisam nav labi. Jo, lai cik prātīgi būtu sastādīts biznesa plāns, mums tāpat nākas kapitulēt to lietu priekšā, kuras nevaram ietekmēt.
Kopš 2004. gada, kad iestājāmies ES un mums ir pieejami gan tiešmaksājumi, gan struktūrfondi, notiek arī dažādas fiktīvas darbības, kas imitē lauksaimniecību un ļauj šos maksājumus saņemt. Taču Latvija šajā ziņā nav izņēmums, tas pats notiek arī citās ES dalībvalstīs, tai skaitā – vecajās. Katrs zemes īpašnieks no sava īpašuma visos iespējamos veidos mēģinās iegūt maksimālu labumu. Kāds to gatavs saņemt pastarpināti, savu zemi iznomājot lauksaimnieciskai darbībai, bet kāds ir izrēķinājis, ka viņam izdevīgāk vienkārši nopļaut zāli un par to saņemt atbalsta maksājumu. Un ko viņam var pārmest? Neko! Nosacījumi atļauj, un cilvēki tos izmanto. Un šos ne gluži tīros lauksaimniecības spēles nosacījumus paši esam pieļāvuši.
– Kādas, jūsuprāt, izskatās piena nozares perspektīvas, zinot gan pašreizējo Eiropas attieksmi, gan ministra nostāju? Katrā ziņā situācija šajā nozarē ir ļoti pretrunīga – piena ražotāju potenciāls ne tuvu nav izsmelts, bet tai pašā laikā skan aicinājums slaukt mazāk…
– Tikko piedalījos plašā diskusiju pasākumā tieši par piena nozari. Tajā savos aprēķinos, redzējumā un ierosinājumos dalījās arī Agrārās ekonomikas institūta ekonomists Andris Miglavs. Pirms gadiem desmit, kad viņš šodienas krīzi piena lopkopībā jau prognozēja, viņš faktiski tika izsmiets. Bet nu redzam, ka prognozes lielā mērā ir piepildījušās. Lai gan, protams, šīs prognozes nav tikai viņa personiskais redzējums, bet tapis, spēlējoties ar matemātiskām formulām un vēsturiskām likumsakarību līknēm.
