No “Breša zemnieka” līdz precīzajām tehnoloģijām. “Leju” saimnieks par gudru lauksaimniecību 0
Vandzenes pagasts Kurzemē un arī visā Latvijā īpašs ar to, ka tajā desmit ganāmpulkos ir vairāk nekā 100 slaucamu govju un desmit saimnieki audzē graudus vismaz 300 ha platībā. Tas ir zemnieku pagasts, kur brīvu lauksaimniecības zemju nav. Z/s “Lejas’ saimnieks Kaspars Brauers attīsta gan lopkopību, gan graudkopību, vadot arī kooperatīvu “Vandzenes Agro” un darbojoties kooperatīva “Māršava” valdē.
Kāpēc “Lejas” specializējas vairākos virzienos?
Ar vienu nozari Latvijā nevar eksistēt. 15 gados ir pierādījies, ka jābūt daudzpusīgam. Kad piens neiet, tad kredītus var maksāt ar ienākumiem no gaļas pārdošanas. Patlaban nopietni esam domājuši par graudu nozari. Tā ir kļuvusi spēcīgāka, dod pusi no saimniecības ienākumiem. Otru pusi dod piena nozare. Piena nozare nav tā vienkāršākā. Citi uzskata – ik mēnesi ir nauda, tomēr ir arī lieli izdevumi. Ja govij neiedosi ēst, piena nebūs. 1989. gadā sākām darboties kā “Breša zemnieki” ar divām govīm un pieciem kolhozā iekoptiem lauksaimniecībā izmantojamās zemes hektāriem. Lēnām izaugām, patlaban apsaimniekojam aptuveni 780 ha zemes. Pašiem pieder aptuveni 400 ha.
Kādas kultūras audzējat?
Audzēju dažādus graudaugus, izņemot rudzus, audzēju arī rapšus. Sēju četras kviešu šķirnes, tostarp vietējo ‘Fredi’ un ‘Edvinu’, kas ļauj pavilkt garāku kulšanas laiku. Ir ‘Julius’ un vecā šķirne ‘Cubus’. Šogad sāku audzēt ziemas miežus – arī lai kulšanas laiku pagarinātu un pēc tam rapšiem varētu zemi sagatavot. Sākotnēji garā pavasara ietekme šķita slikta, bet patlaban izskatās, ka sējumi ir atveseļojušies. Biju sējis mūsu pašu miežu šķirni ‘Māra’, tomēr man labāk patīk šķirne ‘Publican’ un auzas. Zālājus vienmēr sēju zem auzām vai zem vasaras kviešiem, tāpēc ka iegūstu tajā pašā gadā graudus un rudenī vienu zāles pļāvumu jaunlopiem. Līdz ar to nav arī tāds aizaugums ar nezālēm. Vieglāk cīnīties. Ar rezultātu esmu apmierināts. Visvairāk audzējam ziemas kviešus. Izsenis ir pierādījies, ka ar tiem var lielākas ražas izaudzēt. Kaut gan naudas atdeves laiks ir ilgāks, tomēr ražas ir potenciāli augstākas nekā vasaras kultūraugiem. Rudenī maksimāli daudz cenšamies sēt ziemājus. Piemēram, tritikāli vajag lopiem.
Kultivētajos zālājos audzējam sarkano un balto āboliņu, dažādas stiebrzāles, airenes. Cenšos piecas reizes gadā tos nopļaut. Mēģinu apgūt aizaugušus laukus, kur 20 gados jau mežs izaudzis. Šogad tādus iekopu 40 ha platībā. Mūsu bagātība ir mūsu zeme, un tā Latvijā ir mazinājusies. Pirmās Latvijas Republikas laikā mežs veidoja 25% īpatsvaru, patlaban tas veido vairāk nekā pusi no visas valsts teritorijas. Vērojama tendence apmežot zemi. Patlaban nedaudz ir apturēts likums par trīskāršo zemes nodokļa maksu nekoptiem laukiem. Lauksaimniecības zemi atgūstam, tomēr investīcijas pēc koku nozāģēšanas un sakņu izraušanas tiek atpelnītas trijos gados. Ik gadu var redzēt zemes atveseļošanas tendenci.
Ļoti rūpīgi sekoju līdzi augu sekai. Reti kad divus gadus pēc kārtas vienā laukā sēju ziemājus. Mainās pupas, rapši vai kukurūza, zālājs. Cenšos ievērot, īpaši aršanā, vectēva ticējumu, ka jāskatās mēness fāzes. Tas arī palīdz. Senči tomēr zināja, ko dara.
Vai laukus arat vai izmantojat tiešo sēju?
Pērn pārgāju uz tiešo sēju. Ar to ietaupu degvielu un laiku. Nezāļu daudzums atkarīgs no tā, pēc kura kultūrauga notiek sēja. Labi nosmidzinātā laukā sēju tikai rapšus, kukurūzu un pupas. Nodiskoju ar lielajiem diskiem un tad sēju. Sējmašīnai priekšā ir diski. Pēc rugaines laukus un zālājus aru. Priekšaugs ir rapši, kukurūza un pupas. Kviešu rugaini aru.
Nezāļu klāsts pēc tiešās sējas, iespējams, ir nedaudz lielāks, tomēr smidzinot tās iznīcinu. Jau trešo gadu cenšos visus laukus rudenī miglot, tostarp ar rudens herbicīdiem, jo tad augam papildu barības vielas neatņem uz ziemu. Pavasarī ir jāsteidzas ar pirmo smidzinājumu, lai nav rudens nezāļu, kas noēd kultūraugus. Nevar arī teikt, ka ar tiešo sēju vienmēr vairāk ir slimību, ir dažādi. Tiešo sēju pirmo reizi izmēģināju kukurūzai un pupām pirms diviem gadiem. Patlaban nopirku diskus, lai varētu tikai šādā veidā darboties. Esmu mēģinājis pusi lauka diskot un pusi – art. Labība it kā labāk sacero artajā laukā, diskotajā laukā tā agrāk sadīgst. Tomēr beigu beigās ar dažādām metodēm apstrādātie un apsētie lauki neatšķiras. Redzēsim, kā būs kulšanas laikā. Patlaban abi lauki izskatās pilnīgi līdzvērtīgi.
Abām augsnes apstrādes tehnoloģijām atšķirīgais ir ātrums un laiks. Vienā dienā varu uzart vismaz 25 ha platību, bet nodiskot varu 40 ha, turklāt tos uzreiz apsēju. Tādējādi ietaupu četras dienas. Degvielu arī ietaupu, jo pēc aršanas tāpat ir jādisko vai jākultivē.
Kāda ir graudu un rapšu ražība?
Pēc kukurūzas sētajiem kviešiem pat 11 t/ha. Vislabākā vidējā ražība bija 6,5 t/ha. No vectēva esmu pārņēmis atziņu – nav sliktas zemes, ir jāiemācās katrā kaut ko sēt un audzēt. Katrai zemei ir savas īpatnības. Es nestrādāju ar maksimālajām minerālmēslu devām. Zemgalē semināros uzzināju, ka šā novada saimnieki liek virsū divas reizes vairāk minerālmēslu nekā es. Man labas ražas nosacījums ir augu sekas ievērošana. Zem kukurūzas vienmēr liekam kūtsmēslus, tas ir potenciāls nākamajai ražai. Lopbarības pupas piesaista slāpekli. Tas atkal ir uzlabojums, tāpat kā rapši. Mainot aršanas dziļumu, arī var gūt papildu labumu. Veicu augsnes analīzes, tad pēc programmas izrēķinu, kas papildus vajadzīgs augsnei. Jau četrus gadus kaļķoju laukus, tas arī ceļ ražību.
Cik nozīmīga Lejās ir piena lopkopība?
Patlaban mums ir 120 slaucamās govis, pavisam 370 liellopu. Audzēju piena buļļus un jaunlopus atražošanai. Iemācījos tos izaudzēt tā, ka izkāvumā var dabūt 55% gaļu. Govīm vidējais izslaukums ir 9500 kg – mani tas apmierina. Svarīgi, lai tas būtu stabils. Necenšos to vairs spiest uz augšu. Mani vispirms interesē govs veselība, lai govs ražotu iespējami ilgāk. Tad ekonomiskais izdevīgums ir daudz lielāks nekā pāris laktācijas. Mūsu ganāmpulkam barības devas jau četrus gadus gatavo vācu speciālists. Viņš atbrauc reizi mēnesī, izstāsta kaut ko jaunu. Kad sāka ar mani strādāt, paņēma 10 000 barības paraugu no manas skābbarības bedres. Vandzenē ar viņu sadarbojas vēl piecas saimniecības. No viņa firmas pērku uz bioloģiskās bāzes govīm gatavotu barību – tā ir kā malts Alpu siens, vitamīniem bagāts un uzlabo imunitāti govīm. Viņš neuzstāj, ka tā jālieto, vienkārši piedāvā kā risinājumu.
Es ļoti daudz lopbarības pasūtu tieši Vācijā. Cenas starpība ir ļoti būtiska, jo nav starpnieka, nav uzpūsta kantora. Transports visiem maksā vienādi. Vācijas konsultanta pakalpojumi ir bez maksas.
Kādas šķirnes govis ir ganāmpulkā?
Drīz Latvijas brūno un sarkanraibo ganāmpulku būsim pārveidojuši par Holšteinas melnraibo. Vienas rases govīm ir vieglāk kombinēt barību un labāk uzraudzīt ģenētiku. Govis turam nepiesieti.
Cik reizes dienā slaucat govis?
Divas reizes. Mums ir skujiņas tipa slaukšanas iekārta ar govju ātro vienlaikus izlaišanu. Slaukšanas zāli noskatīju Francijā, kad strādāju un mācījos pie viena zemnieka. Slaucot man nav jākāpj bedrē. Slaukšanas zāli uzbūvēju savām rokām. Divreiz dienā – no rīta un vakarā – govis barojam. Tās saņem pēc receptes izveidotu konkrētu barības devu. Tajā ir iekļauts pašu skābsiens, kukurūzas skābbarība, siens, kukurūzas milti, sojas milti, spraukumi, pašu audzētie un maltie graudi, kā arī barības piedevas – sāls, soda, krīts, mikroelementi un melase. Noteiktās proporcijās to nosver un samaisa – kā aptiekā.
Mazie teliņi līdz pusgada vecumam ēd to pašu, ko govis. Nobarojamie buļļi arī ēd to pašu, ko govis. Ir trīs atšķirīgas barības devas. Grūsnās govis un sēklojamās teles saņem atšķirīgu barības devu, kuras sastāvā ir kukurūza, skābsiens, siens un mikroelementi.
Tikko dzimušajiem teliņiem pirmās desmit dienas dodam govs pienu, pēc tam piena pulvera maisījumu. Piena pulveris ir koncentrētāks nekā govs piens. Mazajiem teliņiem esmu pasūtījis barošanas automātu, tie paši ies un ēdīs, cik gribēs (piena pulveri ar ūdeni). Ir pierādījies, ka pareizā ēdināšanā svarīgi ir pirmie trīs mēneši, tad dzīvsvara pieaugums diennaktī ir daudz lielāks nekā tad, ja kaut kas ir izdarīts nepareizi. Barojot precīzi vajadzīgajā temperatūrā un vajadzīgajās devās, rezultāti ir redzami. Mans kaimiņš šādu automātu uzlika jau vairāk nekā pirms gada. Rezultāti ir fantastiski.
Cik reizes gadā izdodas nopļaut skābsienam zāli?
Skābsienam zāli pļauju četras reizes, sienam – divas reizes. Pirmo sienu pļauju jau jūnija vidū. Cenšos pirkt modernāku tehniku, lai iespējami ātrāk visu var padarīt un būtu jāizmanto mazāk darbaspēka. Cenšos arī strādāt precīzi, citādi nevar ietaupīt. Sāku virzīties uz precīzajām tehnoloģijām. Šogad nopirku jaunu precīzās izkliedes minerālmēslu kliedētāju Bogballe. Lai cik šķībi brauc, kaisa tā, kā vajadzīgs. Ir jauns ar GPS aprīkots miglotājs, lai ietaupītu izmaksas.
Kā ar piena sastāvu?
Olbaltumvielas pienā turas stabili 3,5% līmenī, tauki 4,3–4,4% intervālā. Viss ir atkarīgs no barošanas. Mēs pienu pārdodam LPKS Māršava, kas par taukiem un olbaltumvielām piemaksā. Piemaksas par taukiem un olbaltumvielām veic visur pasaulē, vien mums Latvijā nevēlas to darīt. Vissvarīgākais rādītājs pienam ir tauki un olbaltumvielas, nevis kilogrami. Ja vēlas iespējami vairāk slaukt, tad tauku daudzumu var ļoti mazu dabūt, tomēr vērtības pienam nebūs. Pienu, kā visi zinām, par vairāk nekā 90% veido ūdens. Sausnas rādītāji ir jāceļ, par to saņem piemaksas. Ja ir augsti tauku un olbaltumvielu rādītāji, var saņemt piemaksu pat līdz vienam centam. Gada griezumā rēķinot, tā nav maza summa.
Kāds ir saimniecības tehnikas parks?
Pirmo John Deere kombainu bez kabīnes nopirku, kad Latvijā tikai sāka pārdot šā zīmola spēkratus – man bija 16 gadu. Patlaban ar kombainu braucu jau 22 gadus. Saimniecības visvecāko traktoru pirkām 2004. gadā. Tas aizvien darbojas, nu jau ir sakrājis 16 000 motorstundu. Neesmu vīlies šā zīmola spēkratos ne mirkli. Vislielākais remonts mūsu visvecākajam traktoram savulaik bija sajūga maiņa un sūkņa remonts. Dzinēji darbojas kā pulkstenis. Motora kompresija ir pārbaudīta, tā ir kā no rūpnīcas izbraucot. Tas rada uzticību. Vēlāk nopirku John Deere presi. Sezonā ar to var 10 000 rituļu uztaisīt. Patlaban mums ir vēl otra šā zīmola prese. Kombains arī ir. Runā, ka John Deere spēkrati tērē daudz degvielas. Tā ir, tomēr ir jāizmanto to maksimālā jauda – tad šāds apgalvojums neatbilst patiesībai. Ja ir paredzēts, ka traktors var vilkt kultivatoru ar 6 metru darba platumu, tad tik plats kultivators ir jāizmanto. Ja izmanto maksimālo jaudu, tad John Deere ir ekonomisks un vienkāršs traktors. Jaunākās paaudzes traktoriem gan, manuprāt, daudz kas lieks ir uzstādīts.
Man pavisam ir seši John Deere traktori un viens John Deere kombains. Ar projekta naudas atbalstu pirksim vēl vienu jaunu kombainu. Raža tomēr ātri jānovāc. Ir arī John Deere smalcinātājs. Pērn nopirku Pottinger priekšējo pļaujmašīnu, ar to varu pļaut zāli 9,5 metru platumā. Skābsiena platības nopļauju pusdienas laikā. Stundā pļauju vairāk nekā 10 ha. Savulaik ar 3,5 metru platu izkapti pļāvu gandrīz divas dienas.
Tas pats ar sējas darbiem. Savulaik sēju ar 3 m platu Vaderstad sējmašīnu, patlaban sēju ar 6 m platu šā paša zīmola sējmašīnu. Ir apstiprinājies – tā tomēr ir no Zviedrijas, kur augsnes akmeņainība ir līdzīga kā mums. Ar veco sējmašīnu apsēju vairāk nekā 1000 ha, neviena detaļa nebija jāmaina.
Pērkot tehniku, ir jārēķina visas ekspluatācijas izmaksas, visa dzīves cikla izmaksas, tostarp – cik maksās remonts. Es burtnīcā pierakstu, kas tehnikai ir remontēts. Ja to vēlāk pārdod, redzi izmaksas, rēķinot uz vienu hektāru. Īpaši svarīgi tas ir sējmašīnai un pļaujmašīnai. Tad var salīdzināt, kurš spēkrats ir ekonomiskāks. Secinu, ka, piemēram, otrais kombains sen ir atpelnīts, neraugoties uz visiem ieguldījumiem.
Kādā virzienā esat iecerējuši saimniecību attīstīt nākotnē?
Darbosimies, lai iegūtu vēl augstākas ražas. Tehnikas parks man patlaban ir pietiekams. Attīstīsim precīzās tehnoloģijas, darbosimies taupīgāk, centīsimies mazināt izmaksas, optimizējot maršrutus uz laukiem, lai nebūtu lieku pārbraucienu.
Vairāk žurnāla Agrotops šā gada jūlija numurā
