“Strādnieks nav vairs tāds kustonis” 6
Ģimenes cilvēkus atbalstīja arī citādi, piemēram, dodoties apskatīt jauno dzīves vietu un arī pēc līguma noslēgšanas strādnieka ģimene varēja braukt ar vilcienu bez maksas. Pirmo reizi līgstot darbā, pienācās 200 latu bezprocentu aizdevums uz trim līdz četriem gadiem inventāra iegādei. Pilsētu darba apgādēs reģistrētie bezdarbnieki, kas pirmo reizi līga par deputātstrādniekiem, pēc gada saņēma arī 50 latu pabalstu.
Lai gan valsts apzināti bija uzņēmusi kursu uz palīdzību ģimenes cilvēkiem, praksē saimnieki nereti gan deva priekšroku neprecētiem puišiem un meitām. Arī citādi aina bieži nebija tik rožaina.
Lūk, kā klājies deputātstrādniekam un piecu bērnu tēvam Ansim Truslim, kas 1939. gadā strādāja Bēnes Laukmuižā. Sākot darbu, viņš saņēma 300 latu aizdevumu, par to iegādājoties govi, divas cūkas un divas aitas, cerot, ka jau pēc gada daļu parāda – 125 latus – varēs dzēst. Par trim bērniem līdz 11 gadu vecumam viņam ik mēnesi pienācās 13 lati. Vasarā sasirgstot, novērtēja slimo kases priekšrocības. Sliktāk bijis ar dzīvokli, kas gana liels, taču neremontēts, bet saimnieks materiālus tā labiekārtošanai neesot devis. Anša trīs bērni katru dienu mērojuši sešus kilometrus uz tuvāko skolu, bet vakarā mācījušies sveces gaismā, jo ar diviem litriem petrolejas nepieticis. Ansis bija norūpējies par nākotni, jo viņa saimnieks – vācietis – rudenī gatavojās aizbraukt uz Vāciju (“Savs kaktiņš, savs stūrītis”, 1939. gada 1. oktobrī).
Laukstrādnieku dzīves apstākļi bija smaga problēma. Piemēram, 1935. gadā tikai 629 lauku saimniecībās bija izbūvētas ēkas viņu dzīvokļiem. Atsevišķas telpas kopējās dzīvojamās mājās bija saskaitītas vienīgi apmēram trijos tūkstošos saimniecību. Tomēr, kā pamatoti izteicās sociāldemokrāts J. Višņa jau 1928. gada 28. maija Saeimas sēdē, “tagad strādnieks nav vairs tāds kustonis, kuru var ievietot kaut kurās telpās”.
1938. gadā valdība izveidoja laukstrādnieku dzīvokļu izbūves fondu. Valsts uz atvieglotiem noteikumiem izsniedza būvmateriālus, kā arī pieņēma darbā 60 būvinstruktorus, kam vajadzēja apmācīt saimniekus. Paredzēja, ka ēkas ar vienu dzīvokli izmaksās no 1500 līdz 2500 latiem, bet vairāku dzīvokļu ēkas – no 3000 līdz 5000 latiem. 1938. gada 5. augustā “Kurzemes Vēstnesis” ziņoja, ka uz fonda aizdevumiem piesakoties daudzi, tomēr visrosīgākais esot Jelgavas apriņķis, kur gatavojoties būvēt 23 ēkas. Kas īsti notika ar šiem kredītiem, ir īpašas izpētes vērts temats. Arnolds Aizsilnieks min, ka liela daļa šīs naudas netika izmantota tiešajam mērķim. Acīmedzot situācijas bijušas atšķirīgas. 1939. gada 26. janvārī laikraksts “Kurzemes Vārds” vēstīja – kāds zemturis LLK pilnsapulcē esot žēlojies, ka viņa pusē laukstrādnieku dzīvokļu esot papilnam, bet tie stāvot tukši.
