Ar labu vai piespiedu kārtā 6
30. gadu otrajā pusē ieceļotāju skaits joprojām bija iespaidīgs, tomēr straume pamazām sāka apsīkt, un kļuva skaidrs, ka laukstrādnieku ievešana vien nebūs brīnumlīdzeklis darba spēka problēmas risinājumam. Izskanēja arguments: “Ārzemes izvairās dot mums labākos laukstrādniekus, jo labs strādnieks vienmēr atradīs sev vietu savā zemē.” Ārzemniekiem pārmeta, ka viņi konkurē ar vietējiem, nosit darba algu, aizved uz mājām Latvijas valūtu, ievazā slimības un veicina kaušanos un huligānismu. Tolaik presē nereti parādījās tādas ziņas kā, piemēram, šī: “Lutriņu pagasta Ķesteru mājās pie Jāņu mucas poļu laukstrādnieks Sīmanis Naumčiks no pasniegtā alus kausa tā noreibis, ka sācis trakot un bez kāda iemesla iedūris Johanam Pūcem ar nazi krūtīs” (“Kurzemes Vēstnesis”, 1939. gada 27. oktobrī). Kauslis dabūja sēdēt četrus mēnešus kroņa maizē.
Apzinoties, ka vietējo laukstrādnieku rezerves ir pilsētās un Latgalē, izskanēja visdažādākie priekšlikumi. Zemkopības ministrs J. Birznieks, piemēram, 1935. gadā ieteica padarīt lauku darbu par obligātu visiem iedzīvotājiem, sevišķi jaunatnei. Bija arī ideja, ka valstij vajadzētu mākslīgi regulēt rūpniecības attīstību pilsētās – piemēram, samazinot tekstilrūpniecībā nodarbināto skaitu (tur bija daudz sieviešu un laukos 30. gados visvairāk trūka meitu). Citi uzskatīja, ka pilsētu bezbērnu pāriem jāaizliedz algot kalpones utt. Monogrāfijā “Latvijas saimniecības vēsture” Arnolds Aizsilnieks raksta – K. Ulmanis 1938. gadā teicis, ka pastāv nodoms “ar likumu piespiest lauku darbā visus darbam piemērotus vīriešus, kas parasti staigā apkārt bez darba” ,norādot, ka “nekas ļauns viņiem nenotiks, ja mēs atjaunosim 1921. gada darba bataljonus ar militāru iekārtu un militāru disciplīnu”. 1939. gadā patiešām izdeva visai radikālu likumu, aizliedzot pilsētās pieņemt darbā personas, kas tur nebija nodzīvojušas noteiktus gadus. Darba spēku pa uzņēmumiem un nozarēm vajadzēja sadalīt Darba centrālei.
Vienlaikus tomēr centās piespiest iemīlēt laukus ar labu, turklāt Latvija šajā ziņā bija viena no pirmajām pasaulē. Kopš 1937. gada lauksaimnieki ģimenes cilvēki (tā sauktie deputātnieki) sāka saņēma piemaksu – par pirmajiem diviem bērniem četrus latus un par katru nākamo bērnu – piecus latus mēnesī. Tāpat atbalstu saņēma arī apgādībā esošie strādnieka vecāki pēc 65 gadiem. Ar 1938. gada 1. jūniju visus ģimenes piemaksu saņēmējus (4000 laukstrādnieku un 8000 viņu ģimenes locekļu) sāka apdrošināt arī slimo kasēs. Dzemdību gadījumā laukstrādniecēm izmaksāja 25 latu pabalstu, atsvabinot viņas no darba trīs nedēļas pirms un pēc bērna nākšanas pasaulē. Ģimenes cilvēkiem vizīte pie ārsta maksāja divas reizes mazāk, bet ārstēšanās slimnīcās un sanatorijās bija paredzēta bez kādām piemaksām. Budžetam tas bija papildu slogs (no 1938. gada jūnija līdz decembrim vien 240 000 latu), tomēr Latvija bija vienīgā valsts pasaulē, kas apdrošināja laukstrādniekus slimību gadījumā.
