Ak, šīs algas! 6
20. un 30. gadu presē, kā arī laukstrādnieku tematam veltītos izdevumos nemitīgi skan viens un tas pats vaidu sauciens: “Ak, augstās laukstrādnieku algas!” Tās neļauj saimniekiem brīvi uzelpot un ir viens no iemesliem, kas viņus grūž aizvien lielākos parādos. Pēc Valsts Statistikas pārvaldes ziņām, strādnieks laukos 1925. – 1926. gadā (visaugstālajā punktā) pelnīja 569 latus gadā, vasaras strādnieks 338 latus, bet ganiņš 209 latus. Lai arī šie skaitļi nereibina iztēli, tomēr nevar noliegt, ka laukstrādnieku algas bija cēlušās: salīdzinot ar pirmskara laiku gada puišiem par 56%, gada meitām par 87%, bet vasaras meitām – par 95%. Citās valstīs, piemēram, Vācijā un Igaunijā, algas pieaugums bija tikai aptuveni ceturtdaļa. Jāpiebilst, ka krietni zemākas algas laukstrādniekiem bija Latgalē, kas visus 20. un 30. gadus bija darba spēka avots, veidojot konkurenci ārzemniekiem, ko Latvijā sāka ievest 1925. gadā, sākumā lietuviešus, bet 1928. gadā arī poļus. Latvijas īpatnība bija tā, ka tieši darba spēka izmaksas veidoja nesamērīgi lielu lauku saimniecību izdevumu daļu – pat 70% (ieskaitot arī saimniecību vadītāju un viņu ģimeņu locekļu līdzdalību). Dažs autors laukstrādnieka algai pierēķina vēl klāt saimnieku izdevumus par viņu uzturu, kas izmaksājis ne mazāk kā 400 latu gadā par vienu personu. Un tas nozīmēja, ka algā izmaksātā summa tikpat kā jāpareizina ar divi.
Vēl 1926. gadā augstākās algas maksāja Zemgalē un Vidzemē, zemākās – Latgalē, un var pieņemt, ka līdzīga tendence saglabājās arī turpmāk. Algas atšķīrās arī konkrētos laika posmos – piemēram, siena un rudzu pļaujas laikā tās bija augstākas, bet pie sakņu novākšanas viszemākās.
20. un 30. gados lauksaimniecība bija Latvijas ekonomikas galvenais pamats. Tajā pašā laikā, kā bija izpētījis statistiķis A. Ceihners, katrs rūpniecībā nodarbinātais 30. gadu sākumā nopelnīja gadā 1376 latus, bet lauksaimniecībā – tikai 636 latus. Turklāt jāpiebilst, ka laikstrādnieku darba diena bija garāka: vīriešiem desmit stundas, sievietēm 10 stundas un 45 minūtes dienā, kurpretim rūpnīcu strādniekiem bija noteiktas 46 stundas un valsts darbiniekiem tikai 34 stundas nedēļā. Tātad katra stunda laukstrādniekam darbā deva tieši trīs reizes mazākus ienākumus nekā rūpnīcas strādniekam. Nav brīnums, ka daudzi vecāki, kas paši bija pavadījuši mūžu, liekdami muguru saimnieka sētā un laukos, savus bērnus sūtīja skolā ar vārdiem: “Ja nemācīsies – būs jāiet grāvjus rakt vai pie saimnieka par puisi.” Vienlaikus bija vērojams, ka dažviet lauku sētas palika tukšas, jo arī daudzas saimnieku atvases labprātāk savu dzīvi saistīja ar pilsētas labumiem. Vēl 1939. gadā izdevums “Latvijas Lauksaimnieks” rakstīja, ka daudzi saimnieku dēli un meitas, vasaras brīvlaikā no skolas pārbraukuši, kaunas kopā ar strādniekiem sienu grābt vai citus darbus darīt. “Tev nemaz vairs neklājas prastu darbu strādāt,” tā kāda Latgales saimniece teikusi savai vidusskolu beigušajai meitai. Tomēr Latvijā bija arī spēcīga mazpulku kustība, kas mudināja jauniešus mīlēt zemi, un netrūka izglītotu cilvēku, kas pēc studijām priecīgi atgriezās savās tēvu mājās.
