Laukos trūkst strādnieku – tā šodien, tā pirms 80 gadiem 6
Rezerves izsmeltas
“Laukos trūkst darba roku, varot maksāt pat 1000 eiro uz rokas, bet neesot kas strādā.” “Sakarā ar darba spēka trūkumu mūsu lauksaimniekiem nav nekādu strādnieku izvēles iespēju, un darbā tiek ņemti visi, kas vien izrāda kaut cik gribas un spēju strādāt.” Abus šos citātus šķir laika upe vairāk nekā 80 gadu platumā. Pirmais ņemts no “LA” 2015. gada 4. augusta raksta (Artis Drēziņš, “Bagāto kalpu vasara. Laukos trūkst kārtīgu darbaroku”), otra citāta autors ir tautsaimnieks Andrejs Teikmanis 1931. gadā. Laiki mainījušies, bet sāpe tā pati – pilsētās nīkst bezdarbnieki, kam pabalstos kopumā izmaksāti daudzi tūkstoši eiro (toreiz – latu), bet laukos labs strādnieks jāmeklē kā ar uguni. Kāpēc tā? Šis raksts, protams, nepretendē uz pilnīgu problēmas analīzi, tomēr dažus tās vēsturiskos aspektus centīšos ieskicēt.
Lai izprastu problēmas saknes, ir jāatceras, cik ļoti izpostīta mūsu zeme bija pēc Pirmā pasaules kara – lauki vien bija zaudējuši gandrīz 400 tūkstošus iedzīvotāju. Apmēram 27% aramzemes gulēja atmatā, jo nebija ne zirgu, ne cilvēku, kas to apstrādā. 11% lauku ēku bija pilnīgi, bet 14% – daļēji nopostītas. Kopumā ceturtā daļa Latvijas lauksaimniecības bija pārvērsta par postažu. Vajadzēja nolīdzināt tranšejas, būvēt jaunas šosejas, dzelzceļa līnijas, meliorēt zemi un darīt vēl daudz ko citu. Pēc agrārās reformas agrāko 1500 muižu vietā radās tūkstošiem jaunsaimniecību, ko vajadzēja iekopt. Tāpēc jau 20. gadu sākumā bija skaidrs, ka Latvijas lauksaimniecībai būs nepieciešams vairāk strādnieku nekā pirms tam. Tikai – kur ņemt, ja daļa jauno darba spējīgo cilvēku aizgājuši bojā, citi klejo bēgļu gaitās, bet vēl citi labāk izvēlas dzīvi pilsētā?
Latvijas lauksaimniecības centrālbiedrība 1924. gadā apņēmās sagādāt saimniekiem nepieciešamos četrus tūkstošus strādnieku no Latgales, kā arī no pilsētām. Izķemmējot visus pilsētu darba birojus un Latgalē rekrutēšanas darbā pat iesaistot sabiedrībā cienītas personas, izdevās sadabūt vien trīs tūkstošus. Vēlāk kopā sanākušie Zemkopības ministrijas, Darba ministrijas, Rīgas darba apgādes u. c. institūciju pārstāvji varēja tikai nevarībā noplātīt rokas. “Visas valstī esošās darba spēka rezerves ir izsmeltas, un tālāka darba spēka pavairošana iespējama tik ar strādnieku ievešanu no ārzemēm” (“Ekonomists”, 1925. gada 1. aprīlī). Lēsa, ka valstī trūkst aptuveni 10 tūkstoši laukstrādnieku, tomēr ideja par darba spēka ievešanu izraisīja pretestību. It sevišķi – no Saeimas sociāldemokrātu frakcijas puses (tieši laukstrādnieki bija nozīmīga viņu elektorāta daļa), kuras pārstāvis J. Višķis Saeimas 1928. gada 20. janvāra sēdē sacīja: “Mūsu apstākļos, kur, no vienas puses, ir tik daudz bezdarbnieku, no otras puses, tik liela strādnieku rezerve, nevar būt runas par viņu ievešanu no ārzemēm.”
Agronoms P. Starcs iebilstot norādīja, ka “vasaras sezonā, lauku darbu laikā, pilsētās bezdarbnieku pavisam maz un tie paši lauksaimniecības darbam pilnīgi nederīgi” (“Ekonomists”, 1925. gada 1. aprīlī). Par argumentu noderēja Vācijas, Igaunijas u. c. valstu, kā arī vēsturiskā pieredze, pieminot, ka Zemgales lauksaimnieki arī pirms kara savās saimniecībās nodarbinājuši lietuviešu viesstrādniekus.
“Vajadzētu sevišķi pasvītrot, ka mūsu lauki draud palikt pustukši, jo mūsu jaunie lauku ļaudis tos atstāj un dodas uz pilsētām. Ja mēs reiz gribam atzīt, ka lauki ir mūsu tautas un valsts spēka avots, no kurienes vajag nākt mūsu atjaunošanai, tad mums vajag gādāt, lai apstākļi uz laukiem būtu tādi, ka tur patiktos dzīvot un nebūtu jābēg prom,” 1928. gada 20. janvāra Saeimas sēdē norādīja Latviešu Zemnieku savienības deputāts Kārlis Ulmanis.
